Šodien sapratu , ka , šo laimīgo dienu apraksti ir iespēja dalīties tajā ,kas paliek aiz kadra , paliek kaut kur starp citiem ierakstiem , darbiem . Tā ir mana ikdiena , tas ir tas ar ko es elpoju , un , jā, tā ir laime , tās ir laimīgās dienas , kaut reizēm deguns pa zemi . Diena bez lietus , tas nozīmē lielo vešas dienu , līdz puslielam izaugušās zāles pļaušanu , kaut sanākt pļāvēju pa pielijušo sūn-zāli stumt tā ,ka aiz sevis atstātajās pēdās ūdens paliek . Pēc pļaušanas dārzs izskatās kā ar smaragdzaļa samta segu pārklāts, koši sārtās leduspuķes mirdz kā gaismiņas . Aplaižot acis apkārt , nākas secināt , ka arī šoziem nepaspēšu visus dārza pārkārtošanās darbus . Ech , ja man būtu vēl viens roku pāris un drusku vairāk enerģijas . Kaut kā motoriņš neizdod tik daudz cik gribētos , esmu kļuvusi daudz , daudz lēnāka kā pirms trim gadiem . Kā sāka spiediens savus lidojumus kosmosā , tā nākas piedomāt ,ko , kā un cik daudz daru . Šajā vasarā , rudenī , kā prioritāti noliku savas mājas daļas pārkārtošanu , tās nopelējušās sienas , ar pelējumu pārklātās vecās mēbeles piegriezās . Šajā mājas daļā remonts nav bijis gadus 40 , tik pa brīdim kādas plaisas aizmālētas . ,, Mauzolejs” tik pavasarī izjaukts , aizvests , šodien kārta pienāca vecajam , pusjukušajam rakstāmgaldam un plauktam.. Pēc sienu nomagāšanas , kaut viss pēc hlora , šķita , ka gaisa vairāk . Tīrāk . Vistrakāk ar griestiem , daļēji atmazgāju , pārējais rīt . Nav man saprotams , kāpēc šo mājas daļu tik ļoti aizlaida , tā krasi atšķiras no abām pārējām . Nu , jā šeit nav tik daudz gaismas , nav dienas un vakara saules . Skatos un priecājos par padarīto , tā telpu daļa , kas nokrāsota balta , tā atmirdz . Līdz ar sienu krāsu , mainās arī enerģija mājā . Jā , viss nenotiek tik ātri ka’gribētos , bet liekot soli aiz soļa , palēnām visa taka tiek pieveikta . Katru dienu pa solim .
Par lielo pārmaiņu laiku ierakstīšu rīt .
Mums nāk vētra , pirmie auri jau dzirdami . Maģiski un bailīgi reizē . Debesis krāsojas upeņu uzpūteņa krāsā