Pārdomas un darbi

Pēc aizvakardienas, vakardienas negaisa, vēja, krusas, kas locīja palmas zarus līdz zemei, gaudoja ap stūri kā izsalcis vilku bars, kapāja dārzā saziedējušās kallas kā ar asu nazi, uzausa pasakains rīts.

Fotoaparāta kā parasti nebija pa rokai, telefona acs spēj tik to, ko spēj. Gaiss smaržīgs, spirdzinošs, un visu vakardienu klusējošie putni, sasēduši tuvējos kokos un uz skursteņiem, laida vaļā īstu pavasara simfoniju. Par vakardienas nejaucībām liecināja tikai pilnīgi nekāds interneta ātrums un elektrības raustīšanās.

Pilsētiņas mērs (starp citu, jauns, smuks un izskatās, ka pat gudrs) pats ierakstīja paziņojumu, lai tauta nesatraucās, viss tiek labots, līdz naktij solīja visu sakārtot, saremontēt vadus, novākt kritušos kokus.

Nekad nebūtu domājusi, ka man tā patiks ielūkoties lielciema Facebook lapā un regulāri jaunumus lasīt, protams, ar tulkotāja palīdzību.

Šodien pēc visu runājamo darbu pabeigšanas ķēros klāt mantu kastu staipīšanai, daļa jānones no tālās mājas otrā stāva uz lejas daļas otro, daļa no garāžas, tad vēl galds ar krēsliem jāuznes uz tālās daļas otro stāvu… Šķiet, ja būtu soļu skaitītājs, tas kādā brīdī sāktu skaļi brēkt: “Kundzīt, jūsu gados tā pie infarkta var tikt, steidzīgi apsēdieties un iedzeriet validolu!” Taisnība jau ir, jo, nesot pēdējo krēslu sviedriem noplūdušu pieri, vienubrīd sareibst galva. Labi, ka ir kāpņu margas, pret ko atbalstīties. Bet paveiktais darbs priecē, ielas terase sakārtota, augšējā stikla veranda atbrīvota no paunām, iekārtota, mazās lejas mājas virtuves plauktos iegulst trauki, guļamistabā sāk parādīties manas lietas, smaržot, kaut tikko nojaušami, bet pēc manām smaržām, ko atvedu no Marokas. Enerģija sāk virpuļot pa daudzus mēnešu pamestās mājas telpām.

Solīti pa solītim mājas sajūta ienāk telpās, šķiet, pati māja sāk noticēt, ka ir vajadzīga, ka kāds gatavs skriet ar slotu un lupatu, dzenājot zirnekļu tīklus un smilšu kalnus, lai atkal būtu vajadzīga, lai dotu patvērumu, siltumu.

Daudz tiek prasīts – kāpēc nerakstu. Nezinu, varbūt tāpēc, ka no stresa, kas neapšaubāmi IR, no noguruma, brīžiem pārstrādāšanās , spēja salikt pareizos burtus, atstarpes, pat ar pareizrakstības labotāju, reizēm kļūst par neiespējamo misiju. Viss krāsojas sarkans, plūst un lēkā, nevaru pat pāris elementārus teikumus kopā salikt, lai nosūtītu rūķim, kurš manus rakstus labo, saliek jums lasāmā veidā. Varbūt tāpēc, ka, lai ko šobrīd rakstītu, tas būtu kā piedalīties publiskajā realitātes šovā ar pilnīgi neskaidru iznākumu. Te jau sen vairs nav solītais stāsts par iešanu uz mērķi, te jau sākas stāsts par spēju izdzīvot, noturēt, saturēt to, kas ar tādu mīlestību, neatlaidību un apkārtējo atbalstu sasniegts. Zinu, ka tik daudzi tur īkšķus, sūta labas domas un ne tikai domas.

Mājai ir krusttēvs un divas krustmāmiņas, bez kuriem šīs vietas vispār nebūtu, ir labais rūķis (liels paldies ), kurš manu ilgi gaidīto liliju sīpolu paciņu Rīgā izņēma un parūpējās, lai tiktu sūtīta uz šejieni, te, uz dārzu, kur ļoti, ļoti to gaidu. Katru dienu domās runājos ar tiem, ka vēl jāpaciešas, vēl nedaudz, un tad jau guldīšu saules sasildītajās zemes gultiņās.

Iepriekšējās divas nedēļas bija emocionāli ļoti smagas. Nē, ne mirkli nenožēloju, ka esmu šeit, ne mirkli nebija pat domu zibšņa, ka varētu padoties, bet asaras gan bira.

Pirms divām nedēļām saslima Otrdienis. Tas brīdis, kad nedēļu pēc pēdējā veikala apmeklējuma pasaka: “Zini, man ir temperatūra un kakls sāp…”, vēl pēc dienas sāk krekšķēt… Par laimi nekas nopietns, vienkārša apaukstēšanās, bet ar to pietika, lai iekšējais stress ņemtu virsroku, un es iegūlos uz divām dienām gultā, pilnīgā gultas režīmā, jo spēka kājās nostāvēt nebija, reiba galva, sienas krita virsū, temperatūra noslīdēja zem 35 grādiem, visu laiku drebuļi un kuņģis barību neņēma pretī. Klāt vēl nāca nedienas ar apkuri, kanalizācijas šahtām, elektrību. Šķita, ka pār manu galvu gāžas lavīnu upes, brūk klinšu bluķi, atsaucot nejauko smakšanas sajūtu.

Nākošnedēļ mums ar kaķēm sāksies jauns posms, kā tas būs – nezinu. Otrdienis brauc uz Latviju, jo, kā pagriezīsies visa šī situācija, nav zināms, un drošāk ir tur, kur savējie.

Mēs paliekam, mūsu mājas jau ir šeit…

Vēlā vakarā, kad apstaigāju dārzu, ieraudzīju, ka, par spīti vētrai, krusai, krāšņos ziedos saziedējusi mana roze. Tagad tik rožu mīļu padomi būs vajadzīgi, kā, nenodarot pāri, atbrīvot rozei vairāk vietas – ja uzreiz abus hortenziju krūmus izzāģēšu, nokritīs. Viņa izturēja, sagaidīja, tātad – arī man ir iespēja izturēt, sagaidīt.

To dod apkārtējo atbalsts vēstulēs : “… šodien bija jāparaksta līgums, nav ne mazākās nojausmas, kā ar visu galā tikšu, ir tik ļoti bail. Jā, ir piepildījies viss, par ko runājām mūsu tikšanās reizē. Tobrīd domāju, ka tas nav iespējams, arī šobrīd tam vēl neticu. Un tad, kad man ir galīgi slikti, kad rauj bimbu, paskatos Tavas bildes, pārlasu skopos ierakstus (raksti vēl, vienalga, ko, raksti, tas novērš domas), ja TU to vari, tad es arī varēšu. Tāpēc vienas Tavas pusdienas uz mana rēķina, un nedomā sūtīt atpakaļ. Es arī gribu būt līdzdalībnieks Rozā Sapnim. Un izgulies tā labi zaļajā zālē, mums vēl dubļi. [..]”

Šodien iededzu pateicības sveces visiem, kas domās, vārdos, darbos ar mani. Paldies no manis, kaķēm un Rozā ziedu mājiņas… te, starp debesīm un zemi, starp kalniem un okeānu.