Dzīve mazciemā – 15

Šodien bija Tā diena, kas jāizmanto

Kā to izmantojāt jūs?

Es saņēmu savu dūšu un tā karaliski devos dienu baudīt. Viena pati visu dienu jūras malā, pirmo reizi pa visu šo laiku, ko esmu šeit. It kā nieks, bet tas prasīja lielu saņemšanos, jo mājās taču tik daudz darāmā: terase jānopucē, pēdējās kastes jāizkrāmē, virtuvē skapīši jāizberž un dārzs gaida, tad vēl jāatbild uz lielu daudzumu vēstuļu, “jāpalaiž” jaunais projekts un vēl, un vēl un vēl. Kā jau katru dienu.

Bet šodien teicu darbiem STOP, sameklēju no Grieķijas atvesto platmali, iemetu somā pāris persikus (ak, cik te garšīgi persiki – gatavi, sulīgi, medaini), piegāju pie grāmatu plaukta un ar aizvērtām acīm izvēlējos. “Hā,” atverot acis, cik precīzi strādā zemapziņa, biju pagrābusi Dž. Darela “Noenkuroto šķirstu”. Nu, kur vēl precīzāk.

Šodien diena tāda, ka uz pludmalē uzkarsušajiem oļiem var olu uzcept. Bēgums, kas sākas pilnmēnesī, atsedzis krasta smilšu līniju, un es varēju gana tuvu ūdenim nobāzēties. Paraugoties, cik pilna mūsu mazā, klusā pludmalīte, ar bažām iedomājos, kas notiek brīvi pieejamajās. Mūsu paradīzi no daudzajiem peldēt, sauli baudīt kārajiem, sargā lielais akmeņu uzbērums līdz ūdenim. Jāteic, kā ir, lai tiktu līdz ūdenim un vēl kārtīgi iebristu, pēdām kārtīgs treniņš. Akmeņi saspaida visus punktus – i tos, ko vajag, i tos, ko labāk mierā atstāt. Tā kā sedziņa arī jāizklāj uz akmeņiem, tad “very strong massage” tiek arī mugurai, un, kad tā sajūsmā piekūst, arī vēderam.

Pirmā pelde ir lieliska, atkal jaunums priekš manis – te viena pati peldu pirmo reizi. Pēc jautrā piedzīvojuma, kad vilnis parāva aiz kājas un ievilka dziļumā, labi, ka Lilija aiz rokas saķēra, kaut kā neriskēju viena pati, bet šodien ūdens tik rāms…

Pēc brīža uzdāvināju sev vēl vienu atļaušanos – ienirt. Tā teikt – plaušu treniņam. Ak, kas tās par brīvības sajūtām, kā ronēns ieniru un uzniru, ieniru, pastāvēju ūdenī uz rokām tā, ka ārā tikai paši kāju pirkstu galiņi. Bauda un sajūta, ka ne tikai aknas smaida, bet pat kāju mazie pirkstiņi.

Krastā izvilkos galīgi bez spēka, atkritu uz segas un vēroju garām slīdošos mākoņus. Kamēr tā gulšņāju, sajutu biklu, mitru pieskārienu kājām – oho, paisums sācies, un ar katru vilni ūdens iekaro centimetru desmitus aiz desmitiem. Brīnumaini, ka tādā ātrumā pret kalnu kāpj ūdens. Ar steigu pagrābu savas pekelītes un pārcēlos augstāk, netiku grāmatā pat līdz 100. lapaspusei, kad jau atkal ūdens čaloja man pie kājām. Gāzelējoties kā pīle pa slidenajiem akmeņiem, uzrausos vēl krietnu gabalu augstāk. Nevarētu jau teikt, ka vietu daudz, spāņi augšējā krasta daļā sasēduši savos vieglajos pārnēsājamajos atpūtas krēslos kā restorānā, sēž dzer, ēd, spēlē spēles.

Nākamā pelde jau ar viegliem atrakciju elementiem, jo jūrā jāiečāpo pār akmeņiem, viegli iepriecina tas, ka arī apkārtējiem neiet vieglāk, īpaši nākot ārā no ūdens. Dažs labs nenotur līdzsvaru un ar būkšķi iegāžas atpakaļ ūdenī, šļakatas uziet gaisā līdz ar paša un apkārtējo jautriem smiekliem. Tūlīt pat pasniedzas daudzas rokas, lai palīdzētu piecelties. Ir, kuriem izdodas, ir, kuri vēl kādu brīdi pašūpojas ar viļņiem un saņem labu apakšējās domāšanas puslodes masāžu.

Pačukstēšu – es arī to pāris reizes izbaudīju. Tas tiešām ir smieklīgi – jūties kā zoss uz ledus.Kad izrāpos krastā, konstatēju, ka mantiņas jāpārnes vēl gabaliņu tālāk, un nu jau skaidrs, ka ūdens pavisam drīz ieņems savu augšējo virsotni tā, kā bija līdz manu viesu atbraukšanai un manai pirmajai peldei.

Kādu brīdi vēl padzīvojos ar Darela sapni, nudien, tik daudz to līdzību, līdz manu uzmanību piesaista divas kundzes gados – viņas iet jūrā uzmanīgi, bet tālredzīgi – uzvilkušas speciālās čībiņas -, un brīdi pa brīdim iespiedzas. Sāku vērot, par lielu pārsteigumu – ieraudzīju zivju baru ūdens pašā virspusē, tādas lielas, spīdīgas. Kad vilnis tās uzšūpoja, nudien izskatījās, ka kāds sudrabu ūdenī ielējis, mirdzēja un vizuļoja. Tā tas bars tur šaudījās starp peldētājiem. Kaut ko tādu vēl nekad nebiju redzējusi.

Ar to brīnumi nebeidzās – tā kā ūdens līmenis bija gana krietni pacēlies, no tā ārā nākošos akvalangistus ieraudzīju pēdējā brīdī, kad gandrīz pie paša krasta pacēla melnajā ietērpā tērptās galvas, labi ka bļāviens palika rīklē. Izrādās, abi kungi bija zvejojuši, riskēju būt nepieklājīga un pa kluso nobildēju dīvaino lomu.

Jūra, saule, grāmata, persiki, kas var būt labāks par šo! Diena palidoja vēja spārniem, un, kad ūdens atkal pietuvojās, negribīgi sāku posties uz māju pusi. Kā labs stimulators kalpoja nepieklājīgās fantāzijas par kartupeļiem ar krējuma mērcīti un kotletēm. Jā, jā, grēcīgi un tā, bet reizēm jau var, īpaši, ja esi pusdienu pa ūdeni noplunčājusies un tad pēdējiem spēkiem augšā kalnā uzvilkusies.

Kad biju jau gandrīz pie pašas mašīnas, mani apturēja jauniešu pulciņš, lūdzot tos nofotografēt uz jūras fona. Vārds pa vārdam, un runātīgākais puisis prasa – no kurienes tu esi. Saku – “no Latvijas.”

– “A, Rīga, es zinu, esmu bijis.”

Nu mana kārta brīnīties – “un jūs no kurienes?”

Puisis atsmej – viņi esot apvienotais koris: meitene no Barnaula, viens puisis spānis, otrs vācietis, viņš pats no Krievijas, bet jau septiņus gadus dzīvojot Spānijā.

Uz atvadām saņemu gana labā latviešu valodā – “paldies, laimīgu dienu!” Pat asaras acīs saskrēja. Tāda īsta, patiesa, silta laimes diena. Turpmāk, ja gribat man ko labu novēlēt, varat droši teikt – “Lai Tev tāda laime kā 19.08.2020.”

Bet ar to vēl brīnumi nebeidzas – bagātais kaimiņš sācis sveicināties. Ej tu nost, gandrīz augšpēdus no brīnumiem apkritu, un tak arī tas vēl nav viss – piestāja aprunāties! Tūlīt pat meklēšu kādu mājas stūri, kur svītriņu ievilkt.

Un kā ķirsītis putukrējuma tortes rotājuma – meitas zvans. Brīnišķīga diena. Esmu kārtīgi uzlādējusi baterijas, varu atkal ienirt darbos..

Ak, jā! Astūrijā rudens esot ļoti skaists, jūra vēl silta, dabas parkos koki rotājas skaistās krāsās, brauc ciemos! Ja esi UK, lec mašīnā, paķer vēl draugus, prom uz prāmi, un jau pēc diennakts būsi rozā namiņā! 🙂

P.S. Kotletes izdevās lieliskas!

Citi raksti

12.02.2023. Atdodiet saulīti

Drīz būs trīs pilni gadi, kopš dzīvoju mazciemā, savā zemeņu sapņa krāsas namiņā. Trešā ziema. Brr. Šogad ir īstā Astūrijas ziema – ir vētras, ir lietus periodi, ir saulainas dienas, un jau piekto nedēļu naktīs termometra stabiņš nepaceļas virs nulle grādiem, vairāk atrodas zem. Brīžiem ir tik auksti, ka šķiet, acu āboli sasals, tad atļaujos pačīkstēt draudzenēm, ka tad, kad sasalšu, lai brauc ar lodlampām atsildīt. Naktis, ooo, tas ir īsts izaicinājums, īpaši pārģērbšanās nakts biezajā tērpā...

15.05.2020. Brīvības elpa.

Zemestrīce, cunami - tās ir pirmās domas, kas iešaujas manā prātā, dzirdot dīvaino šņācienu, uztverot krītošo trauku, mēbeļu blīkšķus. Mēģinu izrausties no gultas, ārā tumša nakts, spokainā āra laterna vējā šūpojas un kaut kas draudīgs, šņākdams nesas pa māju. Galvā 101 doma - kā iedabūt kaķus pārnēsājamajā somā, neaizmirst paķert dokumentus no naktsskapīša, cik tālu ir uzkāpis ūdens, vai maz tikšu līdz mašīnai, pa kuru ceļu braukt…
27.11.2025. Kad "bars" pieņem

Ir dienas, kas dod spārnus. Jau kādu mēnesi ar astīti reizi nedēļā dodos uz divus kilometrus attālo veco skolu, kur iemitinājušās “Svētās Sievas” jeb – kā viņas sauc – Santa Anas kapellas sargātāju asociācija. Vecā skola ir ļoti līdzīga mūsu latviešu vecajām skolas ēkām: gara vienstāva ēka, sadalīta divās lielās telpās. Agrāk tur bija divas klases – viena mazākajiem bērniem, otra lielākajiem. Tagad vienā telpā ir neliela bibliotēka un vakaros notiek zumbas un deju nodarbības, bet otrā pašas matronas iekārtojušās pie diviem gariem galdiem.

Ik rudens hortenziju pucēšana . Nezinu , cik sen stādītas , stumbri resni , cieti , dažkārt ar cirvi jākapā. Daži jau tik veci , ka asnus vairs nedzen , bet paši vēl sīksti turas , nomācot visu ap sevi .Līdzīgi kā dzīvē ar vecām piesaistēm , ieradumiem - sen vairs nederīgi , bet prātu …

Dzīve mazciemā – 15 Read More »