Sešpadsmitā diena
Izeju līdz ar gaismiņu, un mana steiga maksā dārgi – dvielis paliek alberģī (bet to es konstatēšu tikai vakarā).
Skaists rudens rīts, klusi krīt lapas, zīles, vēl nedzird skaļos sīļus. Ceļš pieder man vienai, un es to izmantoju, pusbalsī dziedot Gajatry mantru. Šorīt gribas dziedāt, uzlieku ugunsrituāla dziedājuma ierakstu un dziedu līdzi. Brīnišķīgs dienas sākums.
Pa šīm dienām man ir radusies sava teorija par to, kas tad ir tas krusts, ko nesam. Tas nav nekas cits kā mūsu pašu dzīves kompass: ziemeļi, dienvidi – prāts un emocijas, rietumi, austrumi – ķermenis un dvēsele. Pa vidu cilvēks pats, kā griezīsi, tā būs.
Un, kamēr es tā prātuļoju, esmu ienākusi kārtējā mazciemā, raušos augšā pa augstajām baznīcas akmens kāpnēm. Baznīca sena, ar īpatnēju auru, sajūta, ka kāds ar rentgena aci tevi skenē. Baznīciņā gleznas aizstājuši zīmējumi ar zīmuli un ogli. Īpatnēji un skaisti attēlots krusta ceļš, atkal jau tā pati vecā tēma, kad paši ļaujam sevi krustā sist? Kad nedzīvojam savas dzīves, bet neveikli, mīļā miera labad, īstenojam kāda cita ieceres. Kā ir tad, kad bailēs palikt vienam/vienai, savu ES ieslēdzam dzelzs lādē, atslēgu izmetam un aizmirstam, ka “man patīk dejot”, “mani sapņi” tiek aizstāti ar “mēs domājam”, “mums patīk”, “mūsu apakšbikses”?! Cik bieži jauši vai nejauši nokļūstam Jūdas lomā, kad pagriežam muguru kādam no draugiem, kolēģiem, jo savs krekls tuvāks, mierinot sevi:
“Kamēr mani tas neskar, tikmēr tas uz mani neattiecās.”
Atceros savu pēdējo dalību LBLA (Latvijas bioloģiskās lauksaimniecības asociācija) pilnsapulcē, kur, protestējot pret vadības nevēlēšanos iedziļināties pārstrādātāju problēmās, vairāki ražotāji paziņojām par savu izstāšanos, daži, kas aiz muguras skaļi skandināja “jā, tā vajag, mēs ar jums”, klusu sēdēja zālē, acis nodūruši. Man bija svarīgs tikai viens acu pāris, bet tas ar savu skatienu bija piekalts zemei: “Nu tu taču saproti, man bizness…” Nē, nesaprotu un nekad neesmu sapratusi. Ja nav drosmes pastāvēt par sevi, tad sēdi savā alā un neņerksti.
Jūtu, kā atmiņas vaigos iedzen sārtumu, asinis uzbango. Izejot no ciema, atkal esmu viena, piekļaujos pie koka un kliedzu, nāk ārā gadiem iekšā turētās sajūtas par bezspēcību nodevības priekšā, kas paņēma cilvēku dzīvības, mājas, tai skaitā arī manu, pašas rokām celto. Sēžu pie koka saknēm un ļauju visam plūst projām… pīšļi pie pīšļiem, gaisma pie gaismas.
Par naktsmītni izraugos alberģi kalna galā ar kāju baseinu. Sēžu, kaifoju, līdz atskan kluss “Hello!”. Tā ir Olīvija, jauka jauniete no Kalifornijas, ar kuru jau vairākas dienas pamīšus apdzenam viena otru, pārmijam kādu vārdu. Viņa izskatās pārgurusi un skumju pelēka, sākam sarunāties. Tradicionālais jautājums: “Kāpēc tu ej?” Atbildu, ka nezinu, vienkārši Ceļš atsūtīja ielūgumu.
– “Kā – ielūgumu? Sms, e-pastā?”
– “Nē, sapnī, kad biju Izraēlā.”
Olīvija ir pārsteigta – arī tā notiek? Skatos, ka ar grūtībām liek soļus, saku, lai parāda pēdas, tās ir pamatīgi atspiestas, izmasēju, ieziežu ar krēmu. Jaunietes sejā rotājas smaidīga kaķa apmierinātības izteiksme. Tiekam arī līdz sprandai, brīdinu, ka būs nepatīkami, ka dziļi jāelpo. Olīvija ar apmulsumu skatās man acīs un prasa:
– “Kas tas bija?”
Un asaru straumes sāk plūst pār viņas sejiņu. Viņa pieplok man pie pleca un raud, caur asarām stāstot par ģimeni, par to cik vientuļa, noslēgta jūtas. Par to, kā bija gaidījusi, ka šai ceļā notiks brīnums un viņa mainīsies, par to, cik nogurusi. Ļauju viņai runāt, ar salveti noslauku asaras. Šai ceļā raud visi, te nav nekādas mistikas, vienkārši, kad ej pāri savām spēka robežām, prāts atkāpjas un visi bloki plaukšķēdami sprāgst vaļā. Ejot neviens nav pasargāts no tulznām, fiziskām un emocionālām sāpēm, noguruma, svarīgi ieraudzīt to, kas ir tālāk.
Vēl ilgi runājām par dzīvi, cilvēkiem, par savas vietas atrašanu. Beigās saku:
“Rīt pamodīsies, ieklausies sevī, ja tava iekšējā balss saka, ka ceļš jābeidz, dari tā. Sēdies busā un nobrauc atlikušos 40 kilometrus. Tas ir tavs ceļš, un tikai tu izlem, ko, kā, kad darīt.”
Kamēr šo rakstu, Olīvija blakus gultā saldi guļ. Tāds nu ir šis Ceļš.
