Laiks skrien ar vēja spārniem, dienas kaut kur pazudušas…
Šai Ceļa pusē nekas daudz neatšķiras no ejamā Ceļa. Katru dienu, nēsājoties augšā – lejā pa trepēm ar slotām, spaiņiem, lupatiņām, beržot podus, izlietnes, vannas un grīdas, pusdienas laikā lavierējot starp un pār piligrimu kājām, somām ar krūžu un glāžu paplātēm, noskrienu daudzus kilometrus. Ir pirmās trīs tulznas, uznāk arī besis un izmisums, kārtējo reizi uzķerot spēkus pārvērtējošu piligrimu. Nu jau viņi arī vemj.
Iestājusies Spānijas vasara, ēnā + 35/37, jau desmitos no rīta +27. No Burgosas līdz Leonai ir līdzenais ceļš, bez koku sniegtās ēnas. Dažviet pat 20 km nav ne bodīšu, ne kafe, pat nekādu apstāšanās vietu un WC. Kārtīgs, smags pārbaudījums ķermenim, emocijām, prātam. Zinot, ka nebūs WC, daudzi maz dzer, īpaši sievietes. Un tad līdz problēmām nav ilgi jāgaida. Nu jau arī vēmējus pa gabalu atpazīstu.
Tagad saprotu, kāpēc par brīvprātīgajiem ņem tikai tos, kas paši Ceļu nogājuši – normāls parastais cilvēks to vien darītu kā zvanītu ātrajiem. Vakar pat, jau pēcpusdienā, knapi streipuļojot, ietenterē gaišmatains angļu jauneklis. Seja, kakls tumšsarkani, mugurā biezā jaka, acis dziļi iekritušas. Jau ar ierastu kustību, tāllēcēja cienīgu lēcienu, ar ūdens glāzi rokā, esmu klāt, uzķeru krītošo somu, atstutēju pašu. Puisis palūdz vēl ūdeni, bet izdzerot otru glāzi, viņam paliek slikti. Prasu – cik km nogāji, kad pēdējo reizi dzēri? Nogājis tikai 16 km, esot nogulējis par ilgu, vakar apdedzinājis plecus, plānā krekla nav, nācies vilkt jaku, ūdens pirms stundas beidzies. Ātri iekārtoju puisi istabiņā, pienesu ūdeni un lieku vismaz pusstundu gulēt ar slapju dvieli uz galvas.
Tas pats stāsts par jauku, lielacainu dāmu no Slovākijas. Baidoties no WC neesamības, knapi pusotru litru pa dienu (!!!!) dzerot, rezultātā gana nopietnas problēmas ar veselību – paiet nevar, galva reibst, palika pie mums uz divām dienām. Sēdēju pie gultas, masēju kājas, galvu, liku dzert.
Vakarā pie ģībstoši vemjošā jaunekļa ierodas divi draugi, tikko no vilciena. Lepni rāda savas nule iegūtās piligrimu pases un svinīgi paziņo, ka plāno rīt celties septiņos un noiet 25 km. Khm, piespiežu visus trīs apsēsties, iespiežu rokas sānos un nolasu drošības un sevis saudzēšanas instrukciju: rīt, pirmajā dienā, ne vairāk par 15-17 km. Parādu, kā jādarbojas ar ceļa lapām, kā jārēķina kilometri utt. Saulītes skatās uz mani un mirkšķina ačeles, piligrimu centrā viņiem nav pateikuši, kā rēķināmi attālumi. Nu labi, tagad zinās. Lieku uzrādīt ūdens pudeles, puiši lepni izceļ Sprite un Schweppes pudeles, kuras tūlīt pat noraidu – dzeriet tūlīt vai lejiet ārā, līdzi tikai tīru ūdeni (var piparmētru ielikt). Tāpat nokancelēju ideju par celšanos septiņos. Saku, ka piecos jābūt uz ceļa, vēlākais 12 – jābeidz iet. Ar kritisku aci nopētu visu triju jauniešu gaišās ādas (vienam jau kārtīgi apdegusi, to sasmērēju ar savu speciālo alvejas smēri) , lieku uzrādīt visus aizsargkrēmus, izstāstu, kādus vēl vajadzētu nopirkt. Kad esmu tikusi galā ar jaunekļa samocītajām pēdām, visi trīs saminstinās, tad pajautā – vai varot apskaut. Protams, free hugs!
Nezinu, iespējams pilnmēness tuvošanās vai varbūt kāds iekšējais lūzumposms, bet šīs dienas kaut kā nerakstījās. Jautrību netrūka, esmu svētīta un apbučota i no komūnas aksakalu puses (bija sabraukuši uz mītiņu, tad nu tiku stādīta priekšā), gan no klostera māsu puses, kurām ļoti patika tad matus noglāstīt, tad plecam pieskarties un es, pateicībā par to, uzspridzināju viņu virtuvē mikroviļņu krāsni. Blīkšķis, dūmi un mans sirēnas bļāviens. Ja atlidos radošuma eņģelis, uzrakstīšu arī par to.
Te ir iedibināta tradīcija – piligrimu kafija. Katru pēcpusdienu pulksten piecos skaistajā zālē tiek klāts kafijas/tējas galds gājējiem. Tāda kopā pabūšana, emociju norunāšana, atbalsta saņemšana. Lai vieglāk būtu uzsāk sarunas, katram piedāvā izvilkt vienu vai divas asociāciju kārtis, kas vislabāk ataino pašreizējo sajūtu. Nav divu vienādu pēcpusdienu. Reizēm sarunas ir ļoti klusas, intīmas, citreiz pavisam pretēji. Tā bija arī pirmajā vakarā, kad mana vecuma kungs no Vācijas, ticis pie klausītājiem, vairs nebija ne apturams, ne apklusināms, sakāpinātās emocijas lauzās uz āru, brīžiem viņš raudāja, brīžiem bez maz vai bļāva. Pārējie pie vārda netika. Viņš jau vairākus gadus pēc muguras traumas ir bez darba, iziets cauri alkohola vilinājumam, sapratis, ka, tomēr vēl nav mēsls, grib sākt dzīvot citādāk, pārdevis mašīnu un no Vācijas ar kājām iet uz Santjago.
Citu vakaru, kad visi izteikušies un jau gatavojas iet uz misi, sāk runāt puisis ar visai izaicinošu matu griezumu. Viss, ko viņš no bērnības atceroties, ir vecāku sitieni, pat no galda apakšas vilkts ārā. 14 gadu vecumā izmests no mājām, dzīvojis kā pratis, zogot, tirgojot neatļautas vielas u.t.t. Tad uz ielas ieraudzījis savus vecākus un sapratis, ka tā dzīvot nevēlas. Tagad iet Ceļu, lai izpirktu vainu pats savās acīs. Blakussēdošās jaunās dāmas satver roku, piespiež plecu, tā vienkārši – esmu ar tevi. Viņš ir pirmais palīgs man pie galdu uzklāšanas, nokopšanas, atbalstot citus, apkopjot kāda gados vecāka kunga tulznainās, samocītās kājas. Vakarā uz altāra uzlieku svecīti viņam, lai pietiek spēka palikt šai pusē. Es ticu, ja cilvēkā iekšā deg gaisma, nekādi ārpusē esošie vēji to nenodzēsīs.
