Dzīve mazciemā – 7

Brīvības elpa

Zemestrīce, cunami – tās ir pirmās domas, kas iešaujas manā prātā, dzirdot dīvaino šņācienu, uztverot krītošo trauku, mēbeļu blīkšķus.

Mēģinu izrausties no gultas, ārā tumša nakts, spokainā āra laterna vējā šūpojas un kaut kas draudīgs, šņākdams nesas pa māju.

Galvā 101 doma – kā iedabūt kaķus pārnēsājamajā somā, neaizmirst paķert dokumentus no naktsskapīša, cik tālu ir uzkāpis ūdens, vai maz tikšu līdz mašīnai, pa kuru ceļu braukt…

Tikmēr dzirdu, ka virtuvē apgāžas vēl viens krēsls, kam seko atkal čaboņa un šņākoņa, pusapdullusi tenterēju uz virtuves pusi, acis vaļā neveras un, protams, neietrāpu durvīs, atskan Bohēmas bļāviens, esmu uzkāpusi vai uz astes, vai ķepas.

Drebošiem pirkstiem slēdzu elektrību – virtuve izskatās kā pēc grautiņa, visi krēsli apgāzti, no galda nogāzts šķīvis ar augļiem.

Par laimi ūdens nekur nav, māju nedrebina , aplaižu acis apkārt – kaimiņmājas vietā, mašīna arī, un pēkšņi man gar aizmuguri panesas kas čaukstošs, grabošs. Lecu apkārt – pa gaiteni aizjož Lakšmi, virs viņas kā sarkans uzvaras karogs plīvo Rimi sarkanais maisiņš. Tikmēr krēsls gāžas arī lielajā istabā, kur esmu ierīkojusi darbistabu. Šausmās, ka lidos arī dators, printeris, nesos kaķim pakaļ, vēlreiz piebradājot Bohēmu, kura čūskiņā lokās gar kājām. Kad ieskrienu darbistabā, Lakšmi jau jož projām. Lai galīgi nenobradātu veckaķi, iespundēju to savā guļamistabā un dodos gūstīt mazkaķi.

Lakšmi pārbijusies bļauj nelabā balsī, rokās nedodas, un man nudien ir bail, ka dabūs sirdstrieku. Tā mēs labu brīdi skraidām pa visām istabām, un uz vienas no virāžām, durvju kliņķis noķer manu smalko, mežģīņoto naktskreklu, skumji nošņirkst mežģīne, sānā robs.

Nu man ir jūtas, tādas jūtas!!!

Beidzot izdodas nogūstīt Lakšmi un izpiņķerēt no Rimi maisiņa. Kaķe ir tā pārbijusies, ka paliek guļot man rokās ar atvērtu muti un auļojošiem sirds pukstiem.

Paskatos pulkstenī – ir knapi trīs, esmu gulējusi nepilnas divas stundas… Labs brīdis paiet, kamēr kaķe nāk pie normālas sajēgas, uz grīdas nolikta, iet grīļojoties un tā kā pietupdamās.

Kamēr vācu virtuves grautiņu, cenšas turēties man pie kājām un murrā tik skaļi, kā nekad. Šoreiz tā nav labsajūtas murrāšana.

Kad ielienu atpakaļ gultā, Bohēma okupē pusspilvenu, bet mazā dīcot palien zem segas un piespiežas cieši klāt, sirsniņa auļo.

Pamostoties savā standarta laikā – septiņos, Bohēma guļ turpat un arī mazā nav izkustējusies, laikam jau es arī nē. Nakts rezumē – smalkais naktskrekls izmetams, toties esmu tikusi pie skaista ziluma uz pieres!

Šodien iešu pirmajā pastaigā pēc karantīnas. Beidzot atļauts iziet no mājām – atļautas pastaigas kilometra rādiusā ap māju. Plāns skaidrs – jāuzskrien kalnā, jāapsveicinās ar jaunajām priedītēm, jāapciemo piparmētru pļava. Dīvaini, pirms nebiju nokļuvusi mežā, kas sākas turpat aiz mīļkaimiņu mājas, nebiju sajutusi, cik ļoti pietrūkst pastaigu. Elpoju, elpoju, elpoju. Šķiet, ka tepat, dažus metrus no mājām, ir pavisam cits gaiss – brīvības gaiss. Stāvu, izpletusi rokas kā putns spārnus, un elpoju.

Piparmētru pļaviņa tā saaugusi, ka droši varētu pļaut ar izkapti – lielas, sulīgas, bez nevienas bojātas lapiņas. Sagriežu veselu klēpi, tā, ka knapi uz rokas uzliktas varu noturēt. Iespiežu degunu mīkstajās, vēl ar rīta rasu esošajās lapās, tas aromāts… Putni koku zaros laiž vaļā īstus treļļus, un šķiet, nekādas karantīnas, nekādu slimību nav bijis. Smaids pa visu seju.

Atpakaļ nākot, ieraugu, ka ir atvesti jauni kaimiņi – seši zirgi, kas ganās leknajā zālē. Laikam jau arī zirgi bija atraduši no cilvēku redzēšanas, jo stāv un ziņkārīgi raugās uz mani. Viens – melns ar masīvām, pinkainām kājām – ir īsts skaistulis. Ech, uzrausties mugurā kā kādreiz Rembrantam pie Sandras.

Ir tāda līksme.

Nogādājusi dārgo kravu mājās, nolemju izmest līkumu pa otru taku, kas iet aiz Rumpumpeļa mājas – tā paša, kas iedomīgs un nesveicinās. Tūlīt aiz viņa mājas sākas divas meža takas – viena ved lejā uz okeānu, otra kalnā. Es eju pa kalna taku. Pašā takas sākumā vēl viens laukums ar piparmētru, bet kaimiņš tām virsū uzgāzis sasmalcināto nopļauto zāli. Nja, kas man (piparmētra) ir kas īpašs, viņam tikai nezāle.

Cik ātri daba paņem savu daļu – divi mēneši kā piligrimi neiet, meža ceļš aizaudzis ar garu, biezu zāli, kas vietām man līdz vidum, asie dzelkšņu krūmi izstiepuši savus zarus un bez žēlastības atstāj sarkanas švīkas uz rokas, ja pārāk cieši paspraucos garām. Būs jāņem zāģis un biezie cimdi, lai attīrītu piligrimiem ceļu.

Taka apvij norobežotu zemes gabalu, laikam kādreiz te bijusi vēl viena māja, tagad krustu šķērsu saauguši krūmi, kazenes un asie dzelkšņi. Reiz mēs ar Otrdieni ielīdām iekšā, mums bija plāniņš – ja galīgi nebūs, ko ēst, pa kluso te kartupeļus stādīsim. Tagad es uz to skatos un domāju – ech, būtu finanses, varētu arī šo daļu ar peonijām apstādīt, gar ārpusi rododendrus sastādīt, lai priecē piligrimus, kas ies šo meža taku. Iedomājos, kā tas viss varētu izskatīties pēc gadiem 30 – 50… Sēdētu uz mākoņmalas, kūļātu kājas un no augšas noskatītos.

Nebeidzamā romantiķe, pati par sevi nosmejos. Bet, jā, no kurienes nāk tās alkas atstāt aiz sevi skaut ko tādu, kas vēl ilgi citiem sagādātu prieku…

Peonijas ir mani galīgi traku padarījušas.

Vēl uzgāju mimozas – lielas, slaidas – un jau nevaru sagaidīt nākamo pavasari, kad redzēšu tās ziedam. Tik maigas, trauslas, bet dod tādu skaistumu… Mans iekšējais bērns gavilē pilnā balsī. Un rīt būs lielā diena – Lilijai brīvdiena, mēs brauksim kaut kur.

Ar rītdienu atļauts pārvietoties pa visu Astūrijas teritoriju. Urrrrāāā!

Citi raksti

Beidzās mācības izgāju ārā , tur viss debesjums košās zvaigznēs , tik skaisti , stāvēju muti atvērusi ,žēl, ka tas tik cilvēka acis , telefona acs neķer.Plutons savas spēles spēlē , kādus vārtus aizver , kādus atver . Naktī redzēju sapni , kas aizvija siltās patīkamās sajūtās . No rīta, FB atmiņās , izleca šis …

Dzīve mazciemā – 7 Read More »

12.03.2024. Raibs kā dzeņa vēders, raibs kā sievas lakats jeb - paņem mani azotē

- “Irrr rrrīīīts, ceļamies!!” Negribīgi svempjos kājās, retais brīvais rīts, kad tā gribētos pašņākuļot, un ir jau arī iemesls – pagājusī nedēļa bija ļoti intensīva ar visa veida darbiem, piedevām apaukstējos , ieguvu Niagāras ūdenskritumu no acīm un deguna, kas rezultējās deguna blakusdobuma iekaisumā (un tieši tagad alu sakārojās). Kaķēm prieki - ārā saulīte, zāle apžuvusi, var skriet uz nebēdu, un mazais, ātrais ļoti briesmīgais nekur nav manāms. Nu ja, jo kopā ar tēti un mammu jau tuvojas savām mājām Latvijā. Atmiņās no Edgara ģimenes viesošanās paliks, priecēs mani un viesus uzlabota lejas virtuve ar jaunu darba virsmu, skapīšiem, kas tumšo, drūmo telpu padarīja tik gaišu un plašu. Salikšu vēl gaismiņas, iekārtošu un būs mājīgi un jauki.

09.07.2023. Viesi namiņā – 2. daļa

Astoņu dienu jautrais karuselis noslēdzies, maza atpūta, un pēc trim dienām griezīsim atkal to ratu. Liktenis man uzdāvināja tikšanos ar trim jaukām odziņdāmām. Oi, šis bija smeķīgi. Man no jauna iemācīja jauno vārdu p...tc. Šis vārdiņš lietojams ik reiz, kad ierauga ko ļoti skaistu, neparastu, bauda ko ļoti garšīgu. Pareizais apzīmējums atnāk nedaudz vēlāk, pirmais izskrien šis te, un tas bija jautri.

Facebook atmiņas stāsta , ka pirms četriem gadiem , es, savākusi krietnu kaudzi ar dokumentiem , atļaujām , devos 500 + km braucienā , šķērsojot triju provinču robežas , pēc mazās lūšu meitenes Nansītes . Toreiz , i iedomāties nevarēju , kādu prieku , mieru , draiskulību un neizmērojamu uzticību , mīlestību viņa ienesīs . …

Dzīve mazciemā – 7 Read More »