Ceturtā gājiena diena

No rīta Laila mani pamodina tikai ar otro piegājienu. Alberģis pilns, ap 150 cilvēkiem, jau no vakara skaidrs, ka klusuma pēc 22.00 (kā paredz noteikumi) nebūs. Nu neko, iebāžu ausīs aizbāžņus, galvu zem lakata un mēģinu aizmigt.

Laikam jau izdevās, jo, atskanot dvēseli stindzinošiem bļāvieniem, esmu gultā sēdus. Kāds jauks piligrims, stiprinājies ar svēto vīnu, ir devies cīņā ar visas pasaules dēmoniem. Laikam jau cīņa smaga un dēmonu daudz, jo bļauj viņš neganti. Apkārtējie dedzīgi apspriežas – iet palīgā vai bēgt; tie, kas atbalstījuši svētā vīna vakaru, uzmundrinājumu sniedz dziedot – šķībi, toties skaļi. Ap trijiem, saprotot, ka pasākums ieilgs, sameklēju austiņas un uzlieku mantras. Nezinu, cikos iestājās miers, mantras liku divas reizes.

Pulkstens ir bez ceturkšņa septiņi, kad izejam no alberģa, pareizāk sakot, Laila iziet, es izklumburēju. Viņas spēja saldi gulēt arī šādos apstākļos ir apbrīnojama. Man skauž!

Pats ceļš ir salīdzinoši viegls, nav daudz stāvo kāpienu, pēc viena no pagriezieniem daba mūs apbalvo ar fantastiski saldām vīnogām. Viss būtu labi, ja ne miega bads – tā priekšā atkāpjas pat potīšu sāpes un pieklust īdošā niere. Sajūta, ka viss organisms iziet testa režīmu.

Brokastīs apbalvojam sevi ar bezgala garšīgu, siltu un lielu kruasānu. Vakarā būs iemesls svinībām – noieti pirmie 100 kilometri. Priekš manis tas ir neaptverami daudz.

Vakariņās tiek garšīgā sangrija, un istabiņā esam tikai astoņas dāmas. Paldies Visumam!!!

Piektā diena

Kaut visi apstākļi miegam labvēlīgi, atkal negulēta nakts. Miega bads atstāj iespaidu uz garastāvokli, ir atnācis kašķis. Kaitina viss, visvairāk mana nespēja tikt galā ar savu organismu. Ir izdevies savākt labo kāju, bet kreisā lepojās ar piecām tulznām, trīs no tām zem īkšķa pēdas virzienā. Mugura, pleci, augšstilbi kārtībā.

Šodienas ceļš prasa uzmanību, cēlieni un nogāzes akmeņainas, kājas slīd. Daba ir neaprakstāma, tā gribētos apsēsties un vienkārši sēdēt, putni brīdi pa brīdim, traucoties uz saulespuķu laukiem, uzrīko koncertu, kaut kāda piederības sajūta – mūs visus baro daba. Ceļmalā uzgājām vīģes koku, ak, cik gardas! Kazenes joprojām ir topā, tikai kļūstam izvēlīgas, skatāmies tās lielākās.

Lielo brokastpusdienu pauzi uzrīkojam pie galīgi nekāda izskata mājeles, kura lepojas ar uzrakstu “Bar”. Mūsu PVD šo iestādi pilnīgi noteikti aizklapētu ciet, pārkāpti visi sanitārijas noteikumi, da nu viņus, ja pasniedz pasaulē gardāko svaiga mango sulu ar kaut ko. Ārā kārtīgs karstums (izdevās viegli apcepināt plecu galus), tāpēc šāds kārums ir īsti vietā.

Stiprinājušās dudinām tālāk, Laila ar lielo somu, es ar mazo vieglā riksī nopakaļus. Katrai savs domu kamols – es aizdomājos par ceļā satiktajām kundzēm gados, daļa no viņām iet ar lielo somu, daļa ar mazo, bet visas no rīta uzpošas, uzliek vaigu sārtumu, uzkrāso acis, uzpilina smaržu pili – skaisti. Lūkojos uz viņām ar mīlestības pilnām acīm un domāju par mūsu sievietēm pēc 60… Pēc 10 gadiem arī es tāda būšu. Gribētos līdzināties šīm dāmām. Ar vienu no viņām nedaudz parunāju, viņa atsmej, ka iet šo ceļu, lai neierūsē organisms, un atpūšas no vīra. Jauki!

Vēl te ir daudz pāru cienījamos gados, taisnākos posmos viņi iet sadevušies rokās, grūtākajos – kungs pa priekšu un ar acs kaktiņu vēro kundzi. Arī tāda ir mīlestība.

Šodien nočāpoti ap 26 km, rīt priekšā visi 28 km.