Spānijas sāga beigusies, esmu atpakaļ Rīgā.

Pirmais rīts mājās, pie auss murrā Bohēma, kājgalī snauž tramīgā Lakšmi.

Atveru acis un mēģinu saprast, vai tas viss bija īstenība vai tikai sapnis. Labi, ka ir Facebook ieraksti.

Pēdējais rīts alberģī pienāca ātri, somu saliku jau iepriekšējā vakarā, atlika tikai iztīrīt istabu, pārliecināties, vai uz brokastu galda pēc agrajiem gājējiem vēl ir ēdamais. Pauls jau rosās, viņš būs izcils palīgs pūčukiem. Ņemu somas un eju uz ārdurvīm, skatiens aizķeras pie atsauksmju grāmatas, brīdi minstinos… pārāk daudz manā dzīvē ir neizteikto vārdu un pēkšņo šķiršanos, kas beidzas ar vārdu NEKAD, tāpēc ņemu pildspalvu un ierakstu:

“Es jūs ļoti mīlu. Paldies par visu, man jūsu pietrūks. Sargiet sevi.”

Un uzzīmēju sirsniņu. Uz galda paliek groziņš ar Bārbelītēm…

Pauls atnācis mani pavadīt, pie ārdurvīm apskaujamies. Paldies, manu sargeņģeli, paldies, ka parādīji ceļu uz šejieni, atvadu buča, un es aizeju. Zinu, viņš noskatās man pakaļ tāpat kā es to darīju, bet es neskatīšos atpakaļ.

Paceļu acis uz augšu un nočukstu:

“Tev mani ir jāsadzird, ir jāsadzird. Ja šis ir mans, ļauj man atgriezties, ļauj piepildīt sapni, ļauj ieraudzīt ceļu kā pie tā nokļūt.”

Rīta klusumā mana čemodāniņa riteņi klaudz pret ielas bruģi, atsaucoties ceļinieku nūju klaudzieniem. Mēs katrs ejam savu ceļu, šobrīd pretējos virzienos, bet varbūt kādreiz manas mājas kļūs par skaistu pieturas vietu citiem.

Apmaināmies ar laba ceļa vēlējumiem.

Līdz Madridei garš ceļš, četras stundas ar vilcienu, man iespēja apkopot domas un vērot skaistās ainavas. Nez, kā te bija, kad valdīja Izabella ar Ferdinandu, kuri sāka Spānijas apvienošanu.

Šīs septiņpadsmit dienas man mācījušas lielāko no mākslām – pieņemšanu. Prasmi ieraudzīt un pieņemt, un novērtēt to, ko otrs tev dod, bez savu gaidu un iedomu uzvilktā “mēteļa”. Un mazos uzmanības apliecinājums es saņēmu katru dienu, vai tā bija uz mana šķīvja noliktā maizes rika (viņiem nav pieņemts vienam otram kaut ko pasniegt, ja neprasa, es ieradināju tējas ieliešanu glāzēs, ielāgojot kāda kuram garšo, porciju uzlikšanu uz šķīvja u.t.t.), vai lielākā gaļas gabala uzlikšanu uz mana šķīvja, kafijas pagatavošanu un vēl, un vēl.

Ir tik viegli priecāties par dzīvi un cilvēkiem, kad esi brīvs no gaidām. Daudz atziņu grozās pa galvu, parādījušās kaut kādas, vēl vārdā nenosaucamas, sajūtas un krāsas.

Lidostā mana biļete negrib “pīkstēt”, tiek sasaukta apspriedes komanda, pēta biļeti, skatās datoros, zvana pa telefonu, tieku ielaista pa rezerves ieeju. Pie bagāžas kontroles man liek atvērt čemodānu:

– “Vai jums ir pārtika?”

Saku jā, siers, konfektes. Man jākrāmē ārā visa mantība, lai uzrādītu labumus. Prasa:

– “Kāpēc tik daudz?”

Atbildu:

– “Me gusto mucho queso.”

Kontroliere nosmaida:

– “Turista?”

– “No, hospitalero.”

– “OOO, buen Camino!”, un tieku palaista.

Otrs muitnieks, cenšoties palīdzēt sakrāmēt un aiztaisīt čemodānu, tik strauji un stipri piespiež vāku, ka iever man pirkstu. Auuuuuuu!!!

Lidmašīna atkal kavējas, mājās būšu ļoti vēlu. Kad beidzot esam ielaisti, atnāk īsziņa no Daniela:

“Vai ar tevi viss labi? Redzu, ka lidmašīna kavējas. Kad būsi mājās, uzraksti un atsūti bildi.”

Mīļi.

Man tikusi vieta pie loga, un, kamēr vien iespējams, vēroju ainavas, laukus, pilsētas, brīžiem pārklātas ar vieglu mākoņu plīvuru. Kādā brīdī mākoņi paliek blīvāki, veido dažādas formas, dažās no tām atgādina mazas sapņu mājiņas, dažas dīvaina izskata pilis, un es aizdomājos, varbūt tieši tādās dzīvo mūsu mīļie, kaut kur par tām pļavām skraida Bačata. Cik dīvaini ir dzīves līkloči. Kaut kur aizveras durvis, citur atveras logi, kāds aiziet, bet kaut ko dod vietā. Un es atceros vēl vienu no sarunām par mīlestību, cilvēku vēlmēm un ego. Tovakar vienojāmies, ka ego atkāpjas patiesas mīlestības priekšā, un nav svarīgi, ko tu mīli, galvenais – kā. Šī būs man atrodamā atbilde, kas man ir Spānija – iemīlēšanās, Ego pabarošana vai patiesa, dziļa mīlestība.

Aizkadrā palikuši daudzi stāsti – gan par tikšanos ar kaķu sievu un rajona galveno, pašpārliecināto minceni, gan par to, kā pārsitu sev kreiso dupša vaigu un paniku, ko darīt, ja pati netikšu galā, kuram no trijiem iet un prasīt palīdzību. Prātā ienāca tikai Antonio, viņš ir vispraktiskākais, bet tad jāņem Daniels vai Andrea par tulku, jo Toņo angliski nerunā, savukārt mana spāņu valoda ir ļoti vāja, un es nekādi nespēšu apskaidrot, kāpēc man viņam jārada sava plikā pēcpuse. Tikšanās un dziļās sarunas ar tik daudziem jaukiem cilvēkiem. Tas viss paliks atmiņu krātuvītēs kā neizdziestošas gaismas stari, uguns liesmiņas, pie kurām sildīties pelēkajās, lietainajās dienās…

Nakts vidū aizsūtu zīmīti, ka esmu mājās, un bildi ar Bohēmu. Zinu, ka pūčuki jau guļ, ieraudzīs no rīta, kad pamodīsies. Atbilde atnāk zibenīgi:

– “Sargi sevi, mēs šovakar lūdzām par tevi, tavu ģimeni un Gundegu…”

Ai, Spānija, ai dzirkstelīte manī sirdī…

P.s. Uz mirkli tiku ielaista paradīzē – klostera māsu dārzā, kas slēpts svešām acīm.