Camino – Diena 14

Četrpadsmitā gājiena diena

“Es varu staigāt!”

Pēc vakardienas lietiem, aukstuma un vispār – pē, šodiena ir īsta debesmanna. Ir skaidrs, ka biezajos apavos kājas neieaut, nācās iegādāties sandales, zole gan paplāna, pēdas jutīs katru akmentiņu, bet pirksti būs brīvībā un lielais caurums uz papēža arī. Tuvojas 100 km atzīme un soļotāju paliek aizvien vairāk, jo oficiālu sertifikātu par noieto ceļu dod jau no noietiem pēdējiem 100 km. Jā, ir daudz smuki sapucētu, trokšņainu ļautiņu, kuriem 5 dienas ceļā ir tāds feins tusiņš. Forši, atsvaidzina ilggājēju sejas.

Mežonīgais un zaļi zilo vīnogu lauku apvidus aiz muguras, esmu iegājusi Spānijas piensaimniecības daļā ar tai raksturīgajām smaržām, lasi – smakām, un govju pļeku rotājumiem. Ceļi tā pierotāti, ka kļūstu par balerīnu un griežu pirueti aiz piruetes. Šodienas lielais secinājums – Spānijā PVD vai nu neeksistē, vai klusi sēž pilsētā un uz laukiem nelien. Par skatiem, ko redzēju, mūsu lauksaimniekus apmīļotu i no priekšas, i no pakaļpuses, i caur ausīm un visām pārējām vietām. Nezinu Spānijas likumus, atbalsta programmas uzņēmējiem, bet viens ir skaidrs – te neviens nenovēro wc papīra pirkšanu un uzņēmējiem strādāt netraucē. Tā kā apkārt masu kapi nav redzami, tad droši var teikt – piligrimi un pārējie tūristi izdzīvojuši, tiesa, pa kādam piligrimam atbirst, bet tas ir pavisam citu iemeslu dēļ.

Ceļš šodien ar stāviem kāpieniem augšup un tikpat stāviem – lejup. Vēl neesmu pieradusi pie sandalēm, tāpēc pa ceļu pārvietojos kā “mamochka gusinja”. Pēkšņi aiz muguras atskan:

– “Hello, where are you from, I have an apple, you want?”

Atbildu, ka man ir konfekte, un izvelku “Bārbelīti”. Interesanti, kā tas būtu, ja pēkšņi kādam uz Brīvības ielas uzsauktu – hei, no kurienes tu? Ā, no Bauskas! Skaista pilsēta, man ir konča, paiesimies kopā? Varbūt jāsarīko tāda akcija? Ieva Brante to noteikti varētu.

Bet tikmēr Santjago ceļā ciems nomaina ciemu, un kādas mājas pagalmā uzklāts galds ar našķiem, vīna pudelēm, aukstumkastē ūdens un sulas: “nāc, ceļiniek, piestāj, paņem, ko vēlies, un atstāj, cik vari. Tas, ko tu šodien atstāsi, palīdzēs tiem, kuri šo ceļu ies rīt. Ja tev naudas nav, paņem, kas tev nepieciešams, stiprinies, lai vari veikt savu ceļu…”.

Paņemu maizīti, vīna glāzi, atstāju ziedojumu, paklanos vietai un turpinu ceļu.

Tādas vietas redzēju vairākas. Pie kādas mājas sirma kundze ar samezglotiem pirkstiem pārdod ābolus un pašas dārzā lasītas avenes, piestāju, paņemu, un viņa uz atvadām noglāsta manu vaigu…

Kā dzirkstelīte sirdī, gluži kā mana Amīte, sāpe, kas vēl nav līdz galam izsāpēta. Visam ir vajadzīgs laiks, jau sen vairs sevi nesteidzinu. Šodien ejam kopā ar Amīti, un es atkal esmu mazā meitene, kurai nav lielākas laimes kā ierausties viņai klēpī un izlūgties pasaku. Viņai priekš manis ir laiks – gan pasaku palasīt, gan apskatīt kārtējo noķerto vardi. Un lielākā laime, kad var tikt līdzi uz frizētavu, tad man rulli priekšā uztaisa un nolako mazā pirkstiņa nagu. Un blēņas arī es strādāju – man patika papīra tūtas spridzināt un nolikt atpakaļ, pati aiz virtuves stūra noslēpos un gaidīju – ieraudzīs, neieraudzīs. Braša, stalta, sirdsmīļa, tāda viņa paliek manā sirdī.

Nu, re. Kaut kā visi mani mīļie piesakās paieties ar mani, tā tie 28+ km šodien gāzelīgi nočāpoti, un garšīgās piligrimu vakariņas godam nopelnītas! Rīt iešu lēnāk un mazāk, laika pietiek. Pēdējās dienas baudīšu ik soli.

Citi raksti

26.05.2025. Kad aizraujas elpa

Maija beigās kalnu pilsētiņās, ciematos sāk svinēt viduslaiku svētkus. Uz pāris esmu bijusi, pārsvarā - nopūta. Bet daži tiešām jauki: interesanti izstrādājumi, gardi sieri, no viena pat pīts groziņš atceļoja. Nu, jā, esmu laikam Latvijas tirdziņu atmosfēras, piedāvāto preču daudzveidības izlutināta. Bet, ja nelīst, ja brīvdiena, ja vieta, kur nekad neesmu bijusi, degviela mašīnā ir – braucu. Pirmais pārsteigums - mana navigācijas sistēma atteicās ar mani runāt.

29.04.2023. Ir arī tā

Domāju nerakstīt, līdz mani ilgi, mīļi gaidītie viesi nebūs devušies mājup. Lai lieki nesatrauktu. Jo tik ļoti, ļoti gaidīti. Kāpēc - o, tur ir vesels stāsts, bet to tik ar pašu piekrišanu. Ko nozīmē būt viesu namiņa, kaut ofic neatzīta, bez stingriem papīriem, tik draugiem, draugu draugiem un viņu draugiem, saimniecei? Zināt, vai ne? Tas ir ne tikai prieks sagaidot un asara prombraucot, jo katrs paliek sirdī, tas ir ne tikai traks plānošanas, pielāgošanās maratons visās dienās, tā ir ne tikai spēja nolasīt vēlmes - gastronomiskās, emocionālās un vēl, un vēl. Tā ir arī prasme un vajadzība savākt sevi, savu fizisko ķermeni, kad tas uzrīko revolūciju.

07.08.2020. Pārdomas kazenēs.

Sēžot uz terases, ieraudzīju krītošu zvaigzni, spožais zibsnis pret tumši violetajām debesīm atgrieza realitātē - ir augusts. Dīvaini, šis ir pirmais gads, kad siltie augusta vakari, krītošās zvaigznes neuzdzen saldsērīgo skumju noti “man atkal jāaizmieg”. Šogad tauriņi danco manā iekšienē, cenšos tos kušināt: “Pag, pag, lēnāk, nav īsti iemeslu”, bet tie neklausa, tie dejo. Atliek atmest ar roku, lai jau... Tikai... Šodien galīgi neredzu iemeslu jautrajam dancim.
21.02.2023. Namiņa rīta stāsti - 2

Esmu Pūķa Viesuļa un Burbuļkatliņa krustojums. Varētu uguni spļaut. Kurjers kopš ceturtdienas nekādi nevar atgādāt paciņu. Atkal viens no tiem dīvaiņiem, kuri piebrauc pie ciema, apgriežas un brauc prom, iepriekš izsūtot galīgi nepareizus piegādes datus. Piemēram, atsūta, ka būs 17.03., bet jau 16.03. vakarā raksta, ka nav saticis saņēmēju (kaut es visu dienu mājās, un neviens pie durvīm negrabināja), vakar no rīta atnāk ziņa, ka būšot. Labi, ne soli uz dārza pusi, tik pa ielas terasi, virtuvi, gaidu.