Tas nekas, ja liesma apdzisusi; deglis palika. Bija prasme vienreiz uguni iedegt, mācēsi to izdarīt vēlreiz.
/Es/
Jauku šodienu! Pavēro, kura liesma jāuzspodrina. Pavēro sevī, tikai tad citos. Tev izdosies! Tu esi bāka – kādu gaismu izstaro, tādi kuģi peld.
Citi raksti
Namiņam ir savi neredzamie iemītnieki, to jūtu ik brīdi, to piedzīvoja arī retrīta dāmas. Tas bija varen jautri. Abām kaķu dāmām arī nācies sastapties ar namiņa sargiem, tad visas trīs sēžam gultā, viena uz otru skatāmies un murminām gariņiem mīļvārdiņus cilvēku un kaķu valodās. Bet vienu vakaru bija citādi...
06.07.2021. 6. jūlijs
Kad ārā sāk smaržot liepas, lilijas un studentu neļķes, kad gaisā parādās tā dīvainā vasaras pilnbrieda smarža, kad vējš matos un dzintars nāk krastā, tuvojas tā diena, kad Augšā konsīlijums nolēma, ka uz Zemes ir pārāk mierīga dzīve, tāpēc jāsūta Iveta - es. Ko viņi tur bija sadomājušies - nezinu, vēl mazāk apjaušu, ko es pati domāju, iesniedzot savu lielo dzīves biznesa plānu.
Ilgi domāju – publicēt šo stāstu vai nē. Pirms dažām dienām ieliku ierakstu Fb par namiņu, vietu, kur atpūsties, smelties spēku, doties dabā, un kāda paziņa uzrakstīja: “Tagad tevi redz tik daudzi, tu vairs nedrīksti rakstīt par grūtībām. Cilvēkiem savu problēmu pietiek, ja gribi, lai pie tevis brauc, jārāda vieglums.” Vēl kāda paziņa kādā no sarunām izmeta, ka nevienam nav jāpiepilda otra sapņi. Viņām ir taisnība. Katrs mēs esam atbildīgi par savu dzīvi, izvēlēm un izvēļu sekām, un taisnība ir arī tā, ka cilvēki meklē viegluma “tableti”, etalonu. Neslēpšu, man ļoti gribētos būt šim viegluma etalonam, ar savu piemēru parādīt, ka neviens sapnis nav par lielu, neviens mērķis, ja patiesi tavs, nav nesasniedzams, bet Visumam ir laba humora izjūta, un es jums pirms septiņiem gadiem apsolīju realitāti, bez izskaistinājuma. Kamēr pārdomāju, publicēt vai nē, sākās notikumi, kuru izpratnei nepieciešams šis ieraksts.