Dzīve mazciemā – 9

Logs uz pasauli

Veltījums tiem, kam grūti.

Jā, tā var gadīties, ka Tevī kaut kas jūk un brūk. Jā, tā var gadīties, ka tas, kas kādreiz šķita svarīgs, nu palicis lieks. Tas nav pasaules gals, dod sev laiku ieraudzīt, ka tur aiz loga ir daudz jaunu iespēju, iespaidu, izdevību.

A Paicega – mazs ciems augstu kalnos, kas tika izveidots ap 1948. gadu kā dzīvesvieta strādniekiem, kas cēla vareno Salime aizsprostu uz Navia upes.

Ciematā bija savi veikali, skola, neliels kinoteātris, sadzīves pakalpojumu sniegšanas vietas un ļoti skaista lūgšanu vieta.

Pēc darbu beigšanas ciemats tika pamests, tālāko paveica laika zobs. Par šo skaisto vietu ilgi aizmirsa, līdz, nomainoties pašvaldības varai, te tika izveidots skatu laukums, novietoti soli, izpļauta zāle taku vietās.

Ēkas vairs nav atjaunojamas, daba atgūst savu, to rāda arī lāča atstātā zīmīte uz ceļa. Gribas cerēt, ka lūgšanu vietu saglābs, tur ir tik brīnumaina aura, tāds miers, pilnīga saplūšana ar dabu, tās maigumu, spēku. Par elpu aizraujošajiem skatiem neko nestāstīšu, tas jāredz pašiem. Mazu āķi lūpā gan iemetīšu! 😉

Ieskaties, vienā no bildēm ir logs uz pasauli – jā, iekšpusē viss sabrucis, bet ārā ir skaistums, prieks, iespējas. Tev tikai jāsper solis!

P.S. Šī burvīgā vieta atrodas ap 130 km no mana rozā sapņu namiņa.

Citi raksti

03.08.2023. Namiņa rīta stāsti – 27

Tu biji kails un vēju aplauzts koks... Namiņa dārzā aug trīs lekni kamēliju krūmi, katrs ar savas krāsas ziediem, kādreiz tie bija četri. Tagad ceturtais ir kails stumbrs ar apzāģētiem zariem, bez mizas. Vēl vecais saimnieks, kad bija dzīvs, papliķēja pa stumbru un teica, lai zāģēju nost. Bet es nevaru, kaut kas tajā nokaltušajā stumbrā ir dzīvs.

06.07.2020. 130 dienas un pateicības.

“Tu dzīva? Sen nav ziņu!”, draudzene viegli sašutusi. Nu, jā, gribēju, gluži kā deputāts, dot atskaiti par pirmajām 100 dienām, bet darbu, notikumu virpulī raksts palika pusratā. Šis laiks Mazciemā ir mainījis mani, mainījis manus uzskatus un attieksmi pret lietām, galvenokārt jau pret sevi, un to var iedalīt nosacītās trijās daļās.
17.04.2024. Aši norunājamais

Dienu steigā sakrājušies daudz neuzrakstīto stāstu, tā kā tuvojas nozīmīgas enerģētiskās dienas, kad jāpabeidz nepadarītie darbi, tad nu steidzu kādu norunāt nost, lai mazāka pauniņa. Jau labu laiku namiņš sāk pildīt savu otru funkciju, bet par to vairāk, kad būs stāsts par būšanām un nebūšanām. Īsi sakot, brīdi pa brīdim dodu vietu, drošību, telpu, sevi un ēdienu kādam, kam vajag atjaunoties, padomāt. Ne par visiem var rakstīt, bet par Guntu var.

07.06.2023. Namiņa rīta stāsti – 18

Kopš pagājušās ceturtdienas gaidu kurjeru, kuram jāatved sveču iepakojamais materiāls. Ceturtdienas vakarā atnāk ziņa, ka kurjers bijis, bet es neesot bijusi mājās. Rakstu pieklājīgu, bet niknu ziņu, ka biju mājās, gaidīju, bet kurjera nebija. Pusnaktī atnāk ziņa: “Atvainojiet, kļūda, risināsim.” Piektdien klusums, vakarā atnāk ziņa, ka nepilnīga adrese, šoferis nav varējis atrast. Man ir jūtas, rakstu, ka ir pievienota lokācija. Pirmdien saņemu ziņu, ka atkal atvainojas, meklēs risinājumus. Vakarā zvana kurjers, vai ta es esot Iveta, vai ta es esot mājās.