Retrīta atskaņas. Nerātnās ainiņas.

Zinu, zinu, solīju visu sarakstīt, būs, nākamnedēļ, cerams, beidzot būs brīvā nedēļa.

Tas bija kāds piektais retrīta vakars. Bijām pavakariņojušas, ritinājām sarunu kamolīšus, bira pa kādai asarai, nopūtai. Šķita, ka būs nopietnais sarunu vakars, bet tad…

Biju solījusi brokastīs savu firmas auksto gaļu. Lai apvienotu lietderīgo ar vajadzīgo, virpinot sarunu tematus, iznesu ārā gaļas bļodu. Un sākās…

– “Tu iedosi kauliņus apgrauzt,” ar Češīras kaķa smaidiņa cienīgu sejas izteiksmi nobubināja Irēna.

– “Jā, protams,” un, atbrīvojusi stilba kaulu no smaržīgās gaļas, sniedzu to pāri galdam.

– “Es savam sunim gaļīgāku dodu, te jau nav, ko grauzt!”

Un sākās tirgus “bazārs” par to, kurai garšo, kurai nē, kurai kā garšo. Brīžam sarunas palika nepieklājīgi skaļas, un, tā kā pulkstenis jau rādija divpadsmitās stundas sākumu, biju spiesta dāmas apsaukt “kuššššš”.

Kaut kur, griežot gaļu, aizklīdu savās domās, atjēdzos no dziļā klusuma pie galda un manu roku kustībām piekaltajiem 7 acu pāriem.

– “Nu, tu paskat, tādu skopuli pasaule vēl nav redzējusi, neko neatstās,” tā atkal Irēna.

– “Nu, labi, labi, ņem,” saku, sniedzot Ingai, lai viņa padod Janai, un Jana Irēnai gana gaļīgo kauliņu.

Bet brīdī, kad gardums nonāca Ingas rokās, viņa izdomāja, ka vajagot iestudētu bildi.

Atkāpei – Inga nav “kauliņu apgraušanas” kluba biedre, drīzāk pretiniece, tāpēc ar’ to bildi vajagot.
Atkāpes turpinājumam – Ingu daba apveltījusi ar dabīgu plastiskumu un neaprakstāmu sejas mīmiku.

Sākās foto sesija, Inga to kaulu šā un tā, abas “sīkās” (Ilvija un Lāsma) fotogrāfē, pārējās smejas, līdz zemei lokoties, tik Irēna skumji noraugās uz tā arī līdz viņai nenonākušo kauliņu.

– “Tas jau ir atdzisis, es tādu vairs neēdīšu,” skumjas ir saklausāmas ikkatrā izrunātajā burtā.

Ak, tad neēdīs! Jauki, tas tiek uztverts ar sajūsmu, un Ingas performance turpinās, nu jau arī man vēderu sāk krampji raut. Bet “ģīmis” tak jānotur, tāpēc ik pa brīdim atskan:

“Kušss, trakās, kaimiņi policiju izsauks, es jūs no “sutkām” ārā nepestīšu!”

Pasākums ilga labu pusstundu, kauls tika bildēts i no sāniem, i no augšas, i no apakšas. Procesā ar komentāriem iesaistījās visas, kurām mutes brīvas. Brīdī, kad šķita, ka uzsprāgsim, uzstāšanās beidzās, un glāzēs tika saliets “Tinto de verano”. Man uzplaiksnīja cerība, ka būsim sveikā tikušas cauri, bet es savu grupu nenovērtēju, un Ingas talantu arī…

Lielajā gaļas bļodā bija palicis pavisam nedaudz griežamas gaļas, sakoncentrējos uz to, līdz, atskanot histēriskam smieklu vilnim, kas atbalsojās tuvējā mežā, palēcos uz krēsla!

Izrādās, viena no “sīkajām” visu iepriekšējo procesu bija uzņēmusi video, un tagad, skatoties video, Inga kā nopelniem bagātā aktrise atkārtoja katru kustību, tik nu jau bez kaula.

Jana, blakus sēžot, brīžam smējās, brīžam centās kaut ko komentēt, Irēna, vēderu saķērusi, nevarot normāli parunāt, ne ta spiedza, ne ta pīkstēja, ka tūlīt būšot pilnas bikses, Dina (atceraties, es cerēju, ka būs nopietns cilvēks), nevarot ne nosēdēt, ne nostāvēt, nometusies četrrāpus uz akmens flīzēm, šūpojās – te galva augšā, te pēcpuse, un ar vienu roku turēja sev muti ciet. Santa kaut kur aiz stūra rāpoja pa zālīti sakot, ka uz šo nespējot skatīties, tomēr, ikreiz, kad varēja ievilkt elpu, atrāpoja paskatīties. Lāsma, atvērusi plaši muti, šūpojās uz priekšu – atpakaļ bez skaņas, Ilvija smejoties (nez, ar kuru vietu) visu filmēja. Ieraugot Lāsmu, saprotot, ka tūlīt, tūlīt viss ievilktais gaiss nāks ar tādu rēcienu ārā, ka kaimiņiem rūtis nodrebēs, bet pulkstenis jau pirmo rīta stundu rāda, es sāku čukstus brēkt:

– “Taisiet muti ciet, taisiet muti ciet, atbrauks policija. Vediet uz virtuvi, ātri!”

Šie mani pīkstieni smieklu mākoni uzaudzēja lielāku, tomēr, bailēs to kaimiņu dusmām, Dina, sazin kā, bet pierāpoja pie Lāsmas, apsēdās blakus uz aizšāva Lāsmas mutei priekšā dvieli. Irēna, uz brīdi atguvusi kontroli pār sevi, aši ieskrēja lejas virtuvē un atguva elpu.

– “Trakā, tu viņu nosmacēsi, viņai tak vēders krampjos sarauts!”, tā Irēna drošībā no lejas virtuves.

Vēl krietns laiciņš, un trakais jampadracis norima, Lāsmiņa, kura atbrauca dziļu skumju mākta, apjauta, ka var, prot smieties, ka smieties ir tik labi. Inga uzdzirkstīja kā brīnišķīga aktrise, ļoti ceru, ka kāds reklāmas veidotājs viņu pamanīs, viņa ir īsts dārgakmens, varbūt, tā īsti apzinoties sevi, tikai šajā vakarā.

Šķiet, ka tieši šajā vakarā mēs saaugām visas lielā veselumā, spējot saglabāt katra savu individualitāti.

Ielieku video, vēlams skatīties ar skaņu.

Mūza atlidoja, bija jāraksta.