Zīmēt mīlestību

Mīlestību ņemt vai dot, varbūt abējādi? Kura roka stiprāka, kura siltāka, kura maigāka?

Es zīmēju, domās staigāju pagātnes un nākotnes ceļus, līdz tie saplūst vienā. Nansija vēro, zīmuļi liek ūsām drebēt no satraukuma tā pat kā manas brilles un telefona vads, kurš pārvērsts skaistā mežģīņrakstā. Viņa vēro, viņai ir savs priekšstats par mīlestību i lietvārda, i darbības i īpašības vārda formās.

Viņa vēro, tad zibenīgs ķepas cirtiens, zīmuļi aizlido, un mans domu gājiens pārtrūkst.

– “Mīlestība ir jālieto un jābauda,” to pauž viņas skats, ķepas cirtiens (bez nagiem) un purna paberzēšana gar manu vaigu.

– Beidz zīmēt, pakasi vēderiņu, un vispār, kas būs vakariņās?!

– “Vakariņas, kurš pieminēja vakariņas?” – Lakšmi ar skaļu “ņau” ir gatava iesaistīties rotaļā – “tev nebūs ēst no mana šķīvīša!”

Zīmējums palika nepabeigts, vai tad tam, tā pat kā mīlestībai, ir sākums un beigas?

– “Mēs mīlam Tevi!” – tā kamēliju krūmi, un nobirdina man pie kājām sarkanu ziedu paklāju.

– “Mēs mīlam Tavas rokas!” – čukst saziedējušie krokusi, dažādu krāsu hiacintes un pirmās izplaukušās meža zemenes.

– “Mēs mīlam Tevi,” pasniedzot cepumu kārbu, nosaka mīļkaimiņi.

– “Es arī! Ļoti, ļoti!” – un sniedzu pušķi ar krāsainām, skurbinošas smaržas pildītām hiacintēm.

Abiem acīs sariešas asaras, tā pat kā man!

Es mīlu Tevi, pasaule!