Īsie stāsti jeb “45 soļi līdz….”
Pirmais solis 06.11.2021. – labāk zīle rokā nekā mednis kokā
Dalība kulinārijas klasē uzlādēja mani ar kārtīgu smieklu, jautrības enerģiju, braucot mājās, apsolīju, ka beidzot sākšu realizēt šo ideju.
Mans atskaites punkts ir Saulgrieži – klusais, maigais piedzīvošanas laiks.
Tā ir sanācis, ka visi darāmie darbi vienlaikus nonākuši finiša taisnē. Tagad man vajadzēs ļoti daudz miera, spēka un loģiskuma, lai to visu realizētu. Pirmdien saņemšu sertifikātu no Škodas centra, trešdien – ceturtdien tehniskā apskate un tad pārrakstīšana – šī visa jezga ilgst no jūnija beigām. Vispirms Latvijas puse bremzēja, tagad spāņi mēģina latviešus pārspēt. Par lielu mierinājumu – paziņai Annai negāja labāk, nu, beidzot, pēc pusgada riņķa danča, arī viņas mašīnas itāļu numuri nomainīti uz spāņu.
Arī no pašvaldības saņemts ziņojums, kura 6-7 teikumus gatavoja 4!!! mēnešus, ka visi tie dokumenti, kurus iesniedzu 2. stāvā, ir izskatīti, tagad tiem vajadzīgs CITA arhitekta apstiprinājums, jāpievieno klāt mājas foto un jāiesniedz 1. stāvā, kur tos NOKOPĒS un iesniegs 2. stāvā.
Elpoju, elpoju, elpoju. Cik man izmaksās vēl viena arhitekta atzinums, cenšos nedomāt. Ir vajadzīgs, kad uzzināšu summu, meklēšu risinājumus. Ir cerība līdz Saulgriežiem tikt pie licences.
Saņēmu ziņu no vēl vienas iestādes, ka esmu ļoti labs nodokļu maksātājs, te nu smiekli caur asarām. Jo! Kamēr nav licences, attaisnotajos izdevumos neiet nekas, izņemot maksu par jurista pakalpojumiem, spāņu valodas nodarbību rēķini, elektrība, internets, papīra, kārtridžu pirkumi un vienas bākas degvielas izmaksas. Pārējie visi mega izdevumi, kas attiecas uz māju, mašīnu, tai skaitā pēdējais lielais līzinga maksājums, netiek iekļauti.
Juriste mierina manu izmisumu, ka to visu varēsim uzrādīt vēl 3 gadu laikā, gan jau tā licence būs.
Vājš mierinājums, jo tās summas būtu varējusi tagad mājā ieguldīt. Bet ir tā, kā ir. Elpoju.
Krāsns meistara meklējumos iesaistījušies visi paziņas un paziņu paziņas, ģimenes locekļi. Šķiet, laba trešdaļa Astūrijas ir lietas kursā par manu erotisko vēlmi tikt pie siltuma.
Kursos iepazītā Marta, izdzirdot no citiem manu bēdu stāstu, priecīgi izsaucās, ka zinot vienu meistaru, es viņai ar smaidu atbildēju, ka es jau vismaz 6 zinu, tik jēgas nekādas.
Lieta tāda, ka Astūrija pēdējo divu gadu laikā kļuvusi par ļoti iekārojamu dzīves vietu, tāpēc celtniecība iet uz urrā, labi meistari tiek izķerti un rezervēti pat divus gadus uz priekšu. Te darba nav tikai sliņķiem un parazītiem.
Lūk, tāda ir šī brīža situācija. Daru, kārtoju, finiša gaisma redzama, bet enerģijas un visu citu resursu paliek mazāk un mazāk. Tāpēc būs šie ieraksti, vairāk domāti man pašai, lai pēc gada – diviem lasot, atgrieztu šī brīža realitāti.
Varbūt vēl kādam noderēs šie soļi. Laipni lūgti piebiedroties komentāros. Kopā vairāk drosmes, enerģijas, spēka, gaismas un prieka.
Un tā, visa šī spārnota, devos uz savu mīļo lielveikalu (vāju Depo kopiju) pēc parafīna krāsniņas. Dārgi, bet tas ir veids, kā sagādāt sev un kaķiem siltumu un kaut nedaudz izskaust trako mitrumu. Krāsniņa kopā ar abām lielajām parafīna kannām 340 naudiņas.
Jau vēlā vakarā namiņā ieplūda siltums, smaciņa no degošā parafīna nav patīkama, bet ir siltums.
Šobrīd paredzēts, ka ieslēgšu uz stundu – divām no rīta, lai izdzenātu mitrumu, un divas – trīs stundas vakarā, lai pēc saules rieta mājās nav ledusskapis .
