Uguns grupa
Pirmā diena, 01.09.2022.
Kas ir Uguns grupa?
Laiciņu atpakaļ, kad sāku likt FB sajūtu kārtis pirms pilnmēness un jaunmēness, izveidoju Stihiju grupas, lai tādā “savējo” bariņā izrunātu, kas uz sirds sakrājies, kā kuram kārtis atbalso, kādas būs tuvāko 14 dienu enerģijas. Uguns grupā apvienojās Auna, Strēlnieka un Lauvas zīmēs dzimušas dāmas. Nedēļu pēc nedēļas, mēnesi pēc mēneša dāmas satusēja, un radās doma – braucam pie Ivetas. Pareizāk sakot, Ingrīdai vajadzēja svaigu gaisu un izvēdināt galvu, pārējās piegrāba klāt.
Nu viņas ir klāt, namiņš rīb un dārd.
Pačukstēšu – viņas ir skaļas, bet tik jaukas, tik mīļas.
Pēc sātīgām vakariņām jau melnā tumsā aizvedu sasveicināties ar okeānu. Tas šovakar tik mierīgs, viļņus kā kaķēns kamolus pie kājām ritināja.
Namiņā nokļuvām stingri pēc pusnakts, un sākās saldākā daļa – ceļa somu izkrāmēšana, dāvanu saņemšana un pasūtīto dārgumu inspekcija. Nu manā dārzā būs čīkstenes un miķelīši.
Aptieciņas saturs arī papildināts, tai sirdij nebūs streikot, un klepus ziemā nemocīs.
Šim vakaram viss.
Man ir daudz, daudz dzijas, mana nervu sistēma ir drošībā.
Ak, un Rasa nosprieda, ja reiz tām dillēm netīk Spānijas zeme, atvedīs vienu maišeli no Latvijas. Viņām ir izdoma, oi, ir izdoma. Nez, kā būs ar Bulnesu?!
Otrā diena, 02.09.2022.
Kā mums iet? KARSTI!!!!!
Nav spēka rakstīt, acis krīt ciet. Dažas bildītes, spriediet paši.
Trešā diena, 03.09.2022.
Šodien buļļa acs pasākums.
Atceraties, ziemā Lilija bija gatava stūri atņemt, lekt ārā no ejošas mašīnas. Šodien trīs daiļavas bija gatavībā, mēs ar Vizmu noturējām kolektīvu – es okupēju stūri, viņa bloķēja aizmugurē sēdošās.
Joks! Dāmas bija (ir) burvīgas, un turējās braši. Bet! Katrā jokā ir daļa patiesības… 😉
Video ar kāpienu un puķu plūkšanu kalna pakājē gan būs skatāms šeit – https://www.facebook.com/iveta.laicena/videos/751220042841949
Ceturtā diena, 04.09.2022.
Šodien mīlestības, gaisa un ūdens enerģiju diena.
Sākām ar “mīlestības baznīciņu” – tā seno klosteri iesauca Retrīta grupa. Šajā vietā ir sajūta, ka kāds tevi apņem ar mīlestības pilnām rokām. Tur, saudzē.
Tālāk ceļš veda uz Paisegu – enerģētiski spēcīgo vietu, kur vieglāk atlaist to, kas daudz par smagu, kur var runāt ar tiem, kas atbildēt var tik ar sajūtām vai zīmēm. Vieta, kur māte Daba spēcina katru, kurš lūdz. Vieta, kas vienkārši IR!
Zināju, ka tieši šajā vietā iesākšu adīt šalli Irēnai. Valdziņi uzmesti!
Pusdienojām tādā vējā, ka jāpietur bija ne tikai salātu trauciņa vāciņš, bet arī vistas karbonādes gabals uz šķīvja.
Vakaru sagaidījām playa de Catedrais, šī vieta nekad nepieviļ.
Domājat, viss?
Nekā! Vakara noslēgumā dāmām paelja.
Viņas ir tik jaudīgas, skaļas, jautras, ar stingriem viedokļiem un pārliecībām. Viņās ir viss, kas pietrūkst manai krāsu paletei.
Šodien sajutu, cik ātri laiks skrien….
Sestā diena, 06.09.2022.
Šodien slavenā Bulnes taka!
Bez jautrībām jau nevar – daudz cilvēku, nav kur, novietot mašīnu, tas nozīmē, ka man jāatstāj dāmas savā vaļā un jābrauc ap 8 km lejā.
Kā nu protu, tā stāstu, rādu, bet viņas man rižas (tas trakāk kā blondas ;)).
Jā, jā, zinām, zinām….
Un atsūta bildi: sekosim ceļazīmēm!!!
—————————————————————–
Viņa šovakar ir tik skaista.
Mazliet žēl, ka riet, mazliet žēl, ka mūsu piedzīvojums tuvojas beigām..
Būs jāapsnieg, jāaizmieg, lai pavasarī gaidītu jaunus piedzīvojumu meklētājus…
Uguns stihijas grupa!
Septītā diena, 07.09.2022.
Visi labie darbi sadarīti, nu var iet parunāt ar Asturijas patronesi!
Cavadonga, Lagos.
Man patīk vērot cilvēkus, klausīties, analizēt, jautāt.
Šodien Cavadongā, kamēr gaidīju savas čaukstenes, redzēju, kā, pieturot savu sieviņu, klūp arī pats sirmais kungs. Abi nokrita zemē un vairs nespēja paši piecelties, bezspēcīgi gulēja uz muguras, kunga spieķis mētājās patālu no paša, bet lielākais izmisums viņu acīs bija, kad nespēja ar rokām saskarties. Pieskrēju klāt līdz ar tuvumā stāvošajiem policistiem. Angļu pāris, kuri nerunā spāniski, savukārt policisti nerunā angliski. Tā es tur pa vidu maisījos, mēģinot piecelt kundzi, noskaidrot, kas noticis, tulkot policistiem. Noskaidrojuši, ka ar veselību viss labi, nav sasitušies, tikai apmulsuši, notīrījuši drēbes no smiltīm, pavadījām viņus uz senioru autobusu.
Ziniet, ko viņi darīja, tikko piecelti kājās? Satvēra viens otra roku un paskatījās acīs…..
Un te mana atziņa.
Ir smagi, ja tevi neviens nemīl, bet bezcerība iestājas tad, ja tu nevienu nemīli……
P.S. Manas uguntiņas ir miljons, viņas spridzina!
Astotā diena, 08.09.2022.
Manas Ugunīgās ir projām.
Tā nedaudz dīvaini, ka nav jāskrien, jāskandina pannas un katli, jākurbulē apkures katls siltajam ūdenim, jāatbild uz jautājumiem: “Kur mēs rīt brauksim?”, “Kāds rītdienas plāns?”, “Ko ņemt līdzi?” u.c.
Tā notiek ikreiz, un, ikreiz ir kādas pārdomas. Kaut kas, kas ir dziļi manī kā magnēts no kāda domām izvelk jautājumu, kurš ieurbjas domās, sirdī un skan vēl ilgi.
[..] Tu taču gribētu vieglāku dzīvi, kad nav jādomā, jāuztraucas, kā savilkt galus kopā, kā tikt ar visu galā? [..]
Gribētu gan, ai, kā gribētu. Tā bija, bet dvēsele smaka, vienkārši gaisa nebija, prieks pazuda, putniņš nedziedāja.
Ir tik daudz dažādu darbu, ko darīt, ko izzināt, mācīties, radīt, dot pasaulei, gribu ticēt, ka būs dots to piedzīvot. Katrai dzīves dienai ir sava garša un smarža, un, pat, ja reizēm ir skarbi, putniņš dziedāt nepārstāj.
Ne no nāves jābaidās, bet no bezmērķīgas, tukšas dzīves…
