Dzīve mazciemā – 44

6. jūlijs

Kad ārā sāk smaržot liepas, lilijas un studentu neļķes, kad gaisā parādās tā dīvainā vasaras pilnbrieda smarža, kad vējš matos un dzintars nāk krastā, tuvojas tā diena, kad Augšā konsīlijums nolēma, ka uz Zemes ir pārāk mierīga dzīve, tāpēc jāsūta Iveta – es.

Ko viņi tur bija sadomājušies – nezinu, vēl mazāk apjaušu, ko es pati domāju, iesniedzot savu lielo dzīves biznesa plānu. Pilnīgi redzu, kā Dieviņš saka: “Ivet, būs gana, nu jau par daudz,” bet es no priekiem, ka atkal sajutīšu vasaras vēju, liepziedu, liliju un peoniju smaržu, tik rakstīju un rakstīju klāt uzdevumus, priecīgi mājot ar galvu, ka ar visu tikšu galā, tik lai vienu gan man dod līdzi – mīlestību. Tādu, kas piepilda no kāju pirkstiem līdz matu galiem, kas paceļ virs zemes un dod spēju lidot bez spārniem.

Dieviņš nošūpoja galvu – tiešām, arī to Tev vajag , ar visu uzrakstīto par maz ?!

Tā nu es te nonācu, izbrīnā ieplestām acīm – un šis ar man jāizstrebj…. un tas arī… ak, šausmas, kur atkal iekūlos…

Pēdējais gads ir visa kūluma virsotne. Pilns ar izaicinājumiem, pārdzīvojumiem, fiziskiem un emocionāliem puniem, zilumiem un… bezgala skaists, ar siltuma piepildītu katru dienu.

Nu jau savā kūluma virpulī esmu ierāvusi daudzus līdzcilvēkus, nu tie arī griežas un virpuļo. Manā dzīvē ienākuši cilvēki, kurus nekad iepriekš nebiju redzējusi, tie nesuši tik daudz prieka un mīlestības, ka smaguma brīžos varēju tajā kā apmetnī ietīties.

Daži ir aizgājuši, kāds aiz varavīksnes, kāds vienkārši pārstājis atbildēt uz zvaniem ziņām, dodot iespēju apgūt pieņemšanas un atlaišanas māku. Vai viegli? Nē. Un brīžos, kad šķita, ka nu gan esmu iekūlusies, atnāk ar roku rakstīta vēstule, kāds asprātis atsūta baranciņas. Mīļā pasaulīt, kādas tur skumjas, ja no mazas paciņas izņem ar sarkanu lentu sasaiņotas baranciņas! Atliek sēdēt, caur asarām ķiķināt un kā bērnībā ar kāru muti grauzt.

Tā jūs visi līdz ar mani šo gadu esat dzīvojuši – soli pa solim, burtu pa burtam.

No sirds pateicos par šo kopā būšanu, par mana možā gara uzturēšanu, vēstulēm, telefona sarunām, par īkšķu turēšanu.

Un, lūk, šodien es iesniedzu komisijai dokumentus uz alberģa licences iegūšanu.

Piektdien sarunā ar juristi salikām visus punktiņus uz “i”. Tikai ar viņai vien zināmām piruetēm pēc tā, ka tikām reizes sešas noraidītas, jo Zemesgrāmatas ta vēl joprojām nav, viņa sazinājās ar mana lielciema pašu priekšnieku, izstāstīja visu sāgu, un viņš teica man “Jā”. Mēs iesim visu procedūru no otra gala – vispirms vietējā municipalitāte dos savu atzinumu un stigro “mums viņu vajag”. Vēl daudz darāmā, arī lēti tas nebūs, jo jāapmaksā arhitekta ierašanās, kurš visu izvērtēs, tad sanitārais dienests, un tad ar paša priekšnieka aizbildniecību šturmēsim galveno instanci.

Atliek turēt īkšķus, ka nepētīs manu daļu, pelējuma pleķu dēļ varētu tikt noraidījums.

Ziniet, kas tā ir par kolosālu sajūtu, ka Tevi pieņem un atbalsta… Izstāstīt nevar to uzmanību, atbalstošo attieksmi, ko šodien saņēmu, dokumentus iesniedzot. Pat apraudājos.

Dzīvē nav nejaušību, ir tikai likumsakarības. Un tā pēdējā (uz šo brīdi) bija Laimas ierašanās. Mēs iegriezām pamatīgu enerģijas virpuli. Pēdējā ciemošanās dienā, braucot no Covadongas, kādā brīdī ierunājos, ka man kantrī mūzika ne visai, tomēr pēdējā laikā divas dziesmas iesēdušās manā galvā un iet pa riņķi. Tā viena – 6. jūdzes “Upe”, tā otra – Allison Moorer “A soft palce to fall”. To otro noklausoties, Laima padomāja un teica – nu ir par tevi un namiņu. Tās pašas dienas vakarā viņa samontēja nelielu klipu ar šo dziesmu fonā.

Tad, nu, mīlīši, es savā dzimšanas dienā jums visiem novēlu atrast katram savu drošo, mīksto vietu, kur “nokrist”.

Bet sev… sev es ļoti gribētu novēlēt spēt padarīt namiņu drošu un siltu, un, ja Dieviņam šķiet, ka man dzīve paliek pārāk mierīga, lai ienāk pa maniem dzīves vārtiem TĀ, kura apkārt staigā, neuzdrošinoties pieklauvēt. Laikam esmu gatava vēl reizi sirdi atvērt!

“(…)Galvu augšā, kāds man sacīs (…)”

Citi raksti

21.07.2024. #BraucCiemos arī tu!

Dārzā smaržo lilijas - tik saldi un reibinoši, kā tikai pasakās var būt. Bet, manu viešņu vārdiem runājot, te arī esot pasaka, un tāda, ka, izejot pagalmā, ieelpojot tuvējā eikaliptu meža, okeāna un ziedošā dārza smaržas, asaras sāk pa vaigiem ritēt. Man bija prieks un patiesa laime uzņemt četras smējējas, kalnos kāpējas, pa viļņiem lēkātājas. Grupas veidojas debesīs - kā citādi uz Rūtas un viņas meitas Grietas aicinājumu pieteiktos Anita un Ieva? Atšķirīgas, bet tik ļoti vienotas.

12.03.2024. Raibs kā dzeņa vēders, raibs kā sievas lakats jeb - paņem mani azotē

- “Irrr rrrīīīts, ceļamies!!” Negribīgi svempjos kājās, retais brīvais rīts, kad tā gribētos pašņākuļot, un ir jau arī iemesls – pagājusī nedēļa bija ļoti intensīva ar visa veida darbiem, piedevām apaukstējos , ieguvu Niagāras ūdenskritumu no acīm un deguna, kas rezultējās deguna blakusdobuma iekaisumā (un tieši tagad alu sakārojās). Kaķēm prieki - ārā saulīte, zāle apžuvusi, var skriet uz nebēdu, un mazais, ātrais ļoti briesmīgais nekur nav manāms. Nu ja, jo kopā ar tēti un mammu jau tuvojas savām mājām Latvijā. Atmiņās no Edgara ģimenes viesošanās paliks, priecēs mani un viesus uzlabota lejas virtuve ar jaunu darba virsmu, skapīšiem, kas tumšo, drūmo telpu padarīja tik gaišu un plašu. Salikšu vēl gaismiņas, iekārtošu un būs mājīgi un jauki.

Bezgala skaists pilnmēness apspīdēja namiņu , pa solītim nāku ārā no darbu komas stāvokļa . Pēdējās divas nedēļas bija izaicinājumu un darbu pilnas + četras dienas un naktis aukstums pārbaudīja manu izturību , piedevām pakoju lielās pakas uz Latviju , protams , abas kaķu dāmas mani iepriecināja ar pāris jauniem namiņa iemītniekiem , tagad periodiski …

Dzīve mazciemā – 44 Read More »

01.07.2022. Pēdas smiltīs.

Vakar vajadzēja padomu, spēku, tāpēc paņēmu brīvu vakaru no visiem darbu darbiem un aizbraucu līdz “melnajai” pludmalei. Tur starp lielajiem klints bluķiem bēguma laikā ir tāda īpaša vietiņa, kur pasēdēt, padomāt. Un man laimējās, piedzīvoju vienu no skaistākajiem saulrietiem, kopš esmu šeit. Es ticu, ka tad, kad mūsu laiks uz zemes ir beidzis, mūsu dvēselēm dota iespēja redzēt, kādas pēdas esam aiz sevis atstājuši - cits bērnos, bērnu bērnos, cits mežos, dārzos, dziesmās, gleznās, traukos. Kādreiz domāju – nez, kādas būs manas pēdas. Nu jau zinu.