Neklausies, ko runā apkārt, sadzirdi tikai savu ķermeni. Tev nav nevienam nekas jāpierāda, šai dzīvē esi tikai sev, lai darītu laimīgu sevi. CEĻŠ Tev parādīs, pateiks to, ko pasaule noklusē, Tu ieraudzīsi savu iekšējo gaismu, savu bagātību. Un tikai Tavā paša ziņā - noticēt, pieņemt vai aizmukt krūmos! Buen Camino, Iveta! Buen Canimo, Laila!

Pēc vakardienas kāpiena un efektīgajiem piedzīvojumiem īd viss ķermenis. Sāp viss, šķiet, ka pat ausu ļipiņas. Un ērgļus vēroju ar pietāti.

Pat nezinu, kā šo dienu nosaukt: "Nošaujiet mani" vai "Kad robežas brūk". Aiz sāpēm nakts praktiski negulēta, pretsāpju zāles īsti nedarbojas, abas lauztās potītes kauc kā sirēnas. Vienīgais mazais prieciņš, ka arī Lailas miega pele aizķērusies kādā krūmājā, tātad, būsim vienādi jocīgas.

No rīta Laila mani pamodina tikai ar otro piegājienu. Alberģis pilns, ap 150 cilvēkiem, jau no vakara skaidrs, ka klusuma pēc 22.00 (kā paredz noteikumi) nebūs. Nu, neko, iebāžu ausīs aizbāžņus, galvu zem lakata un mēģinu aizmigt.

Sākšu ar pateicību diviem rūķiem, kuri rūpējās par mūsu nakts mieru un gardām brokastīm! Pēc piedzīvotajām jautrībām lielajos alberģos, nolemjam lūkot pēc mazākiem, klusākiem.

Esmu palikusi bez brillēm, nakts steigā tās palika alberģī zem spilvena. Tālākie ieraksti iespējami tikai ar draugu draudzīgu līdzdalību, jūtos kā kurmītis, tik lāpstas vietā soma.

Šodiena sākās vienos naktī, kad viegli apdullušas rikšojām uz autoostu, lai dotos uz Astorgu.

Agrais rīts, jau pirms sešiem esam uz ceļa. Saasinām visas maņas, iededzam lukturīti un meklējam gliemežzīmes. Pirmie astoņi kilometri paiet raitā solī, ir gana dzestrs, un tas veicina kāju cilāšanu.

Juhū - jubilācija! Jau desmit dienas čāpojam. No rīta izgājām agri, dīvaina vieta, dīvainas sajūtas. Īsti nesaprotu, kas šeit ir noticis - gruvešu kaudzes, kas vājajā lukturīša gaismā iznirst no miglas plīvuriem, ir gana biedējošas. Laila nosaka - Bāskervilu tīrelis, tādas sajūtas arī ir - Bāskervila krustojumā ar Drakulu. Ir auksts, pat ļoti, un vējains.

Visgrūtākā cīņa, kas dzīvē jāizcīna, ir cīņa ar sevi. Tā varētu nosaukt šodienas ierakstu. Mammīt, man spiež. Mammīt, man auksti. Cik bieži bērnībā esam to teikuši, un cik bieži dzirdēts - pacieties, nemaz tik traki nespiež, tu esi liela meitene/puisis, vari paciesties...

"Es varu staigāt!"

Pēc vakardienas lietiem, aukstuma un vispār - pē, šodiena ir īsta debesmanna. Ir skaidrs, ka biezajos apavos kājas neieaut, nācās iegādāties sandales, zole gan paplāna, pēdas jutīs katru akmentiņu, bet pirksti būs brīvībā un lielais caurums uz papēža arī.