Rudens ir dažādu svētku laiks , kad pagasti dižojas savā starpā . Protams , ja skatās ar Latvijas mēroga acīm , tad skumja nopūta vien sanāk , bet asturieši prot priecāties arī par vienu galdiņu siera . Galvenais ir sanākt kopā , iedzert sidru vai vīnu , paklausīties dūdas , apspriest jaunumus .
Jūdzu savu Silvī un devāmies uz Boalu , nelielu pilsēt-ciematiņu kalnos , pavisam netālu no Asturijas -Galīsijas robežas . Kā jau visi kalnu ceļi , serpentīns aiz serpentīna , bet esmu jau uztrenējusies . Pirmais izaicinājums – atrast stāvvietu mašīnai , tuvākā vieta , pusotrs kilometrs no svētku vietas , bet , arī tas ir normāli , pierasts.
Boala nedaudz lielāka kā vienas galvenās ielas pilsēt-ciemats , mazās ieliņas kā asinsvadi cilvēka ķermenī , sazaroti vijas ap divām galvenajam , garajām ielām , skolas sporta zāle , kur norisinās pasākums uzcelta tādā kā ieplakā . Daudz policistu , parasti , šādos pasākumos , viņi piever acis uz nevietā novietotām mašīnām , bet ne Boalā . Pirmo reizi redzēju kā cilvēkiem sodus izraksta.
Tirgotāji iekārtojušies trijās rindās , medu tirgoja kādi seši saimnieki , pārītis ar sieriem , dažādiem gaļas izstrādājumiem , vienā stendā vīni un liķieri , vēl pārītī empanadas un citi miltu izstrādājumi , cerēju tikt pie maizes , bet tā , kas bija , neuzrunāja 😞 . Toties , bija safrāna un piparu kungs , papildināju savus krājumus , iepirku dāvanām , pasūtījumiem , tiku arī pie kaltētajiem saldajiem pipariem , no kā taisa manu iecienīto paprikas pulveri .
Apkrāvusies ar eikaliptu , kastaņu un vēl dažādam medus burkām , tipināju kalnā uz mašīnu . Secinājums , lejā ar tukšu somu bija vieglāk iet 🙂.
Rīt , vēl vienā kalnu pilsēt-ciematā slavenie kapātās gaļas desas svētki . Skan vareni , vai ne ? Ech , šoreiz izlaidīšu , mēneša degvielas norma jau izbraukta .
Chosco, tā šo produktu sauc , gatavo no veseliem gaļas gabaliem , ari mēles , tāds īsts kreptīgs uz maizes uzgriežamais , vai mīklas garoziņā apcepts , labs , ātrs , sātīgs otrais ēdiens .
Šie svētki tiek svinēti 11.reizi .
Mājās , sevi salutināju ar gardu vistas ēdienu : sagriež vistas krūtiņu nelielos gabalos , strauji apcept sakarsētā sviestā , pievieno smalki sakapātu sīpolu , sarīvētus burkānus , gabaliņos sagrieztu papriku , pārkaisa ar paprikas pulveri , maltu muskatriekstu , pipariem , ( man garšo kanēlis , tāpēc pieberu arī to ) maisot apcept , pieber malto valriekstu pulveri ( pati kaltēju , malu ) un pielej glāzi baltvīna , ļauj izsutināties , kad šķidrums viss sasūcies , pieleju kulinārijas krājumu , ļauju uzburbuļot un gatavs . Ja mērcīti gribas biezāku , pievienoju sarīvētu sieru .
Kartupeļus novāriju ar tuč- tuč safrānu , saspiedu biezenī . Ņammmm
Mana biksmāte ,kad padalījos ar gatavojamo gardumu , nosauca mani par izvirtušu cilvēku 🙂
Citi raksti
Šorīt abas dāmas sastrīdējās, uzrīkoja boksinga maču uz blakus spilvena. Nansija ir cīrulis, ar pirmo gaismiņu vajag ārā, bet reti, kad modina mani, gaida, kad sakustēšos, tad gan klāt un dīcošā balsī vedina celties. Lakšmi ir pūce vai, vēl pareizāk sakot, visdiengulis. Tā nu Nansija nāca mani motivēt uz celšanos un iztraucēja guļošo madāmu, šņāciens, spļāviens, cirties ar ķepu un, dusmīgi bubinot, visdiengulis palīda zemsegas valstībā. Tikmēr Nansija, apsēdusies ķengura pozā, ar nevainīgu sejas izteiksmi ar ķepu turpināja taustīt ņurdošo kamolu zemsegas valstībā. Mīļā miera labad paņēmu padusē ņurdošo visdienguli, piecēlos, atvēru dārza durvis, lai nemiera gars var doties izskaidroties ar žagatām, kamēr mēs ar Lakšmi atpakaļ gultiņā. Sestdiena, mirklis tikai sev godam nopelnīts.
29.06.2020. Māja un dārzs.
Mēs gaidām ciemos!
Kad pirmo reizi (sludinājumā) ieraudzīju rozā namiņu, neteiktu, ka sajūsminājos uzreiz. Pilnīgi noteikti lapa ar mājas aprakstu, fotogrāfijām tika nolikta lielās īpašumu aprakstu kaudzes viducī. Kaut kā negāja pie sirds dīvainais mājas izskats, krāsa. Sapnis jau bija par skaistu, senlaicīgu pelēko akmeņu māju, kur arī interjeru attiecīgi pielāgot. Pirms gada un trim mēnešiem, ieraugot dzīvē, kaut kas paraustīja aiz kājas - nāc, paliec!
Ir dienas, kas dod spārnus. Jau kādu mēnesi ar astīti reizi nedēļā dodos uz divus kilometrus attālo veco skolu, kur iemitinājušās “Svētās Sievas” jeb – kā viņas sauc – Santa Anas kapellas sargātāju asociācija. Vecā skola ir ļoti līdzīga mūsu latviešu vecajām skolas ēkām: gara vienstāva ēka, sadalīta divās lielās telpās. Agrāk tur bija divas klases – viena mazākajiem bērniem, otra lielākajiem. Tagad vienā telpā ir neliela bibliotēka un vakaros notiek zumbas un deju nodarbības, bet otrā pašas matronas iekārtojušās pie diviem gariem galdiem.
12.02.2021. Zīmēt mīlestību.
Mīlestību ņemt vai dot, varbūt abējādi? Kura roka stiprāka, kura siltāka, kura maigāka? Es zīmēju, domās staigāju pagātnes un nākotnes ceļus, līdz tie saplūst vienā. Nansija vēro, zīmuļi liek ūsām drebēt no satraukuma tā pat kā manas brilles un telefona vads, kurš pārvērsts skaistā mežģīņrakstā.