Divpadsmitā diena
Visgrūtākā cīņa, kas dzīvē jāizcīna, ir cīņa ar sevi. Tā varētu nosaukt šodienas ierakstu.
Mammīt, man spiež. Mammīt, man auksti. Cik bieži bērnībā esam to teikuši, un cik bieži dzirdēts – pacieties, nemaz tik traki nespiež, tu esi liela meitene/puisis, vari paciesties. Un mazais cilvēks klunkurē lielajam pie sāniem kā lāčuks pie Kristofera Robina rokas. Tā mēs izaugam, paciešoties, pieciešot, dzirdot apkārtējos, nedzirdot sevi. Ceļā ir svarīgi sadzirdēt sevi, prast atšķirt skaļo – esmu piekusis, negribu, man grūti utt., no klusā – parūpējies par mani. Jau otro reizi šajā ceļā nesadzirdēju sevi, negribējās lieku reizi apstāties, līdz prātā noliktajam attālumam tikai 2 km, pacietīšos.
Paciešanās alga ir divas jaunas tulznas uz kreisās pēdas (joprojām niķojās kreisā, sievišķības puse), kur rotājas jau divas tulznas, kopā septiņas. Rezultātā pirkstu līnijā visiem pirkstiem nav vietas, divi izbīdīti uz āru, kāja sapampusi tā, ka ar ļoti sakostiem zobiem varu pielikt pie zemes. Variantu nav – šodien nekādas iešanas. Milzu cīņa ar savu Ego! Kā tad tā, Laila ies, bet es braukšu, tad jau neskaitīsies, ka esmu nogājusi. Pusnakti birst asaras par bezspēcību, iekšējais pusaudzis trako. Palīgā nāk iekšējais bērns ar pieaugušo – vai tad, kad gulēji uz operācijas galda, kad pēc visa zaudēšanas vēries vienā punktā, kad pēc kreisās kājas potītes un pēdas salaušanas mēnesi uz kruķiem pa sniegu lēkāji, baidoties bez atbalsta soli spert, varēji iedomāties, ka iesi Ceļu, par kuru bērnībā lasīji?? Nē, pareizi, jo tas bija vakar. Vienīgais cilvēks, ar kuru Tev sevi jāsalīdzina, esi Tu pats. Tu vakar un Tu šodien. 12 dienas ceļā, noieti vairāk nekā 280 km, izturēts karstums, aukstums, kritieni, apmaldīšanās bailes. Dāmīt, Tu vari ar sevi lepoties. Ir jāsadzird un jāprot pateikt STOP.
Autobusi pa šo maršrutu neiet, jābrauc ar taksi, robs budžetā, bet ne nāvējoši (paldies manai čata atbalsta komandai, kas uztur mundru garu un dod atbalstu un iedrošinājumu). Tā nu rīta agrumā, miglā un lietū Laila aiziet, bet es palieku gaidīt balto limuzīnu. Šoferis, ieraugot manu klibošanu, pieprasa parādīt kāju (pēdu nerādu, pietiks ar pirkstiem un asiņojošu papēdi), saķer galvu un ar zīmēm rāda – gulēt un nekustēties; cītīgi māju ar galvu, tāds ir plāns, jo no sāpēm zobi mizojās.
Braucu un skaļi jūsmoju par kalnu varenību, ielejām, vīnogu laukiem, par lielajām, biezajām mākoņu segām, ech, žēl, nesanāks baudīt klātienē.
Šoferis prasa – vai Tev patīk Spānija? Saku, ka esmu iemīlējusies. Viņš rāda uz kāju, atbildu – kājai labi nav, bet “Me bien” un smaidu. Dzīve ir skaista visās tās nokrāsās.
Šodien sapratu, ka šai Ceļā mācos teikt STOP sabiedrības un atsevišķu indivīdu viedoklim – kādai man būtu jābūt, ja reiz nodarbojos ar to, ar ko nodarbojos, – vienmēr jābūt smaidīgai, asprātīgai, veiksmes un vieduma iemiesojumam. Ir grūti pateikt NĒ tiem, kurus mīli, par kuriem esi atbildīgs un čakli nes atbildības rūpju nastiņu, un pienāk brīdis, kad visa būtība sāk protestēt, cīnās prāts ar ķermeni, emocijas ar dvēseli un cilvēku rauj gabalos. Bet apkārtējie gaida… dod, Tu vari, Tev ir… Tā veidojas varošās, skaistās, stila, priekšzīmīgās mātes ikona. Āreče, pārāk daudz to uzpūsto ikonu, kur smaidīga ārpuse, bet iekšā vraks. Varbūt tā ir tā mūsu nelaime, ka, lai gan paši raugāmies brīvībā, īsti nepieņemam tos, kuri tur nokļuvuši?!
P.S. Praktiskais padoms tiem, kuri noskaņoti iet Ceļu! Vismaz trīs, labāk četri plāno, speciālo zeķu pāri. Man ir trīs – divas plānas, vienas biezākas, tās biezās mani iegāza – karstumā, kalnos kājas sapampušas, pirkstu starpas ātri saberž. Un slavenos īpašos tulznu plāksterus nevajadzētu likt jau uz esošās tulznas, tā bija vēl viena mana kļūda.
Nu ko! Ķeros pie kļūdu seku novēršanas, skatīšos pa logu uz kalniem un gaidīšu savu brašo kolēģi!
