Rudens ir dažādu svētku laiks , kad pagasti dižojas savā starpā . Protams , ja skatās ar Latvijas mēroga acīm , tad skumja nopūta vien sanāk , bet asturieši prot priecāties arī par vienu galdiņu siera . Galvenais ir sanākt kopā , iedzert sidru vai vīnu , paklausīties dūdas , apspriest jaunumus .
Jūdzu savu Silvī un devāmies uz Boalu , nelielu pilsēt-ciematiņu kalnos , pavisam netālu no Asturijas -Galīsijas robežas . Kā jau visi kalnu ceļi , serpentīns aiz serpentīna , bet esmu jau uztrenējusies . Pirmais izaicinājums – atrast stāvvietu mašīnai , tuvākā vieta , pusotrs kilometrs no svētku vietas , bet , arī tas ir normāli , pierasts.
Boala nedaudz lielāka kā vienas galvenās ielas pilsēt-ciemats , mazās ieliņas kā asinsvadi cilvēka ķermenī , sazaroti vijas ap divām galvenajam , garajām ielām , skolas sporta zāle , kur norisinās pasākums uzcelta tādā kā ieplakā . Daudz policistu , parasti , šādos pasākumos , viņi piever acis uz nevietā novietotām mašīnām , bet ne Boalā . Pirmo reizi redzēju kā cilvēkiem sodus izraksta.
Tirgotāji iekārtojušies trijās rindās , medu tirgoja kādi seši saimnieki , pārītis ar sieriem , dažādiem gaļas izstrādājumiem , vienā stendā vīni un liķieri , vēl pārītī empanadas un citi miltu izstrādājumi , cerēju tikt pie maizes , bet tā , kas bija , neuzrunāja 😞 . Toties , bija safrāna un piparu kungs , papildināju savus krājumus , iepirku dāvanām , pasūtījumiem , tiku arī pie kaltētajiem saldajiem pipariem , no kā taisa manu iecienīto paprikas pulveri .
Apkrāvusies ar eikaliptu , kastaņu un vēl dažādam medus burkām , tipināju kalnā uz mašīnu . Secinājums , lejā ar tukšu somu bija vieglāk iet 🙂.
Rīt , vēl vienā kalnu pilsēt-ciematā slavenie kapātās gaļas desas svētki . Skan vareni , vai ne ? Ech , šoreiz izlaidīšu , mēneša degvielas norma jau izbraukta .
Chosco, tā šo produktu sauc , gatavo no veseliem gaļas gabaliem , ari mēles , tāds īsts kreptīgs uz maizes uzgriežamais , vai mīklas garoziņā apcepts , labs , ātrs , sātīgs otrais ēdiens .
Šie svētki tiek svinēti 11.reizi .
Mājās , sevi salutināju ar gardu vistas ēdienu : sagriež vistas krūtiņu nelielos gabalos , strauji apcept sakarsētā sviestā , pievieno smalki sakapātu sīpolu , sarīvētus burkānus , gabaliņos sagrieztu papriku , pārkaisa ar paprikas pulveri , maltu muskatriekstu , pipariem , ( man garšo kanēlis , tāpēc pieberu arī to ) maisot apcept , pieber malto valriekstu pulveri ( pati kaltēju , malu ) un pielej glāzi baltvīna , ļauj izsutināties , kad šķidrums viss sasūcies , pieleju kulinārijas krājumu , ļauju uzburbuļot un gatavs . Ja mērcīti gribas biezāku , pievienoju sarīvētu sieru .
Kartupeļus novāriju ar tuč- tuč safrānu , saspiedu biezenī . Ņammmm
Mana biksmāte ,kad padalījos ar gatavojamo gardumu , nosauca mani par izvirtušu cilvēku 🙂
#100LaimīgasDienasNamiņā – 12. diena
Citi raksti
Tik svarīgi , starp darbiem , pienākumiem , atrast brīvu brīdi sev . Sev , dzirdēt sevi , sajust sevi ! 25 grādi , maigs vējš , brīnišķīga pastaiga gar okeānu . #100LaimīgasDienasNamiņā
25.08.2020. Politika un daba, 1. daļa.
Mani pirmie nopietnie viesi pošas mājup. Atvadīšanās, tās vienmēr, kaut nedaudz, bet ienes smeldzi, un, pavadot ar acīm auto, domāju, kā tālāk viss iegrozīsies, vai jaukajam pārim būs vēl tā iespēja atbraukt. Palika tik daudz neapskatīta, neparādīta. Manas pārdomas pārtrauc Lilijas zvans, viņai šonedēļ garās brīvdienas, un tas jau pa gabalu smaržo pēc lieliem piedzīvojumiem.
13.04.2023. Sagaidīt un pavadīt
Ziniet, kas ir visgrūtākais viesu uzņemšanā? Nē, ne daudzie jautājumi no sērijas: “Kāpēc izvēlējies šo māju?”, “Vai nav grūti vienai?”, “Kāpēc mašīnu liec tā?”, “Kāpēc tev nav Volvo?”, “Tev nešķiet, ka tu esi savu ambīciju upuris?” u.t.t. - visi šie jautājumi, kas nu jau triju gadu garumā tiek uzdoti, daudz stāsta par pašiem jautātājiem un viņu tā brīža aktuālajām tēmām. Arī ne agrie rīti, ne grupas savākšana, tas viss ir nieks pret pašu grūtāko – pavadīšanu.