Kaimiņu būšana

Kaut kur starp skraidīšanu ar lupatu, slotu, vicināšanos ar lāpstu, nebeidzamo cīņu ar gliemežiem, kuri jau otro gurķu stādu partiju norij, skudru uzbrukumiem, kaut kur vēl iespiežot lekcijas, konsultācijas, paliek neuzrakstīti stāsti. Gandrīz katru vakaru, ielienot gultā, apsolu – šodien rakstīšu!

Paņemu datoru, tik uz mirkli pievēršu acis.

Tas mirklis Lakšmi un Bohēmas pārlaimīgajā murrāšanā ir tik salds, ka uzraujos pati no sava dārdošā krāciena, kad, pussēdus sēžot, galva gandrīz padusē iekritusi…

Ir rīti, kad debesis apmākušās nenosakāmi pelēkā krāsā, tikpat pelēki ir kalni un okeāns, vēja spēcīgās aukas, atsitoties pret mājas stūriem, jumtu, ieķeroties kāpņu margās, palmas zaros, pārtop gandrīz cilvēcīgos vaidos, kādus droši var dzirdēt Bībelē aprakstītos stāstos.

Tās brāzmas ir tik spēcīgas, ka katru reizi, triecoties pret guļamistabas loga rūtīm, bail, ka stikli sabirs gultā. Ir auksti, jo caur bez siltinājuma ieliktajiem logu rāmjiem kā caur sietu aukstums ienāk mājā. Kurini vai nekurini, siltāks netop, aizkari vējā plīvo, un vienīgā vēlme ir pārvilkt segu pār galvu, saritināties ar ceļiem pie deguna un iegrimt dziļā miegā. Lakšmi ar mani ir vienisprātis un, žēli pīkstot, paprasās zem segas, Bohēmas ziloņa mieru gan nekas nevar iedragāt, ja nu vienīgi kaimiņkaķu mīlas serenādes vai čaukstošs ēdiena iepakojums. Pārējā laikā veckaķe guļ izstiepusies un krāc sulīgā basā. Nudien, dažs labs vīrišķis varētu viņu par to apskaust.

Bet ilgi tā gulēt nevaru, man pagalmā draugs un jau iedibināta tradīcija, ka jāskrien no rīta sasveicināties, parunāties.

Pirmajās dienās, kad atbraucu, staigāju pa pagalmu un ar “kaulainu aci” pētīju, ko atstāt, kur zāģim vajadzētu rūkt, jo visi brīvie pleķīši aizbakstīti ar puskaltušiem augļu kokiem, mežonīgiem, veciem, hortenziju krūmiem, kas nekopti saauguši ņigu-ņegu, gar ārējo sētu apkaltuši, aizlūzuši dīvaina paskata krūmi un koki. Vienvārdsakot – bardaks.

Vienā tādā pastaigā manu skatu piesaistīja kamēliju krūms, pareizāk sakot, tas, kas no viņa vairs pāri palicis – apgriezts, nokaltis stumbenis. Pirmā doma bija – tā, sākšu ar šo.

Bet, kad piegāju klāt ar svaigi nopirkto rokas zāģi, kaut kas iekšā notinkšķēja. Pieskāros ar roku nokaltušajam stumbram un sajutu tādu līdzību pašai ar sevi, ka pat atrāvos atpakaļ.

Nu, jā, ir jau arī…

Kopš tās dienas katru rītu skrienu sasveicināties, parunāt, un katru rītu saku – “mīļā, atmosties, kaut vienu mazu, zaļu asniņu, es parūpēšos”, un cītīgi apraušu ap stumbru saaugušo nezāļu džungli.

Dzima doma – iestādīšu kreses, tās ziedēs, bites zumēs. Arī tā var atgriezt dzīvību.

Bet, kad jau ārā iziets, tad vajag apskatīties, kā peonijas pastiepušās, nolasīt pa nakti salīdušos gliemežus, apraudzīt, cik gari lociņi izauguši, kā dobē bietes sadīgušas, un tad jau naudas koks, turpat divu metru garumā, raud pēc palīdzības – ap stumbru, atstājot dziļas rievas, kā žņaudzējčūska ap upuri, aptinusies efeja. Lēnām pa gabaliņam lobu žņaudzekli nost, paiet laba pusstunda, līdz stumbru un visus naudas koka zarus atbrīvoju. Nu, jā, efejai arī gribas pakāpties, būt pamanītai, līst augšā pa sētas sienu ir nesalīdzināmi grūtāk kā vienkārši aptīties ap kādu, un vai cilvēku pasaulē nav tā pat?

Strādājot dārzā, daudz līdzību saskatu, tā, kustinot rokas un tinot domu kamolus, aizmirstās vējš, ko te, dārzā, mājas aizvējā nemaz tā nejūt.

Mazā izskriešana uz 10 minūtēm pārvēršas trīs, četrās, pat piecās stundās, jo, kad vēl kārtējā roze no džungļiem atbrīvota, pienāk kārta pārstādīto hortenziju apliešanai, stādu apraudzīšanai, tagad jau lāpsta brēktin brēc, ka vajag parakt – jāveido lielā puķu dobe, vasaras dālijas, cinnijas, samtenes sadīgušas, drīz būs gatavas doties uz dobi.

Zeme te auglīga, smaga, pie kājām pielīp kā ar līmi pielīmēta. Lāpstas kāts brīkšķ un brākšķ, katru reizi baidos, ka neizturēs velēnas klāju.

Garām iet kaimiņš un sasveicinājies ieinteresēts nojautā – kam tu to roc?

– “Para flores”, lepni atbildu.

– “Muy bien, muy bien”, noska kungs un pazūd mājā.

No rakšanas meditācijas mani izrauj skaļais “Hola, chica!”, un pār mani gāžas neapturama vārdu straume krievu valodā – atbraukusi Lilija, varen mutīga krieviete ar ugunīgām cirtām.

Viņa rūpējas par manu mīļkaimiņu mammu, kura dzīvo blakus ciematā. Tā kā kundzei stipri pāri 90, tad, ievērojot maksimālo piesardzību, reizi nedēļā atļauts apciemot meitu. Lilijai tā ir brīnišķīga iespēja izrauties no karantīnas un kārtīgi izlocīt mēli dzīvajā.

Iepazināmies pirms pāris nedēļām un, saņemot dāvanā no manis melno balzāmu, cītīgi nosolījās uzņemties pār mani šefību. Gods, kam gods, to arī dara. Uzzinot, ka joprojām nav izdevies iedarbināt zāles pļāvēju un pagalms paliek aizvien briesmīgāks, pēc pusdienām ved kaimiņu man palīgā. Viņa runā tik ātri, ka knapi pat krievu valodas vārdus uztveru.

Lilija tik atsmej un saka – “Aha, pat spāņi saka, ka es ātri runāju.”

Kāds brīdis paiet diskusijā – ko, kas darīts, kur benzīns u.t.t., Lilija sparīgi tulko no vienas valodas otrā, pa vidu paspējot vēl savus piedzīvojumus izstāstīt, nudien, man sāk šķist, ka viņa vienlaicīgi runā gan spāņu, gan krievu valodā + pa abām tēmām reizē, un tad, Tavu brīnumu, kaimiņš kā parauj to striķi, tā agregāts nošķaudās, noklepojas un ierēcas pilnā jaudā.

“Urrāaaa”, es arī bļauju no sirds un lēkāju uz vienas kājas, urraaa, man būs nopļauta zāle, urrrāaā, lai dzīvo kaimiņi!

Tiešām, no sirds priecājos. Tālākais etaps – pa n-tajiem pakāpieniem no garāžas puses dabūt līdz dārza daļai. Kaimiņš no vienas puses, es no otras, stumjam, velkam, tik ļoti gribas iemēģināt.

Lilija no aizmugures tik nosauc: “Viņš teica, ka tu esi vēl ugunīgāka par spānietēm un stiprāka par mani!”

Kad esam uzvilkuši agregātu dārza daļā, īss apmācības kurss – kura podziņa uz leju jānospiež, kur, kurš rokturis jāpiespiež, un, saregulējis ātrumus, kaimiņš atdod vadības stūri man.

Kā pieķēros, tā aizdrāzos, kungs neuzmanīgi uzlicis uz visātrākā režīma, un lejup pa slīpumu agregāts iet tādā ātrumā, ka es, pēcpusi atšāvusi, aulekšiem joņoju pakaļ – “Lilija, glāaaab, kā to var apturēt???”

Šķiet, kungs pats savu alošanos apjautis, aizelsies jož man pakaļ, tikmēr man jau izdevies veikt manevru ap kamēlijām. Matiem plīvojot, cenšoties neieskriet augļu kokos, joņoju pa atklāto dārza daļu, lieki teikt, ka apkārtējo māju iemītniekiem, pielipušiem pie savu logu rūtīm, atkal laba izklaide.

Kungs mani panāk un apstādina to drandaļetu.

– “Tas ir ļoti ātrs! Vai ar Tevi viss kārtībā?”

– ”Jā, man viss labi. Vai var lēnāk?”

Visu šo procedūru pavadīja ļoti skaļi Lilijas komentāri abās valodās, kas izvilināja no mājas kaimiņieni un viņas mammu.

Kundze, ieķērusies meitai elkonī, sparīgi kaut ko jautā un vicina spieķi. “Viņa Tev prasa, vai Tev te patīk,” auro Lilija, cenšoties pārbļaut zāles pļāvēja radīto troksni.

“Jāaaa, man te ļoti paatīiik,” es auroju pretī.

Kad agregāts izslēgts, kundze man uzdod vēl vairākus jautājumus, tostarp – kas tās par zilajām puķēm (jau paspējusi pietipināt pie sētas, pārliekties pāri, un ar kāru aci skatās uz saziedējušām hiacintēm).

“Tu tik paskaties, kas par enerģiju, skat, tūlīt pār sētu pārkāps, bet no rīta nevarēju pierunāt pār istabu pāriet, ziņkārība ir spēcīgs dzinulis ” komentē Lilija.

Jā, kundzē jaušams spēks.

Aizeju, noplūcu vienu zilo hiacinti un pār sētu pasniedzu.

– “Ak, kā smaržo!”, iesaucas abas sievietes.

Manī paveras blāvot sācis, bet caururbjošs acu skats. “Muy bien! Laba sieviete “.

Abas sievietes atgriežas mājā, un mēs turpinām izklaides ar zāles pļāvēju. Kaimiņš ļoti pacietīgi, mierīgi skaidro, rāda, pieregulē atbilstoši manam augumam un, man par lielu prieku, viss notiek.

– “Kas Tev tur top?”, rādot uz kompostkaudzi, viņš vaicā.

Saku, ka kompostkaudze, ka stādīšu ķirbjus.

– “Tu saproti lauksaimniecību?”

– “Jā, mazliet,” atbildu un lūdzu Lilijai pārtulkot, vai viņš kādu dienu, kad atcels karantīnu, varētu man palīdzēt noņemt notekcaurulēm galus, lai varu savākt baļļās lietus ūdeni puķu laistīšanai.

– “Labi,” nosaka kaimiņš un nošūpo galvu, “Nu, sieviete…”, un aiziet uz māju pusi.

Mēs ar Liliju paliekam papļāpāt. Viņai ir daudz sakrājies, un es protu klausīties un uzklausīt. “Kas tās ir par masāžām, ko tu dari?”

“Dod roku!”, saņēmusi Lilijas plaukstu savējā, sāku apļot pirkstus pa līnijām, pirkststarpām.

Kādu stundu tā nosēdējām pie lielā akmens galda dārza kamīna priekšā, līdz ar katra “mezgliņa” atraisīšanu atraisījās arī senās sāpes par to, kas varēja būt, bet nebija, stāsti par vētraino jaunību, alkohola klātbūtni un visu citu, kas nodarīts sievietes ķermenim, dvēselei.

– “Tu esi traka, bet baigais malacis. Tā ņemt, visu atstāt un atbraukt. Jā, kāpēc es tā nevaru, jau 15 gadus dzīvoju Spānijā, nu pasaki, kāpēc es neko neesmu priekš sevis izdarījusi, nekādu biznesu izdomājusi?”

– “Visam savs laiks! Redz, doma jau parādījās.”

– “Tā, mums šo vajag turpināt. Pie Tevis ir tāds miers. Sestdien taisām dāmu vakaru, un gribu pilno masāžu. Varēsi?”

– “Protams, un uztaisīšu kaut ko garšīgu, pavakarēsim.”

Vēl pusstundu atvadījāmies pie vārtiņiem, Lilijas vārdu plūdi nebija apturami, bet man sirdī tāds miers ielija. Tiem sargeņģeļiem dažādi izskati mēdz būt.

“Jā, Lola (kaimiņiene) lika Tev pateikt – ja gribi kādu puķi no viņas dārza, ej un droši noplūc! Viņi Tevi mīl, un Minucha (manas mājas saimniece) arī to lika Tev pateikt.”

Un Lilijas balss pazūd kaimiņmājas sienās.

Pēc divām kārtīgām darba stundām esmu saradusi ar jaunapgūto agregātu, zāle nopļauta, atstājot orhideju audzes, margrietiņu un sarkanā āboliņa saliņas. Kamēr nebiju sākusi pļaut zālienu , nebiju ievērojusi , ka tik reljefains dārzs. Potītēm tikusi laba slodze.

Kaķiem ir viedoklis par manu ilgo prombūtni, bet man vēl saruna ar savu mājas gariņu – nokaltušo kamēliju krūmu.

– “Rīt stādīsim kreses, lai atkal vari ziedēt!”

Lasīju, ka koki jūtot cilvēku vibrācijas, varbūt tāpēc tā līdzība…

Un, kā atbildot uz manām domām, vēl viens sparīgs asns izlīdis virszemē – “Sveika, es arī esmu klāt!”

Gulēt aizeju satinusies laimes, drošības plīvurā, pat skarbais vējš, kas atkal uz nakti pamodies, vairs nebiedē.

Es esmu!!!

Ak, jā, vēl viena izglābtā roze uzziedējusi. Zieds plaukstas lielumā, tumši sarkans, ar reibinošu smaržu!