Kam Helo Vīns, man – Helo Kaķis.

Vakar, pareizāk sakot, šorīt agri no rīta, pēc dobes rakšanas, daudzu citu mazo darbiņu apdarīšanas , labi sadzērusies salvijas tēju, iekritu gultā puskomas stāvoklī. Nezinu, cik ilgi vai neilgi gulēju, bet, kad izdzertais tējas daudzums rosināja uz pamošanos, aiz loga vēl bija tumsa, tik pie pašas pamalītes tāda knapi samanāma gaismas strēlīte.

Pavērusi pusi no vienas acs, mēģinot noturēt miegaino ķermeni līdzsvarā, klunkurēju pāri istabai uz laimes un viegluma telpu. Kaut kur pusceļā starp gultu un lielo krēslu kaut kas silts, mīksts, izjūkošs patrāpījās zem pēdas un apķēra potīti. Mana sirds pamira, atmodos zibenīgi līdz ar sulīgu bļāvienu.

Kaut kā pārvarējusi sastingumu, pasniedzos pie gaismas slēdža, pirmo ieraudzīju samiegojušos, niknu Lakšmi, kas kārtīgas pūces pozā ar uzboztu skaustu sēdēja man pretī un skatījās uz mani tā, it kā es viņai pēdējo gaļas gabaliņu būtu noņēmusi.

Elpu ievilkusi, lēnām laidu skatienu lejup pie savām pēdām.

NANSIJAAAAAA!!!!!

Tas bija mans otrs bļāviens – man zem pēdām pussaspiests gulēja lielais vīnogu ķekars, kura garais kātiņš un garā stīga piekļāvās manai potītei.

“Ko? Es? Da es neko, nesu tev, pa ceļam aizmirsu.”

Apmēram to pauda Nansijas skatiens, kamēr pati nedarbu autore nevērīgā pozā sēdēja uz printera.

Tas zvērs ir sācis staipīt visu, ko vien zobos var pavilkt. Ko nevar pavilkt, to var nogāzt. Ir nesti kartupeļi, burkāni, reiz mēģināja tomātu, bet tas izšķīda, un laikam garša nebija tā labākā, tāpēc tos vairs zobos neņem, bet, ja atstāts ārpus groziņa, zemē tiks nogāzts. Zobos tiek staipīta mana vešiņa, zeķes, reiz stiepa čību. Pildspalvas, kamoli, adīklis – tas i neskaitās, tā ir ikdiena.

Reiz naktī manā gultā tika iestieps maisiņš ar vistas gaļu, ko vakarā biju izņēmusi no saldētavas, lai atkūst. Lieki teikt, ka brīdī, kad tam uzgūlos virsū, bļāviens bija ļoti skaļš, un vajadzēja ilgu laiku, lai atgūtu normālu elpu. Vīnogas – tas bija pirmo reizi.

Kad pēc laimes un viegluma telpas apmeklēšanas atgriezos istabā, redzēju zaļās mājas logos gaismu, aiz sienas dzirdēju kustību Štirlica mājā, laikam jau tie bļāvieni tādi raženi bijuši; vēdināšanas nolūkos abi istabas logi stāv pusvirus (naktī plus 17-18 grādi).

Ar šo zvēru garlaicīgi nav. Viņas īpašā vājība ir wc pods, nuuu, tas ir pilnīgs fetišs. Lasīju, ka meinkūniem patīk ūdens, guļ augstākajā vietā, lai visu var pārredzēt. Mana dāma šos rakstus lasījusi nav, tāpēc viena no iecienītākajām guļas vietām ir paklājiņš pie gultas vai āra durvīm, no tekoša ūdens bēg kā mākleris no manis, atzīst tikai wc podu, ūdeni dzer no turienes. Mani centieni dāmu pāraudzināt cieta fiasko, tāpēc pods tiek uzturēts ideālā mirdzuma un tīrības stāvoklī, visus ķīmiskos līdzekļus aizstājot ar sodu.

Tas vēl nebūtu nekas, bet jaunā dāma fanātiski uz podu stiepj manas zeķes; acu tušu , gredzenus no kastītes , ja tiek pie ķemmes, matu sprādzēm , tās arī pārceļas uz podu pieņemt ūdens procedūras. Ja aizveru vāku, ir tādi auri, ka, lai kaimiņi policiju neizsauktu, steidzīgi atveru, nākas kļūt par izgudrotāju un likt sietiņu.

Ar šo dāmu garlaicīgi nav, un, ja vēl piepluso Lakšmi iztēles bagātās izpausmes, tad arī rutīnas mūsmājās nav. Viņām abām izdomas pietiek.
Šodien Facebook atmiņu krātuve atgādināja, ka tieši gadu atpakaļ sākās trakā akcija “Lakšmi vajag draudzeni”, kā rezultātā decembra beigās mūsmājās ieradās šis viegli rudi brūnais kamoliņš. Jāsaka liels paldies, jo bez Nansijas, visticamāk, ka būtu zaudējusi Lakšmi. Tās nakts šausmas mazā kaķe nav aizmirsusi, ikreiz, sadzirdot kādu spēcīgāku dārdu – pērkonu vai kādu lielo mašīnu –, drebēdama skrien slēpties, tā pat miegā, kaut viss apkārt mierīgi, mēdz sabīties un ar lēcienu lekt projām. Nansija ir tā, kas šādos brīžos pieskrien ņurrājot klāt, kaut ko savā valodā stāstot.

Viņas nav kļuvušas par divām bučiņām, kuras guļ apkampjoties, ik pa brīdim spalvu kušķi lido, bet viena bez otras ilgi nevar. Kad Nanija slimoja ar kaimiņu bomžkaķu atnesto vīrusu, Lakšmi mazgāja viņas purniņu, gulēja, degunu klāt piespiedusi, ar gana nejauku aci pavadīja katru manu kustību, kad špricēju ārsta nozīmētās antibiotikas, pat neprotestēja, ja Nansija ielīda gulēt kādā viņas guļvietā, tas patiesi bija aizkustinoši.

Ir bezgala amizanti skatīties, kā viņas viena otru aicina uz skriešanās, kāpšanas, lekšanas sacensībām vai “paterorizēsim Ivetu” pasākumiem. Tas visbiežāk notiek, kad runāju ar klientu, rakstu kādas online lekcijas no mazās darbistabas.

Ā, un, protams, kur tad bez kopīgām mušu medībām. Uz bieži uzdoto jautājumu “vai man nav garlaicīgi” droši varu atbildēt – ja mājās ir meinkūns un kurilis, garlaicībai nav vietas.

Labi, ka viņas ir.

Lieki teikt, ka Nansiju izvēlējos tieši Helovīnā, tad nu baudu, ko izvēlējos.

Halo, Kaķi!