Sirdssāpīte

Lietderīgi izmantoju lietaino dienu, lai nobrauktu no sava pakalna uz lielciemu sakārtot dažus ar māju saistītus jautājumus.

Šodien Cudillero iknedēļas tirgus diena. Vēroju tos dažus stendus un iekšēji apraudājos: divos tirgoja sintētiskās čības, aļa Adidas botas, zeķes, vienā – no bāzes paņemtus saldumus kastēs, vienā – dārzeņi, tādi pat, no kādas bāzes paņemti, vēl vienā sieri, bet sapirkti kaut kur, un vēl divos – milzu izmēru apakšbikses, un te es paliku “stuporā”: a priekš kam??? Tur vienā starā es varētu ietūcīt abus savus mīļkaimiņus un otrā “Štirlicu” pāri ar visām koka tupelēm. Bet varbūt es kaut ko nesapratu, varbūt tie ir kaut kādi eksotiski dekori, jo bija izlikti visredzamākajā vietā un lepni plīvoja vējā.

Neviena mājražotāja, ne viena zemnieka ar pašizaudzēto produkciju, ne viena rokdarbu meistara, ne viena maizes, bulciņu tirgotāja. Es zinu, ka ir, bet šo fenomenu – tirgot milzu pantalonus tā vietā, lai stimulētu mazo uzņēmēju attīstību – es nesaprotu. Sākumā domāju, ka tāpēc, ka bija modernā slimība, bet, parunājot ar savu spāņu valodas skolotāju, juristi, sapratu, ka, diemžēl, tādi īsti amatnieku tirdziņi ir liels retums. Esot liela birokrātija ar papīru noformēšanu u.t.t. Nu, man tas viss ir pazīstams, galu beigās, mājražošanas likuma pirmsākumi meklējami manas saimniecības ražotnes pierakstu kladēs. Tas viss ir sakārtojams.

Mī un žē, kāda te ir perspektīva, tik daudz, ko var darīt, organizēt, veidot. Ech, būtu tas viss divdesmit gadus atpakaļ… Sirdī tāds dūrējs iemetās. Gāju atpakaļ uz mašīnu un bira asaras. Tā vietā, lai kaut ko sava lielciema un ražotāju labā saorganizētu, es tērēju laiku, enerģiju, cīnoties ar birokrātiju, atbraukt, darbu padarīt nevarošiem meistariem.

Aaaaa, savā vīzijā redzu, kāds varētu būt kārtīgs mājražotāju stends, cik skaisti saģērbi tirgotāji, ne tie, kas slinki stāv aiz nevīžīgi sakrautiem galdiem un loba semuškas.

Tāda sirdssāpe.

Veikalā siera-vīna akcija beigusies, nu kārta zilajiem sieriem un Ziemassvētku (jā, jā, te viss jau priekš Ziemassvētkiem sapušķots, labi ka džinglbeļļi neskan) našķiem – visādu veidu halvas un tie dīvainie cepumi, kuru priekšā Jekaterina ģībst (phē, negaršīgi).

Kaķu gaļa palikusi par 1 eiro dārgāka, tagad 10.45 kilogramā, olīveļļa dāvanā nebija, toties tiku pie lielā virtuves naža. Un, zinot, ka viesi brauc, izmantoju atlaidi rozā vīniem – 3,45 un 3,25 par pudeli.

Bet sirds sāp…

Ne viena puķu, stādiņu tirgotāja…

Ne vienas sveces, ne viena garduma…