Kārtējā smagā saruna par attiecībām, pieķeršanos, mīlestību.
Paziņas meita, kas it kā neklausās, ļoti aizņemta ar Bohēmas muguras masēšanu, ar acs kaktiņu vēro mūs. Paziņai acis slapjas, runā klusiņām par sāpi, izjukušajām attiecībām.
Kādā brīdi mazā pienāk klāt:
-Iveta, kā Tu domā, kur paliek nomirusī mīlestība? Kad mūsu runcītis nomira, viņu aizveda uz zvēru kapsētu, vecmāmiņa ir cilvēku kapsētā. Vai mīlestībai un draudzībai arī ir kapsētas?
– Interesanta doma, kā pati domā?
– Es domāju, ka ir, tikai tā ir debesīs, jo mīlestība nāk no debesīm, bet cilvēki un dzīvnieki no zemes. Un zini vēl ko???
– Nu, nu?
– Ja visas mīlestības nomirtu, iestātos nakts un būtu auksti, tāpēc katru dienu kāda mīlestība piedzimst.
– Tev laba doma, tad mums katram jādara tā, lai mīlestība gribētu piedzimtu mūsu mājās. 
– Jāaaa… un tad mamma būs smuka, un es varēšu kūku ēst. Paklausies, varbūt veikalā ir mīlestības sēkliņas, mēs varētu iesēt, tev ir daudz puķu podu.
Sasmējāmies.
Redz, cik vienkārši. Bērna domās pērles dzimst. Ejam sēt mīlestību.
