Par maz ir kaut ko radīt, tas jāmāk labi pārdot.

/Lilija/

Rītu pār mazciemu satricināja mans mēmais kliedziens. Ja ar tām rīklē iesprūdušajām skaņām varētu nogalināt, tad…

Zaļās mājas kaķu armija nograuzusi, nobradājusi visus manus tomātu stādiņus, saplēsuši kūdras podiņus.

Stāvēju, skatījos ar drebošu lūpu un domās meklēju “Emīla bisi”. Dziedi vai raudi, bet svētdien būs jātiek uz 40+ km attālo Grado tirgu.

Svētdien no rīta saulītes pastaigu pa zemes virsu traucē nerimstošais vējš, nu pūš kā traks.

Sazvanu Liliju, piedāvāju braukt līdzi, nē, viņa nevarot. Bijusi pie zobārsta, nervs izrauts, izrakstītas antibiotikas (nopirkusi, lai ārsts nepiesietos, ka nedzer zāles), kuras izmetusi, jo tās dzert nozīmējot nāvi, tagad ārstēšoties pa savam, esot jānoiet 30 km pa akmeņiem. Nu, labi! Atstāju viņu sado-mazo nodarbībās, pati jūdzu pelēcīti un laižu uz Grado.

Sākumā ceļš pa lielo maģistrāli, tad cilpa, un tālāk pa mazajiem ceļiem, serpentīnā augšā kalnā, tad lejā, tad atkal kalnā un atkal lejā. Ceļš skaists, mazie ciemati priecē ar glītajām, senajām mājām, koši ziedošajām kamēlijām, kurām ziedi manas plaukstas lielumā, neiztrūkstošas ir kallas visos grāvjos un pie mājām, oranžo kliņģerīšu paklāji gar ganībām, kurās ganās govis, zirgi, pa kādam kazu bariņam. Mazie kazlēni ar tumšām lutauša ausīm ir tik smieklīgi!

Daudz pievērsties sānu skatiem nevaru, jo ceļš šaurs, vietējie brauc priekš manis kosmiskā ātrumā, un pa visu visam – velosipēdisti, kuri i ausi nekustinot brauc pa diviem, trijiem blakus i nedomā savirzīties. Tad nu, vaigus piepūtušas, abas ar pelēcītim manevrējam.

Pēdējais pagrieziens pa labi, un, pārbraucot pāri pasaku tiltiņam pār Nalon upi, iebraucu Grado priekšpilsētā. Var redzēt, ka te dzīvojuši un joprojām dzīvo turīgi ļaudis, jo lielākā daļa māju celtas kā villas ar lielām terasēm, franču balkoniņiem, tikai šur tur var redzēt senās tradicionālās astūriešu mājas.

Grado ir skaista pilsēta, kas vēstures liecībās pieminēta jau romiešu laikos, šobrīd bez vēstures liecībām tā slavena ar savu lielisko tirgu svētdienās, kur var iegādāties visu nepieciešamo; agrāk pārdošanā bijuši arī dzīvnieki. Nokļūt šai tirgū jau vien skaitījās veiksme, jo pircēji braukuši un brauc joprojām pat no Oviedo. Šobrīd Grado vairāk pazīst kā pirmo naktsmītnes vietu tiem, kuri iet Camino Primitivo.

Esmu otro reizi šajā tirgū, tāpēc, lieki laiku netērējot, zinu, uz kuru šķērsielu jādodas – garām neskaitāmajām drēbju, sīkumu tirgotāju teltīm. Ir arī pa kādam amatniekam, rotu tirgotājam, tomēr dominējošais vairākums ir “lupatnieki”.

Vispār, jāsaka, ka, salīdzinājumā ar Latviju, te maz amatnieku, zemnieku, arī piedāvājums tāds paknaps, tātad – daudz brīvu nišu gan stādu audzēšanā, tirgošanā, gan ar dažādiem gardumiem. Vietējie būs piesardzīgi, orientēt uz viņiem savu biznesu ir ļoti liela kļūda, jāorientējas uz lielo angļu, amerikāņu, vāciešu pusi. Ir gana daudz iebraucēju no bijušajām PSRS republikām, bet tur dominēs “ka tikai lētāk”.

Pa ielām plūst cilvēku upes, pie restorānu āra galdiņiem sēdošie ar savām čalām un apetelīgi smaržojošajiem, ēdienu pilnajiem šķīvjiem lieliski papildina vispārējo atmosfēru. Protams, visi, kas kaut ko neēd, nedzer – maskās.

Manī viļņojas duālas enerģijas- no vienas puses gribētos visu šo ilgāk pabaudīt, no otras puses – aši paņemt nepieciešamo, traukties mājup un doties kādā brīvdienas piedzīvojumā.

Uzvar otrā – aši nopērku noskatītos tomātu stādiņus, taisnības labad jāmin, ka tie ir krietni nīkāki, kā bija manējie, un, apkrāvusies ar maisiņiem, rikšoju uz stāvlaukumu pie mašīnas. Gan vieglas nostaļģijas, gan tāpēc, ka citur nemaz nebija, kur mašīnu novietot, izvēlējos stāvlaukumu pie municipālā alberģa, te pirms gada mēs ar Zani braucām Paulu apciemot. Tik zīmīgi, tikai dažas dienas pirms Camino slēgšanas… Nu jau tā šķiet kā pavisam cita dzīve.

Braucot mājup, saņemu ziņu no Lilijas, viņa esot apdomājusi , ka “propoķekj” varot arī neskrienot pa akmeņiem 30 km, bet staigājot pa mūsciema akmeņaino pludmali, nu jau esot tur, gaidot mani.

Pēc mašīnas izkrāmēšanas, augu aprūpēšanas braucu uz lejas pludmali ar ideju, ka vajag redzēt ko jaunu. Tā ātri novienojamies, ka brauksim uz Castropol – nelielu pilsētiņu tieši uz Astūrijas un Galīcijas robežas.

Dabasskatu baudīšanas diena, tāpēc spītīgi ignorēju navigatora vēlmi uzvest mani uz maģistrāles un turpinu braukt pa mazo, seno ceļu cauri ciematiem. Nezinu, varbūt kādu dienu apniks sajūsmināties par tiem, bet pagaidām ikkatrs ciemats kā atklājums ar tam vien raksturīgām iezīmēm, piemēram Ovinnan(ā) raksturīgi māju, dārzu dekori – dažādās krāsās nokrāsoti velosipēdi, kuriem uz bagāžnieka vai stūres ragiem uzlikti puķupodi ar kādu skaistu augu.

Tā cilpojot iebraucam pilsētelē un dodamies izpētīt Lilijas iedvesmas objektu – restorānu, kura interjera galvenie elementi ir pulksteņi. Jāsaka – iespaidīgi, tiešām kā muzejā. Vari dzert kafiju, skatīties pulksteņa pendeles spēli un klausīties to skaņās.

Stiprinājušās ar pusdienām, devāmies pilsētas izpētē – vispirms tradicionālā Lilijas kaiju barošana ar no pusdienām paņemto maizi, tad augšā, lejā kāpelēšana pa trepēm, līdz es ieraudzīju gana nepievilcīgu, nelielu, stiklotu ēku. Kamēr burtoju, tulkoju uzrakstu, man blakus stāvošā Lilija sāka lēkāt, mētāt rokas pa gaisu un aizgūtnēm stāstīt:

“Устрицы! это же мечта всей моей жизни. Устрицы! Где же я раньше была?!!! Tак, срочно надо приехать, попробовать.”

Nu mana kārta Liliju uz zoba pavilkt – klau, bet kā tad ar tavu diētu? Lilijai atbilde nav tālu jāmeklē – tu neko nesaproti, austeres taču ir dzīvi vitamīni, ārstē no visa.. Apēdīšu, un man uzreiz viss sadzīs. Castrolpol ir slavena ar savām austerēm, biju jau iepriekš par to lasījusi, ka uz šo pilsētu tiek organizētas gardēžu tūres.

Pilsēta tiešām skaista, tā ir kā robežpunkts starp divām provincēm. 19. gadsimta sākumā uz brīdi, bēgot no franču armijas, te darbojusies Astūrijas padome.

Tūlīt aiz vēstures mīļotājiem, gardēžiem, rindā uz pilsētas apskati stājas mākslas un kultūras baudītāji – uz vienas no ieliņu namu fasādēm izlasīju uzrakstu, ka Castropol ir Eiropas poēzijas šūpulis. Lilijai par to, protams, savs viedoklis, jo spāņiem takš Puškina nav. Nācās atgādināt par Fernando Garsiju Lorku, kurš gan dzimis Andalūzijā.

Par dzejnieku klātbūtni atgādina arī uz tilta margām uzliktās plāksnes ar dzejas rindām. Ar tulkošanu gāja švaki, tur tāda dziļāka jēga jāmeklē.

Vēl pie kultūras un mākslas ikgadējiem pasākumiem pieskaitāmi ziedu svētki, kad pilsētas ielās no ziediem tiek izlikti raksti. Ļoti ceru, ka šo skaistumu izdosies ieraudzīt.

Nez kāpēc, bet, staigājot pa šo pilsētiņu, sajūtās iepeldēja tāds biezs, pelēks skumju plīvurs – viss it kā ir, bet tik daudz pamestu, pussabrukušu ēku, tāda kā pamestības sajūta. Te vajadzētu dzīvei kūsāt, jo bez mākslas un gardēžiem te vieta arī sportistiem – tiek apmācīti burātāji, pat sacensības rīkotas. Vai tiešām viss dēļ vīrusa tā pieklusis, vai trūkst spēcīgas viedas vadītāja rokas?

Vērojot to, kas apkārt, sarunas novirzījās uz saimnieciskām tēmām, ekonomiku, un es guvu sev tādu kārtīgu apliecinājumu, ka cilvēks, kurš nekad nav bijis saimnieks sev – pats priekš sevis ko radījis, strādājis – nekad nesapratīs to, kurš tāds ir. Viņam vienkārši nav tāda faila, nav un viss. Viņš nesaprot, ka viss, kas apkārt, tas nav kopīgais, kur var iet un paņemt, ka tas pieder kādam, un, ja tu gribi kādu zieda stādu, tad būs jāiet un jānopērk, ne dārzā jāplūc; ka tas, ka esi pats sev saimnieks, nenozīmē, ka visas dienas ir brīvdienas, ka vari darīt to, kas iepatīkas; ka nopelnītā nauda, katrs cents piecreiz rokās jāapgroza, jāizsver – kur tērēt, kā tērēt, lai ieguldījums nestu labumu atpakaļ, ka nevar nopirkt, lai kā gribētos, jaunu kleitiņu, ja svarīga ir krāsns, ka par visu, kas tev apkārt, ir jāparūpējas pašam. Visu šo var iemācīties tikai tad, kad esi ne vienreiz vien apdedzinājies, iemācījies plānošanu gan darbos, gan laikā, gan finansēs. Un nav jēga strīdēties, cilvēks vienkārši to nesaprot. Tāpēc es ļauju Lilijai runāt, runāt, pati palieku vērotājos, jo arī man šī ir mācība, ka ir cilvēki, kas pasauli redz tā.

Tā runājot, domājot, bijām nonākušas līdz koši lillā krāsā nokrāsotam soliņam, kas vērsts pret otrā krastā esošo pilsētu Ribadeo, kura astūriešiem šobrīd ir aizliegtais auglis – Ribadeo jau ir Galīcijā, un Galīcijas robežas ir slēgtas, pēc pašreizējām ziņām – līdz pat 17. maijam. Viltīgs tas vīruss, zina, ka vasaras sezonā jāatkāpjas, lai valsts ekonomika pavisam nesabruktu.

Atceļā uz mašīnu nogājām gar pilsētas rātslaukumu, kur uz plašo kāpņu augšējā pakāpiena gozējās akmens klucis ar dīvainu izliekumu. Pirmajā brīdī domāju – kalēja lakta, bet, izrādās, nē, tas ir holandiešu skulptora darbs – akmens putns, kas ir kā simbols tam, ka mums katram sevī jāatbrīvo putns. Lilija, galvu piešķiebusi, vēro:

“даа.. такую фигню сделать может каждый, но название придумать, чтобы хорошо продать, вот это уметь надо.”

Te man bija jāpiekrīt.

Brīvdienām kumeļu auļi, līdz astoņiem, kad sākas Lilijas darbs, palikusi vien stunda, un mēs, kaut negribīgi, bet sēžamies mašīnā un dodamies uz mana mazciema pusi, kur savu pieskatītāju meitas mājā jau gaida donja Suleima. Braucam un Lilija tā ieminas, ka neinteresanti braukt ar navigatoru, nekādu piedzīvojumu neesot. Nepaspēja viņa to izrunāt, kā priekšā nomirgo zilas bākugunis – policijas mašīna, tiekam apturētas.

Ha, šie te vēl mani nepazīst, iepazīsimies, attaisu lodziņu, pasniedzu savu zaļo karti, mašīnas dokumentus, policists ilgi skatās uz tehnisko pasi, līdz prasa – kas tās tāds? Saku –

“Mašīnas dokumenti, tas XXXXX ir mašīnas numurs.”

A, nu labi, vajagot arī manas tiesības, un vai es pastāvīgi dzīvojot Astūrijā.

Ko vajag, to vajag, katram gadījumam iedodu arī ID karti, un, jā, jau gadu te dzīvoju savā pueblo pequeño, casa roja, arriba; drošības labad piebilstu, nekur nebraucu.

Sagrābis abās rokās manus smalkos dokumentus, policists notusnī “uno momento por favor” un pazūd savas mašīnas virzienā, vēl tik pagūstu saklausīt, ka pa rāciju šim ziņo, ka no ciema Y ienākusi sūdzība par kaimiņu.

O, kā man ir paveicies ar saviem kaimiņiem. Ļoti paveicies, vismaz pagaidām. Un tad atcerējos to rītu un kaķus… jāāāā, es taču arī varēju sūdzēties par izkašātām dobēm u.t.t. Starp citu, te arī par tādām lietām sūdzas, bet vai vajag bojāt attiecības? Kas notiks, kad manā mājā viesi sāks ierasties?

Labāk pasūtīšu to kaķu atbaidītāju.

Paiet labs laiciņš pirms policists atgriežas ar maniem dokumentiem, viss esot kārtībā, kundze, laipni lūgta, un, acīm redzamais-neticamais, sāk amzieri dzīt un koķetēt.

Noprasa, vai es ar šo mašīnu viena atbraucu no Latvijas.

Saku – nē, ar diviem kaķiem! Šī nu ir frāze, ko varētu izšūt savā ģerbonī, kad man tāds būs – tengo dos gatos!

– “Tā, kas ar viņu?” jautā Lilija, kura lēnām sāk atgūties no pārbīļa. Tas man bija jaunums – viņai, kaut pati to noliedz, ir paniskas bailes no jebkura varas pārstāvja. Kamēr gaidījām atgriežamies policistu, viņa nemierīgi dīdījās, piesakot, ka “kas nu būs, ja nu kaut kas nav pareizi”, “ja nu likumi mainījušies”, “ja nu mašīnu arestēs”.

Veltīgi bija teikt, ka dokumenti kārtībā, ka nepieciešamības gadījumā varu zvanīt juristei, tas nekas, ka svētdienas vakars. Jā, iekšējās brīvības viņai trūkst, arī tāda faila nav.

– “Eh, neņem galvā, droši vien austeres pārēdies,” atsaucu un pa vēl atvērto logu, ar pirkstu galiem pamājot policistam, nosaucu – čauuuu. Viņš atbild ar to pašu, amzierīgi novicinot zizli.

“Tā ir zīme,” krēslā sarosās Lilija, “Ivetta, mums steidzami līgavaiņi jāmeklē.”

Man pasprūk smiekli – atcerējos vienu savu iepirkšanos dārzeņu veikalā Gijonā. Mazajos veikaliņos lielāko tiesu strādā iebraucēji no Latīņamerikas. Biju iecienījusi šo veikaliņu – svaigi produkti  jauka, atsaucīga, smalka kundze. Todien kundzes vietā darbojās raženas miesas būves jauns puisietis. Kamēr liku maisiņā izvēlētos dārzeņus, viņš tiešā tekstā uzsāk sarunu, apmēram tādu – tu neesi vietējā (nu skaidrs ka nē, mana spāņu valoda bērnu autiņos un vēl sazin kāds akcents), kur tu dzīvo, Tev vīrs ir, paņem mani pie sevis, esmu seksā aktīvs, varu ilgi, dārgi neizmaksāšu.

Trīsreiz pārprasīju, piepūlē piemiegtām acīm, mans tulkošanas procesors sāka svilt liesmās. Beigās pielēca, un skarbi noteicu, ka man pilnīgi pietiek ar diviem kaķiem, kuri jābaro.

Mazciemā ieripinām ar pusstundas nokavēšanos, mīļkaimiņi uz to piemiedz acis, jo zina, ka noteikti bijuši piedzīvojumi, kurus Lilija viņiem aizgūtnēm arī izstāsta.

Pēkšņi Lolina pagriež galvu pret mani:

“Ivetta, kamēr biji projām, Tava peonija uzziedēja.”

AAA, tiešām?? Pārliecos pāri sētai – jā, mana pirmā rozā skaistule atplaukusi. Lolina sit plaukstas un turpina priecāties – ai, tās skaistās dzeltenās un zilās puķes (hiacintes), kā tās smaržo, un cik dīvaini tev zirņi – tie arī smaržo! Te nu lūdzu Lilijai pārtulkot, ka tie nav ēdamie zirņi, tie ir puķu zirņi – priekam, dvēselei.

Nākamā nedēļa bez grupu lekcijām, jācenšas atrast laiks un kāds palīgs siltumnīcas uzsliešanai. Vairs nav, ko gaidīt…

Jau braucot projām, Lilija pēkšņi aptur mašīnu un sniedz man mazu folija vīstoklīti:

– Tā tava ņemšanās ap dārzu ir pārspīlēta! Līgavaiņi jāmeklē! Tev jaunu kleitu vajag, ne puķes jāpērk! Bet, ja tas dara Tevi laimīgu, ņem, es Tev dāvanu dabūju – baltās lefkojas sēklas.

Pasmaidu un apskauju viņu.

“Фуу телячьи нежности,” slēpjot aizkustinājumu, atsauc rudais nemiera gars un aizdudina pa mazciema šauro, vienīgo ielu.