Rudens ir dažādu svētku laiks , kad pagasti dižojas savā starpā . Protams , ja skatās ar Latvijas mēroga acīm , tad skumja nopūta vien sanāk , bet asturieši prot priecāties arī par vienu galdiņu siera . Galvenais ir sanākt kopā , iedzert sidru vai vīnu , paklausīties dūdas , apspriest jaunumus .
Jūdzu savu Silvī un devāmies uz Boalu , nelielu pilsēt-ciematiņu kalnos , pavisam netālu no Asturijas -Galīsijas robežas . Kā jau visi kalnu ceļi , serpentīns aiz serpentīna , bet esmu jau uztrenējusies . Pirmais izaicinājums – atrast stāvvietu mašīnai , tuvākā vieta , pusotrs kilometrs no svētku vietas , bet , arī tas ir normāli , pierasts.
Boala nedaudz lielāka kā vienas galvenās ielas pilsēt-ciemats , mazās ieliņas kā asinsvadi cilvēka ķermenī , sazaroti vijas ap divām galvenajam , garajām ielām , skolas sporta zāle , kur norisinās pasākums uzcelta tādā kā ieplakā . Daudz policistu , parasti , šādos pasākumos , viņi piever acis uz nevietā novietotām mašīnām , bet ne Boalā . Pirmo reizi redzēju kā cilvēkiem sodus izraksta.
Tirgotāji iekārtojušies trijās rindās , medu tirgoja kādi seši saimnieki , pārītis ar sieriem , dažādiem gaļas izstrādājumiem , vienā stendā vīni un liķieri , vēl pārītī empanadas un citi miltu izstrādājumi , cerēju tikt pie maizes , bet tā , kas bija , neuzrunāja 😞 . Toties , bija safrāna un piparu kungs , papildināju savus krājumus , iepirku dāvanām , pasūtījumiem , tiku arī pie kaltētajiem saldajiem pipariem , no kā taisa manu iecienīto paprikas pulveri .
Apkrāvusies ar eikaliptu , kastaņu un vēl dažādam medus burkām , tipināju kalnā uz mašīnu . Secinājums , lejā ar tukšu somu bija vieglāk iet 🙂.
Rīt , vēl vienā kalnu pilsēt-ciematā slavenie kapātās gaļas desas svētki . Skan vareni , vai ne ? Ech , šoreiz izlaidīšu , mēneša degvielas norma jau izbraukta .
Chosco, tā šo produktu sauc , gatavo no veseliem gaļas gabaliem , ari mēles , tāds īsts kreptīgs uz maizes uzgriežamais , vai mīklas garoziņā apcepts , labs , ātrs , sātīgs otrais ēdiens .
Šie svētki tiek svinēti 11.reizi .
Mājās , sevi salutināju ar gardu vistas ēdienu : sagriež vistas krūtiņu nelielos gabalos , strauji apcept sakarsētā sviestā , pievieno smalki sakapātu sīpolu , sarīvētus burkānus , gabaliņos sagrieztu papriku , pārkaisa ar paprikas pulveri , maltu muskatriekstu , pipariem , ( man garšo kanēlis , tāpēc pieberu arī to ) maisot apcept , pieber malto valriekstu pulveri ( pati kaltēju , malu ) un pielej glāzi baltvīna , ļauj izsutināties , kad šķidrums viss sasūcies , pieleju kulinārijas krājumu , ļauju uzburbuļot un gatavs . Ja mērcīti gribas biezāku , pievienoju sarīvētu sieru .
Kartupeļus novāriju ar tuč- tuč safrānu , saspiedu biezenī . Ņammmm
Mana biksmāte ,kad padalījos ar gatavojamo gardumu , nosauca mani par izvirtušu cilvēku 🙂
Citi raksti
Vispirms vēlos pateikties ikvienam, kurš dalījās, dalās ar maniem ierakstiem, jo, re, kā notiek! Kāds padalījās ar namiņa stāstiem, tie nokļuva Ivetas draudzenes redzes lokā, viņa padalījās tālāk, un Iveta ieraudzīja, izlasīja. Nosprieda, ka šī nu ir tā vieta, kur viņai vajadzētu nokļūt. Papriecājās, bet ierakstu nepiefiksēja. Tuvojās atvaļinājuma laiks, nu, kur tad ir tā vieta, kur gribēju nokļūt? Draudzene arī vairs neatcerējās, tad Iveta pacietīgi sērfoja pa draudzenes laika joslu, līdz atrada. Ceļš līdz namiņam bija piedzīvojumu pilns, ņemot vērā, ka Iveta dzīvo Amerikā.
Pagalma zāli drīz ar traktoru varēs pļaut, skaisti izravētās dobes sāk aizaugt ar zaļu zāles paklāju, kaķēm viedoklis, mums ar Guntu arī. Bet aiz katra mākoņa ir saules maliņa, tā arī mēs, izmantojam laiku, lecam manā pelēcītē, mīļi sauktajā par Silvī (Silver Star) un traucam uz Luarcu. Luaraca - vēl viena piekrastes pilsētiņa, kas vietām atgādina amfiteātri. Varenās klintis ieskauj vecpilsētu un sargā jūras vārtus. Pilsētai pa vidu tek upe, kuru šķērsot var pa romantiskiem ciku-caku tiltiņiem. Viss tik mazs, smalks, bet tajā pašā laikā spēcīgs, varens. Sezonā gana grūti atrast brīvu vietu mašīnai, bet šodien tas izdodas ātri.
