
Pārdomas kazenēs
Sēžot uz terases, ieraudzīju krītošu zvaigzni, spožais zibsnis pret tumši violetajām debesīm atgrieza realitātē – ir augusts.
Dīvaini, šis ir pirmais gads, kad siltie augusta vakari, krītošās zvaigznes neuzdzen saldsērīgo skumju noti “man atkal jāaizmieg”. Šogad tauriņi danco manā iekšienē, cenšos tos kušināt: “Pag, pag, lēnāk, nav īsti iemeslu”, bet tie neklausa, tie dejo. Atliek atmest ar roku, lai jau…
Šodien galīgi neredzu iemeslu jautrajam dancim, šī noteikti nebija mana labākā, pat ne vidējā diena, kas vēl vainagojās ar pamatīgi uzsistu galvu, tā teikt – Visums vēl vienu gudrības caurumu iesita.
Uz pozitīvas nots atgrieza milzu Bāskervilu suns, kurš izlēca uz tumšās meža takas, kad nācu no pludmales uz mašīnu. Ieraugot sajūsmā joņojošu lielu suni, ātri novērtēju situāciju – sētas, koku nav pret ko atspiesties, ieņēmu pēc iespējas stabilāku stāju un gatavojos saņemt “lielo dāvanu”. Sunim krietni aizmugurē dieba sīka, smalka spāniete, izmisīgi kliedzot, ka viņš draudzīgs, neko nedarīs.
Par vēlu, mīļā, par vēlu, es jau saņēmu suņa bučas un sajūsmas piruetes – “beidzot tu atnāci, beidzot tevi satiku, ātri kasi manu muguru!”
Suns griežas kā vilciņš ap manām kājām, stumdot savu raženo pēcpusi pret maniem ceļiem. Nekas cits neatlika, kā kasīt muguru. Veltīgi saimniece, saņēmusi to aiz kakla siksnas, mēģināja vilkt projām, ne tā smaguma kategorija. Ar meitas palīdzību smalkajai sievietei izdevās savu Bāskervilu atvilkt no manis. Nu jau viņas abas izmisīgi atvainojās par sava suņa izdarībām, es tik atsmēju, ka man suņi patīk, viss kārtībā.Nepagājusi ne piecus metrus no viņām, sajutu vieglu belzienu pa pacelēm – suncis izrāvies no saimnieču rokām, klāt atkal – “nu paspēlējies ar mani”. Nekas cits neatlika, kā veikt masieres tiešos pienākumus.
Jaukā suņu dāma ar savām sajūsmas pilnajām, brūnajām acīm ieskatījās dziļi, dziļi – “būs labi,” un skumji, pakļaujoties sešu roku spēkam, devās apkaļ uz savu sētu. Abas jaukās dāmas vilka, jauneklis stūma.
Bet vispār, es gribēju rakstīt par kazenēm.
Te to ir daudz, pilnas ceļmalas ar aromātiskajām, saldajām meža ogām. Spāņi tās nelasa, kā stāstīja Lilija, lasīt meža ogas – tas nozīmējot rādīt savu nabadzību.
Senajos (ha, ha, senajos) laikos Sant Estebana tāpat kā Cudillero bijušas vistīrākās zvejnieku pilsētiņas, kur lomus varēja nopirkt pa tiešo no zvejniekiem, bet to ļoti maz ģimeņu izmantojušas atklāti, jo prestižāk bija tās pašas zivis pirkt veiklā, tiesa, tur bija dubultā cena.
Katrai tautai savas dīvainības.
Mani maz uztrauc, ko par mani domās, tāpēc pēc divām beša dienām sameklēju ietilpīgu trauku un, aidā, pēc kazenēm.
Atkāpei – kāpēc atkal besis: tā pati vecā dziesma – nenokārtotie papīri, mākleris mani ignorē, saimnieki met lielu līkumu, juriste pazudusi. Gribot negribot manā galvā sāk perināties sazvērestības teorijas. Varbūt tāpēc abās “beša” dienās, ierāvusies stūrītī, skatījos krievu bojevikus, kara filmas, laikam mana zemapziņa ar automātu rokā dzenājās ļaunajam māklerim pakaļ, kurš pilnīgi noteikti nolaupījis un tur kādā pazemes bunkurā manu juristi.
Tā vien šķiet, ka šī Covid sāga lielai daļai ierēdņu dod iespēju darīt legāli to, ko prot vislabāk – neko nedarīt.
Ceļš ir atdzīvojies, piligrimi iet, ar dažiem izdodas parunāt, kad, atsaucoties uz viņu lūgumiem pēc ūdens, piepildu ūdens pudeles. Uzzinot, ka te būs alberģis, ieraugot dārzu gatavi palikt, bet es to nevaru. Jā, jā, daži te teiks – ņem pa kluso. Kā tad, es te pat nošķaudīties pa kluso nevaru, viss zem kaimiņu modrās acs. Nepatikšanas ar pašvaldību un policiju nav vajadzīgas. Kā te nedusmoties??!!
Tādas divas “beša” jeb nekā nedarīšanas dienas dod savu labumu – skatu no malas bez drudžainās rosīšanās. Kas šobrīd ir ļoti vajadzīgs. Mēģināšu atkal , no vēl citas puses lietu kustināt. Un uz šo ideju atsaucas arī juriste, tikšanās diena sarunāta.
Bet par tām kazenēm – daždesmit metru attālumā no namiņa atrodu pirmo lielo krūmu, ogu daudz, bet sīkas, un zari bagātīgi klāti ar ērkšķiem, ik pa brīdim pasprūk “ak” vai “au”. Pašā krūma viducī gaida lielā dāvana – divi lieli zari, pilni ar lielām, sulīgām, gatavām ogām. To ir tik daudz, ka līdzpaņemtais spainītis nemanāmi piepildās līdz pusei.
Izrādās, ka izlīst no krūma ir grūtāk, kā tajā ielīst, zari mudžeklī tinas un pinas man ap kājām, vēl kāds aiz rokas velk. Rūpīgi sargājot savu dārgo guvumu, viegli apskrambāta izlienu no krūma.
Ejot pa taku uz piparmētru pļavu, satieku trīs jaunietes – viena iet pavisam lēnu, ar mokām kāju pie zemes liekot, esot divas tulznas, gribot tikt uz pludmali. Novēlu tradicionālo “Buen Camino” un aizejam uz pretējām pusēm.Mana piparmētru pļaviņa ir saziedējusi zilos, smaržīgos ziedos, kas, sajaucoties ar eikaliptu, priežu un ziedošo viršveidīgo smaržu, dod tādu aromātu kokteili, ka gribas to ar rokām grābt un kabatās likt. Apguļos zālē un elpoju, elpoju. Virs manis ir dzidras, zilas debesis, dzied putni, kaut kur tālumā dzirdu viļņu šalkas, kas saplūst ar tuvumā esošās šosejas dunu. Manām ausīm tā ir kārota melodija.
Kad atveru acis, ieraugu tieši virs galvas lielu zaru ar ogām, tikai augstu virs manas galvas. Nu, kāpēc visam vislabākajam ir jābūt nesasniedzamā attālumā? Vai varbūt es par daudz gribu?
Šī doma man staigā pa pēdām jau vairākas dienas: izrādās, ka tas zemes gabals, jā, tas pats aizaugušais, par ko rakstīju kādus pāris mēnešus atpakaļ, pieder kam? Manas mājas saimniekiem, kuri vispār nesaprot, ko ar to darīt, jo arī tur nav papīri sakārtoti, viss aizaudzis milzu džungļos, par teritorijas atbrīvošanu no kokiem, krūmiem prasot 5000 eiro, kas esot ļoooti dārgi.
Lasot kazenes, apgāju tam apkārt – džungļi lieli, bet, ja ir pareizie instrumenti, viens, divi atbrīvotu no liekā, īpaši beša dienās. Jāpagaida tik, lai labā rokas atjēdzas: rokot dobes, esmu savilkusi muskuli, tāpēc uz brīdi daiļdārzniecība atstāta novārtā. Toties ir laiks kazenēm, jāteic, ka ar kreiso roku nav tik viegli lasīt, paiet laba stunda, kamēr abi trauciņi pielasīti. Medaini saldā smarža, kas nāk no traukiem, rosina apetīti. Pagriežos uz mājas pusi, pa ceļam saplūcot lielu piparmētru pušķi, to izmantoju ziedu vietā – lai smaržo, lai reibina.
Pienākot pie mājas skatos – visas trīs jaukās dāmas sēž, izlaidušās zālītē, iepretim manas mājas vārtiem. Esot ļoti nogurušas, neesot spēka līdz pludmalei noiet, pasēdēšot kādu stundiņu tepat.
Kā tepat – vai jums prāts, saule tūlīt būs virs jūsu galvām!!??
Ienesu virtuvē savu guvumu, paņemu mašīnas atslēgas un uzaicinu dāmas rausties iekšā. Viņas sākumā neticīgi raugās, tad, sapratušas, ka es to nopietni, ar pateicības asarām acīs kāpj mašīnā. Ieslēdzu kondicionieri un pasniedzu “Bārbelītes”.
-“No kurienes tu esi?”
– “No Latvijas, kopš februāra dzīvoju šeit, iekārtoju savu alberģi piligrimiem.”
– “Ooooo!!!! Mēs labprāt paliktu!”
– “Nākamreiz,” atsmaidu.
Stāvlaukumā palīdzu izcelt somas, viena no meitenēm iet kailām kājām, rāda savas divas tulznas, nosmaidu un saku – “Es savu Camino pabeidzu ar 14 tulznām un bez diviem nagiem.” Parādu ceļmallapas, izstāstu, kā lietojamas, un atvados no jaunietēm.
Atgriežoties pie mašīnas, ieraugu lielu kazeņu krūmu, pilnu ar ogām. Labi, ka mašīnā rezerves trauks gatavībā. Uzmanīgi liekot soļus, lienu krūmā iekšā un domāju – “Nu, kas tev liek līst ērkšķos, kas??? Visu var nopirkt veikalā. Bet, nē, vajag pašas rokām savākto, gatavoto, kaut nāk ar nelielu asiņu piedevu, rokas jau skrambu skrambās.”
Jā, saki, ko gribi, bet latvietei ir svarīgs pašgatavotais kārums, ar ko savējos un viesus pārsteigt, un, ja vēl kāds, nobaudījis gardumus, gatavs mani par to adoptēt, tad Ego pilnā mērā apmierināts.
Lai Dieviņš dod, ka, dzīvojot šai jaukajā, saules pielietajā zemē, mana latvietes būtība tikai nostiprinās. Kamēr vien varēšu, stādīšu, audzēšu, ložņāšu pa brikšņiem, vārīšu – tā ir mana odziņa, mana bagātība.
Un, ziniet, neskatoties, ka, šo rakstot, pēc vakardienas uzsitiena dun galva, ka ne manis savārītā putra vēl nav izstrēbta, jūtu savu līdzību ar bērnu, kurš mācās staigāt – ceļas un krīt, parāpo un atkal ceļas. Dzīve ir pārāk īsa, lai visu laiku rāpotu, jāatrod drošs balsts un jāceļas.
Tā lēnām vēl divas istabas iekārtotas, mēs ar namiņu gaidām viesus, un kazenes pārtapušas ievārījumā.












