Ēģipte – 1. daļa
Dzīvoklim, mašīnai un kaķiem aukles atrastas, var doties atvaļinājumā. Šoreiz apzināts lēmums – braukt vienai. Ir bijis ļoti intensīvs gads ar dažādiem pagriezieniem un līkločiem, laiks lielajam pagriezienam, jāsakārto domas, jāsagrupējas pirms lēciena. Pie interneta tikšu maz, tāpēc laicīgi sūtu sveicienus jubilāriem. 😉 Lai jaukas atlikušās gada dienas! Dzijas kalni čemodānā iepakoti. 
Eģipte – 2. daļa
– “Kur Tu brauksi???” VIŅAM ir acīm redzams viedoklis. „Ar prātu galīgi vairs nedraudzējies, Tev Eiropas par maz? Gribi viena pabūt, brauc uz savu klosteri! Nu labi, kaut uz Ameriku! Bet uz Ēģipti, viena!!!” un tad uz ilgu brīdi iestājas klusums.
– “Es par to i dzirdēt, i runāt negribu.” Arī Viņai ir viedoklis. „Ēģiptē viena, Tev ko, uzmanības deficīts? Un vispār, pret ko tu tagad te protestē?”
Viedokļu bija daudz, no galīga sašutuma, pat dusmām, līdz Eldara spēcīgai iesmiešanai -“Blondīne ar formām, ar lecīgu harismu un viedokli – būs jautri! Nabaga ēģiptieši!” viņš rībināja pērkona dārdam līdzīgos smieklus.
Tikai pāris paziņas atbalstoši teica – brauc, atpūtīsies, būs forši. Jāteic, ka pēdējās divās dienās pirms aizlidošanas mani tā sabaidīja ar ēdienu kvalitāti (mans ūberjūtīgais kuņģis…), zādzībām no numuriņiem, u.t.t., ka teju jau biju gatava atteikties no brauciena. Piedevām, kā parasti pirms atvaļinājuma, mani apciemoja nedraudzīgs bacilis. Paldies sos dakteriem, kuri sarakstīja drapes.
Iekrāmēju čemodānā mazu aptieku, uzsmaidīju sev spogulī un devos ceļojumā.
Lidmašīna pilna. Ar vīnu stiprinājusies desmit cilvēku kompānija nosmējās, ka gan jau vēl kāds kājās stāvēs. Šī kompānija ienesa savu kolorītu visā lidojuma laikā, balsī smējos, kad pie kārtējās turbulences kādam izlija kafija un viņi korītī sāka dziedāt ,,Man saujā benzīns!”.
Lidmašīnas apkalpei laikam kaut kādi rēķini ar ēģiptiešu sazin kuru, visaugstāko, nu to, kurš atbild par tirdzniecību, nebija nokārtoti, jo, tikko stjuarte izstūma savus ratus, tā sākās turbulence, da tāda, kādu vēl nebiju piedzīvojusi. Pēc izmisīgās stjuartes balss: „Esam spēcīgas turbulences zonā, visiem ieņemt savas vietas!”, nospriedu, ka viņa pie klausules pieķērusies kritiena brīdī. Viegli pateikt, bet kā tad lai apsēžas, ja ejas vidū lielie rati?! Tad nu visi, kas stāvēja kājās, kūļu vāļu gāzelējās pār sēdošajiem.
Maniem sēdkaimiņiem dators no galdiņa palēcās un aizlidoja otrā ejas pusē sēdošo virzienā. Ar akrobātisku triku izdevās to pārķert. Šī jautrība atkārtojās vēl kādas piecas reizes. Stjuartēm bizness neizdevās. Dieviņi ir jāpielabina, bet savas domas paturēju pie sevis, tāpat arī mierinājuma tekstu, ka gaisā vēl nav neviens palicis, ar ko gribēju uzmundrināt smalko, blondo krievu tautības kaimiņieni, kura sēdēja, pareizāk sakot, lēkāja un zvāļojās ar šausmās ieplestām acīm!
Visa šī jautrība par pusstundu paildzināja lidojumu, nolaidāmies jau pēcpusdienā, un tad sapratu, ka arī man ir kaut kādas neriktīgas attiecības ar aukstuma un siltuma dieviņiem – tikai + 19C, kaut iepriekšējās dienās bijis + 26C…
Laižoties lejā, sajūsmā dīdījos pie mazā, aizsvīdušā loga – tuksnesis, milzīgi smilšu un kailu kalnu klājieni, vietām viss gluds, vietām rievu rievām rakstu izvagots kā mūsu plaukstas. Un tad iedomājos, ka ezeri, okeāni, ir Zemes acis, tuksneši – plaukstas, kur ierakstīts liktenis. Brīžiem varēja redzēt platas, dziļas, gludas rievas, iedomājos, ka tās varētu būt izžuvušo upju gultnes. Ap lidlauku smilšu raksti mainījās- uz līdzenā smilšu klājiena haotiski izkārtojušies akmeņu krāvumi kā gigantisku kurmju nakts nedarbi.
Liekot talkā ņuhu, čuju, poņu, uzkrāto pieredzi un Svetas ieteikumus, veiksmīgi tiku pie zīmogiem, vīzas un sev par lielu pārsteigumu mazajā busiņā esmu pirmā. Siltais gaiss, kas apņēma, petūniju smarža un bugenviliju krāšņums pārcēla citā sajūtu pasaulē. Dziļi ieelpoju un sapratu, ka man viss jau patīk.
Kaut kur nebūtībā palika ,,indigo” bērns, kurš izpildījās, visa lidojuma laikā spārdot kājas, raustot sēdekli un visādi citādi centās pievērst sev mātes uzmanību, kura imitēja ciešu gulēšanu; brašais lietuviešu tēva dēls, kurš dubultai jautrības pakāpei dzēra no divām alus bundžām vienlaicīgi un, pilnīgi ignorējot stjuaršu rīkojumus, līdz vienai nervi uzdeva, un pērkondimdošā balsī tika dota komanda – sjadtje, nemedljenno!!!
]Sēdēju busiņā un šūpoju kāju līdzi arābu melodijām.
No pirmā acu uzmetiena viesnīca šķita maziņa, kā izbalējusi baravikas cepure, liels bija pārsteigums, kad tas izrādījās septītais stāvs. Jeee!, skats no panorāmas loga apbūra, to, ka kaut kur ir ziema, atgādināja tikai uzraksti “Merry Christmas!” un aizkustinošie Jēzus dzimšanas attēlojumi. Latvijā izvairījos no radio klausīšanās, tāpēc Ziemassvētku dziesmas praktiski nedzirdēju, bet tagad, rādās, visu atgūšu ar uzviju. Kamēr tiku līdz istabiņai „Last Christmas” noklausījos 4 reizes, vakariņu laikā džingelbeļus reizes astoņas. Man bija grūta izvēle – baudīt maltīti iekštelpās, kur saksofons izvilināja saldsērīgās melodijas kā The winer takes it all u.c., un atrašanos uz terases zem zvaigznēm, bet nemitīgo džingelbeļu čīkstoņā.
Uzvarēja terase, jo ieguvu sev draudzeni – slaidu, garastainu minci, kuras grācija un pašapziņa pilnībā savaldzināja. Vēlāk uzradās vēl divi kaķuļi, kārtīgi runči, kuriem attiecību noskaidrošana šķita svarīgāka par desas šķēli. Atcerējos, kā reiz draugs smējās – “Ko bļaustās, it kā roku (ķepu) nebūtu!”
Izskatās, ka Sveta piebiedējusi visus ar latviešu dieviem, jo man tikusi istabiņa vienā no kotedžām ar balkonu, un nekādas liekas uzbāzības. Arī tūroperators, izdzirdot istabiņas numuru, bijīgi apstādina vārdu (vēlmes pārdot) plūdus.
Viss. Lieku modinātāju uz 5:00, ierauju ripas un laižos miegā. Ha, bet pirms tam, izkrāmējot čemodānus, iedzīvojos panikā – dzijas nav… meklēju, meklēju – nav. Viss, atvaļinājums izbojāts… Tomēr pēc brītiņa atviegloti nopūšos, jo dzija atrodas čemodāna sānu kabatā. Tad vēl viens riņķa dancis, līdz atrodu arī adatas. Atvaļinājums izglābts.
P. s. Pēc vakariņām, ejot uz istabiņ , pacēlu acis pret debesīm, lai pateiktu paldies…. un ieraudzīju veidojumu uz jumta kores – gliemežvāku, savējie sapratīs.
Ēģipte – 3. daļa
Modinātāja zvans piecos no rīta tiek ignorēts, toties pussešos esmu kā svaigs gurķītis; ar savu maigo klepu esmu pamodinājusi kaimiņus, un pieņemu, ka viņiem pret mani ir jūtas. Saule spīd, un diena solās būt jauka. Brokastoju uz terases kaķu jaunuļa sabiedrībā, kas izvērtās gana apgrūtinoša. Kā teica Samanta no Sex un lielpilsētas – vispirms viņš virsū, tad no sāna u.t.t. Tā i kaķis, vienubrīd ierausās man klēpī, tad uzleca uz pleca, atstutējot priekškājas pret manu galvu. Lieki teikt, ka visa desa, gaļa, kas bija uz mana šķīvja, nonāca viņa vēderā. Tiesa, ēda viņš gariem zobiem, vairāk spēlēties gribēja. Man palīgā steidza divi oficianti, bet kaķis, apmetis līkumu, atkal ielēca man klēpī. Nu, neko, noplātījām rokas, piestūmos galdam klāt, cik tuvu vien var, par ko ņausis sajūsmā nebija, jo nācās ieritināties aiz muguras.
Pirms iet uz tikšanos ar tūrfirmas pārstāvi, izmantoju brīdi atlaisties krēslā pie baseina. Te uzreiz, kā no Aladina burvju lampas, smalks dvieļu pavēlnieks piesteidza ar pludmales dvieli.
– Ak madam viena, ak madam pirmo dienu! Tad madam vajag divus krēslus: vienu saulē, otru ēnā. Vai madam gribēs spilvenu? Jā, madam noteikti gribēs spilvenu!
No priekiem pat klepus rimstas. Nekas, madam, paguli saulē, izārstēsies, Ēģiptes saule ir vislabākā. Madam, ej peldēties baseinā, ūdens silts. Uz šo piedāvājumu noraugos ar skepsi.
Noteiktā laikā esmu klāt, lai uzklausītu TezTours pārstāvi, kura krievu valoda tik mīļi atgādina Jordānijas gidu. Brīdī, kad viņš skaidroja, ka apdrošināšanas polise nepasargā no grūtniecības, iekodu lūpā, lai nepaspruktu smiekliņš. Sarakstīju uz lapas visas iekārotās ekskursijas, atkārtoti noraidot īpašo shoping braucienu. Kā tad tā!? Tas tak par brīvu! Mašīna atbrauks tikai pēc manis, aizvedīs uz kažokādu darbnīcu, pie juvelieriem u.t.t. Nu, nē! Un uz izklaides centru arī negribu. Mani sāk pārņemt sapīkums, un, kad puisietis sāk stāstīt, ka man smukas acis un skaista rokassprādze, apvaldu indes dzeloni, savelku lūpas tūtiņā un saldā balstiņā saku:
– Tev arī skaistas acis, un tu proti pierunāt.
Puisietis sapriecājas, ņem papīru:
– Nu, tad brauksi uz Kairu?
Saku, jā, par Tavu naudu kaut uz Mēnesi! Džeks palika uz pauzes, mute izveidoja lielu O un tā arī labu laiku palika. Vienīgais, ko viņš vēl izdvesa:
– Oi, zhenshina!!!
Dienas pirmā daļa pie baseina izvērtās lieliska, ūdens tiešām silts, nekādu “brrr”, lai ieietu. Plokš un gatavs – apsildāmais baseins! Kaifoju, uzlieku sev režīmu – 40/50 guļu saulītē un tad četri baseina apļi. Pārāk saldi un cukuraini, vai ne? Idille!
Kaut kāds dievelis mani piebikstīja piekrist Tez tours piedāvātajam SPA, esot 5 min. braucienā no viesnīcas. Un tad sākās – atbrauc pēc manis mašīna, esmu viena. Jau gara acīm redzu VIŅA seju – Tu teici, ka nekur viena nebrauksi!? Pēc būtības gluži viena neesmu, ar mani ir divi vietējie, un braucam ne 5 min., bet visas 20. Brīžam paliek neomulīgi, bet tā kā šoferis runā tikai arābiski, pārstāvis angliski dažus teikumus, tad ar jautājumiem neuzbāžos. Nav tik traki, iebraucam pieklājīga izskata viesnīcas teritorijā, tieku novesta pagrabstāvā, tur tad atrodas slavenais SPA. Krievvalodīga, manāmi pārgurusi administratore laipni piedāvā paņemt pie sevis skapītī manas mantas. Brīdi pačalojam, man apsolīta divu stundu SPAprocedūra – hamams, sauna, džakuzī, ķermeņa pīlings, sejas maska un visa ķermeņa masāža.
Sapņainas actiņas mirkšķinot, sekoju vietējam puisietim pa pēdām uz ģērbtuvēm. Liels ir mans šoks, kad ieraugu caurspīdīga stikla durvis un ģērbtuvju telpu. Nu, labi. Uzvelku peldkostīmu, paņemu izsniegto ne pirmā svaiguma dvieli un tieku iestumta pārkarsētā saunā, kur sēžamlāvas tā uzkarsušas, ka pa tiešo sēdēt nevar. Brīdi pasēžu un tad, mīlot sevi, mēģinu tikt ārā, bet otrs puisietis, kurš dežūrē pie durvīm, norāda, ka vēl nav laiks. Ok, vēl brīdi pasēžu un tad sprūku ārā, tikmēr uzradies pirmais šefs. Viņš noņem man dvieli un sūta uz dušu. Nu labi… Un te sākas – daudzām dāmām nav pateikts par peldkostīmiem, un veļa pēc dušas ir samirkusi, atklājot skatienam visu, kas zem tās. Tālāk tiekam (abi dzimumi kopā) stumdīti pa gaiteņiem un būceņiem bez dvieļiem. Telpas vēsas, ir neomulīgi, nemīlīgi, puisieši nēsājas turpu šurpu, daži, pavisam jauniņie, šķiet, nokļuvuši paradīzē, jo sievietes praktiski kailas (gods, kam gods, mūsu tūroperators nobrīdināja par peldkostīmiem), manī reāli mostas niknums. Pirms tieku iestumta tvaika pirtī jeb pareizāk sakot – tvaiku pilnā, vēsā telpā ar slapju, slidenu grīdu, viens no puisiešiem metas mani ieziest ar kaut ko melnu un lipīgu. Te nu man ir jūtas, būtu to ķiti man iedevis, pati ieziestu, jo ar ķermeni jāprot strādāt. Nevari – neķeries klāt. Tikai vēlāk sapratu, ka tas bija pīlings. Pēc kārtīgas nosalšanas, sēžot uz aukstā ūdenī pludojoša marmora sola, tieku stumta uz hamamu. Kārtējais šoks – iedomājaties palielu telpu, kur gar sienām marmora lāvas, darbojas 5-6 vietējie, viss slidens, durvis tiek virinātas, siltuma nekāda, viss smird pēc hlora… Labi, savācos, jo solīta tak putu masāža. Vietējā dāma sasveicinās, tradicionālais jautājums – no kurienes esmu. Latvia, tā nav Ukraina, Uzbekija arī nē, Grieķija, Batkrievija? Smaidu, cenšos kaut ko par Vācijas, Polijas, Baltijas virzienu stāstīt… Dāma tik nosmaida un pārgāž pār manu galvu trīs bļodas ar aukstu ūdeni.
Nākamā komanda – guļus uz vēdera. Cenšos nenogāzties no slīpās, slapjās un slidenās lāvas, apguļos, pār mani izgāž karsta ūdens bļodu, spiedziens iesprūst kaut kur rīklē. Ja nu vaksācijas meistarītes acīm kāds matiņš paslīdējis garām, tagad tas tika noplaucēts. Tad nāk auksta ūdens šalts, un es jau esmu gatava piemaksāt, lai tiktu sveika un vesela prom. Seko kaut kāds šļok, pļak, un pār mani gāžas putas, gaisā kaut kas tiek vicināts un man paliek vēl aukstāk, pie komandas – uz muguras griezties!, apjūku, viss ir tik slidens, ka baidos kustēties. Kaut kā tiek pārciestas vēl pāris vēsa ūdens bļodu šaltis, tieku aizstumdīta uz džakūzi, ir klusa cerība sasilt. Līdz ar mani stumj jaunu, slaidu batkrievieti, kura ir skaistā, bet viscaur slapjā un caurspīdīgā veļā. Jaunulis, kurš slauka grīdu, stāv muti atvēris, viņam atvērušies paradīzes vārti.
“Nu, ko var sabojāt džakūzī?”, cerīgi nodomāju.
Izrādās – var. Ūdens ir auksts. Neizturu, kāpju ārā, bet – mans dvielis ir kaut kur aizceļojis. Kad pēc māla ķepes uzklāšanas tiek atnesta tējas krūze – pārmaiņas pēc – silta, esmu pārlaimīga un bonusā saņemu jau kāda piektā svaiguma dvieli ar visu sviedru smaciņu. Atnāk smaidīgs flēdermausis un paziņo, ka tagad būs pasākuma nagla – masāža. Ai, jāklausa ņuhs, jāklausa… Tieku iestumta patumšā telpā ar gana skaļu ,,relaksējošo” mūziku, un tad sākās… Jēziņ, lai ko es rakstītu, TO nevar aprakstīt, tas bija jāfilmē. Vispirms man liek nomazgāt masku no sejas, spoguļa nav, ūdens auksts, mazgāju, mazgāju, dvieli dabūju tik pēc lielas stīvēšanās. Uz muguras tiek uzklāts dvielis, paraustīti kāju pirksti un… flēdermausis, kura nav nekāda Īkstīte pēc saviem izmēriem, uzraušas ar ceļiem man uz krustiem. Nu ir skaidrs, kāpēc mūzika tik skaļa un galda caurumā vieta tikai acīm un degunam – pabļaut nevar. Tieku staipīta, dauzīta, klapēta, spaidīta, ik pa brīdim fledermausis uzsauc:
– “Horosho, ochenj horosho!
Tā i nesapratu, to viņa man, vai sev – uzmundrinājumam. Kad viņa ar dūrēm sāk klapēt mugurkaulu, nopurinu viņu nost, saku – tur nevar, sasists. Nesaprot. Saku – lauzts, kirdik, šņakt. Atkal nesaprot, līdz beidzot pielec:
– “Ā, bolit?”
Tiek atstiepta burvju smēre, nopriecājos, ka mocības beigušās. Bet lika pagaidīt! Sasmērēja un blieza atkal. Pie kārtējās klepus lēkmes domās noskaitīju lūgšanu, lai mans bronhīts nepāraug plaušu karsonī. Vēl daži bliezieni pa aknām, nierēm, un ar pēdējo dūru sitieniem pa plaušu apvidu, mocības ir beigušās. Pusapdullusi tieku iestumta ģērbtuvē. Vienu brīdi domāju, ka esmu vienkārši cimperlīga, jo Uzbekijas dāmām viss paticis – “Kakije krasivije, usluživije mushchini! Ah kakije klassnije plastmasovije kruzhki” u.t.t., bet, dzirdot sašutuma pilnas balsis pie administratores galdiņa, nomierinos. Es neesmu cimperlīga (šoreiz), tas tik tiešām bija briesmīgi.
Mums tiek izdalītas atsauksmju anketas. Vietējais puisietis ar naidpilnu sašutumu uztver jebkuru kritiku, sākās visai skaļa un agresīva vārdu apmaiņa ar krievvalodīgajām dāmām. Administratore visai virtuozi iejaucas, neļaujot uzmilzt konfliktam.
Tagad, kad rakstu, fonā skan klavieres, spēlē viena no apmeklētājām, jauna, skaista slāvu meitene. Garastāvoklis atkal labs, tik reāli sāp mugura plaušu un nieru rajonā. Nu, ko, kad mani biedēja ar šo braucienu, es pat Taro sev uzliku. Sanāca naudas zaudējumi un sāpes. Naudu zaudēju maiņas rezultātā lidostā, tā iet, ja visu dara pēdējā brīdī. Sāpes, un, nebaidīšos teikt – īstu pretīgumu, izbaudīju šodien. Viss. Tālāk tikai saule, atpūta, patīkami piedzīvojumi, ko arī jums novēlu. Bet tiem, kas dodas Sharm el Sheihas virzienā, der apdomāt šo TezTour piedāvājumu. Var jau būt, ka mans piedzīvojums bija neraksturīgs izņēmums, es tā ļoti ceru!
Numuriņā mani sagaidīja tradicionālie gulbīši, un visa gulta pārkaisīta ar bugenviliju un rožu ziedlapiņām, mīļi un jauki.
Ēģipte – 4. daļa
“Tu dzīva? Vai jums tur mierīgi? Padod kādu ziņu” – šāda un vēl cita satura ziņas, daudz ziņu, saņēmu šorīt, kad beidzot tiku pie interneta. Esmu, esmu dzīva, vēl klepoju, bet tie jau bērna šļupsti pret to, kas bija pat vēl pirms pāris dienām. Paldies Stellas personālam (Sveta, ja kaut ko rakstīsi viņiem, pateicība no manis līdz zemei!) un dakterei Sanitai, kura sagādāja uh! kādas drapes! Kad lasīju anotāciju, nebeidzu vien ķiķināt, kam tik tās bija domātas – venērisko slimību ārstēšanai (paldies, paldies, labi domā par mani), augšējo un apakšējo elpceļu (šis mani vienmēr mulsinājis, iedarbinot vizuālo domāšanu ), i pat pie AIDS. Lai vai kā, zāles strādā, varu runāt, naktīs gulēt un turpināt piedzīvojumus.
Tātad, vakar Izraēla. Bētleme, Jeruzāleme, pelde Nāves jūrā, svētīšanās Jordānas upē. Skan lieliski!
No viesnīcas izbraucam tūlīt pēc septiņiem vakarā, ko uzzinu stipri vēlu, līdz ar to palieku bez vakariņām. Nekas, ēst tāpat negribas. Atkal riņķis pa viesnīcām, pasažieru savākšana, un sākam trīs stundu garo ceļu uz Ēģiptes-Izraēlas robežu. Esmu grupā ar dažiem baltkrieviem, pārējie ukraiņi, kuri tiešām attaisno teicienu – kur ukraiņi pabijuši, tur ebrejiem vairs nav ko darīt. Pavadošais gids super jauks, viņa krievu valoda ir stipri vāja, bet visu atsver uzmanība un attieksme. Kaut tikai viens piemērs – kundze nebija iedomājusies paņemt līdzi jaku, bet Jeruzalemē sola tikai + 15. Gids nevilcinoties atdeva savu jaku. Pilnīgs pretstats Martinam, kaut arī tas pats Tez Tours.
Uz robežas esam īsi pirms pusnakts, pa ceļam daudz kontrolpunktu, pastiprināti drošības pasākumi. Robežkontrole mūsu grupai aizņēma vairāk kā piecas stundas, izraēlieši aizdomīgi, dažus no grupas, laikam kādus astoņus, neielaida. Kad pēc pieciem no rīta beidzot tiekam autobusā, visi pārguruši, nervozi, vienas dāmītes izgājiens – katram ģimenes loceklim aizņemt abus krēslus – izsauc īstu sašutuma vētru. Tracis tāds, ka autobuss līgojas, tomēr arī gida norāde, ka tas nav gluži ētiski, tiek ignorēta ar vārdiem – “mnje tak udobno”. Ukrainiete ir savu pateikusi, ebrejs var tikai rokas noplātīt.
Nepilnas divas stundas varam pagulēt, un klāt jau pirmā pietura – pelde Nāves jūrā un līdzpaņemto brokastu notiesāšana. Mūsu gids ir pats harizmas iemiesojums, ar ,,maigo” ebreju humoru. Savu rīta runu viņš sāk apmēram tā – statistika rāda, ka no katra autobusa, vidēji, ekskursijas beigās pazūd divi cilvēki (aizmūk uz apsolīto zemi), tāpēc salīdziniet pulksteņus. Gaidīsim tikai 10 minūtes. Nokavēsiet, paši vainīgi. Tālāk seko instruktāža ko var, ko nevar darīt Nāves jūrā, jo daži asprāši izdomājuši nirt un jau gatavo pleznas. Gida pacietība ir apbrīnojama – arī atbildot uz tik „gudru” jautājumu – “vai arī mašīnas jūrā negrimst, vai kāds ir jau braucis?” Ja tāds ir pats ekskursijas sākums, jūtu, ka diena nesīs daudz pārsteigumu.
Pirmais nav ilgi jāgaida. Varonīgi izstāvu rindu uz ģērbtuvēm, un, paklausot gida ieteikumam, lēnām kājas cilājot, iebrienu jūrā nedaudz virs ceļiem, mēģinu apsēsties, bet momentā kā makšķeres pludiņš tieku uzsviesta gaisā, un notiek tas, par ko stāstīja gids – ja redzat gar krastu dreifējošas, ar rokām vicinošas kundzītes, palīdziet piecelties.
Ķermenis mani neklausa, piecelties nevaru. Atkal ieelpoju, atslābinos, ar rokām paairējos uz krasta pusi, kaut kā izdodas piecelties, bet sajūtas tiešām dīvainas. Sekoju norādījumam – ūdenī ne ilgāk par 10 min. Daži jautrīši jautā, vai pa jūru var aiziet līdz pretējā krastā esošai Jordānai? Teorētiski var, praktiski – pusceļā būsi miris, jo sāls izvilks visu ūdeni no organisma.
Pēc peldes, pareizāk, apmērcēšanās jūrā, krītu kārdinājumā un sapērku profesionālo ķermeņa kosmētiku, būs ar ko masāžas klientus palutināt. Tiesa, makā paliek TĀDS caurums, ka, mīlīgā tūtiņā savelkot lūpiņas, rakstu dēlam:
“Saulīt, kad tev alga? Māmiņa nedaudz iepirkās.”
(Un es vēl nevienā Ēģiptes sudrablietu un eļļu veikalā neesmu bijusi…). Toties visa kosmētika augstākā labuma ar sertifikātiem.
Apbrīnojamā kārtā gida draudi ir iedarbojušies, autobusā visi esam laikus. Visi stāsti – gan bībeliskie, gan vēsturiskie, gan mūsdienu – man ir kā pilnīga medusmaize. Ar ausīm riju gida stāstīto un lēnām galvā kārtoju iztrūkstošo puzli. Redzēju arī Lāta sievas akmens statuju; šo leģendu esmu stāstījusi, apsolos to izdarīt vēlreiz. Būtībā – leģenda vai ne, bet paralēles katrs ar savu dzīvi varam savilkt, kas notiek, kad esi izlūdzies brīnumu ,,jaunajai” dzīvei, bet skatu vērs atpakaļ – vecajā.
Ielikšu dažas bildes, fotografētas caur lielā ātrumā braucoša autobusa logu, tāpēc ar kvalitāti ir kā ir. Skumjākie ir tieši šodienas stāsti par to kā Nāves jūra mirst – pazūd, sev līdzi paraujot līdzi lielus zemes gabalus, daudzas no pludmalēm slēgtas, redzēju arī iebrukušu šoseju, ar steigu tika būvēta jauna. Vieni no lielākajiem iegruvumiem notikuši Sodomas un Gomoras bijušajās atrašanās vietās – atkal viela pārdomām… Visumā nejaušību nav.
Gids Dmitrijs stāsta par Jāni Kristītāju, Jordānas upes svētumu, bet, redzot dažu vīpsnāšanu, savā īpašajā runas manierē saka:
– “Ateistu nav, bet, ja kāds saka, ka ir, tad tās ir muļķības. Dievs ir, un vienalga kā jūs to saucat – Jēzus, Šiva, Allahs, Kosmoss… Visi, 100% visi cilvēki, kad ir kādas ziepes, lūdzas, tāpat pilnīgi visi tic un gaida brīnumus. Nu, un kurš tad tos rada??”
Iebraucam Jordānijas teritorijā, kur pēc īpaša starpvalstu līguma tūristu autobusiem atļauts uzturēties 40 minūtes. Nopērkam īpašos klosterī šūtos kreklus, ar kuriem tad mērcēsimies Jordānā. Dāmīte, tā pati, kura izraisīja konfliktu par savām ērtībām autobusā, paziņo, ka kreklu viņai nevajag, ūdenī nemērcēsies, ieies tikai „nogi popljeskatj”, uz ko Dima viņai velta naida esences pilnu skatu, bet mierīgi un ieturēti atbild, ka „nogi popljeskatj” var viesnīcā pie baseina, jūrā, bet Jordānas upe ir svēta vieta daudziem miljoniem cilvēku, un tas nav pieļaujams.
Pārģērbjos, paķeru vēl vienam cilvēkam domāto kreklu, kurš ar attiecīgo rituālu, pareizos vārdus skaitot, būs trīs reizes jāiemērcē upē, un lavierēju uz upes pusi.
Upē cilvēku nav daudz, lielākā daļa sapulcējusies uz pakāpieniem, kas ved upē – vienkārši paskatīties, fotogrāfēt (svēta lieta!) tos, kas mērcējas ūdenī. Pakāpieni slideni, ar tādu kā mālu, nogulšņu kārtiņu. Eju uzmanīgi, noskatu brīvu vietu starp neliela auguma tumsnēju sievieti, tērptu biezās baikas biksēs, un raženu ukraiņu puisieti, kurš izmisīgi fotogrāfē savu kundzi, kura pozē i guļus, i krustu metot, i tūtiņā savilktās lūpas. Puisietis manāmi nervozs un iesvīdis; lai visi svētie stāv klāt, ja bildes nebūs izdevušās! Pirms mirkļa dzirdēju reakciju par šādu „nodarījumu” no citas dāmas, tika uzskaitīts viss, gan ka muļķis, gan ka rokas no pakaļas aug, i bijusī draudzene, i idiotiskā dāvana, ko vīra māsa uz kāzām dāvinājusi. Tāpēc, cenšoties neizraisīt ģimenes skandālu, cik nu uzmanīgi vien iespējams, lavierēju starp abiem personāžiem, bet… sanāk kā vienmēr, kad gribu kā labāk… Viss slidens, pieturēties nav kur, sašūpojos un jūtu, ka krītu! Tomēr izrādās, ka mani izdzīvošanas instinkti darbojas, viss notiek sekundes desmitdaļā, automātiski ar kreiso roku ķeru, kur pieturēties, izrādās, tās ir kundzes biezās baiķenes, puisietis pamana, ka krītu, viņam abas rokas aizņemtas ar fotoaparātu, tāpēc atbalstam automātiski pastumj savu kāju… a kāja ta’ slidena, ar eļļu ieziesta… Instinkti tomēr uzvar, un mana labā roka ieķeras viņa stilbu matos. Aha – bezmaksas vaksācija.
Sieviete ar abām rokām ķer mani, puisietis, pārvarot sāpes, arī. Kājās noturos, šausmīgi atvainojos, tiešām, līdz izmisumam, jo labajā rokā stilba matu kušķītis… Puisietis paberzē stilbu un saka:
– „A teperj bistro osvežjitsa”, un ieved mani ūdenī.
Jordānas upes ūdens vēss, tik kādi 16/17 grādi, bet es saņemos un pirmo reizi, ar pieņemšanas un uzticēšanās sajūtu pazūdu zem ūdens, otro reizi – lūdzot atlaišanu tam, ko apzināti, neapzināti esmu nodarījusi savas dzīves laikā, jo īpaši bērniem, bet trešā reize – svētības lūgšana manām domām, vārdiem, darbiem, saticībai ģimenē, klusajai sievietes laimei un lielajam sapnim. Šoreiz zem ūdens esmu ilgi, šķiet, ka mūžību, un varētu palikt vēl, bet kāda neredzama roka izceļ mani ārā, un man pār vaigiem birst asaras. Izbrienu ārā, paņemu otru kreklu uz rokas un atkārtoju visu procedūru, tikai piedomājot par otru cilvēku – tā būs mana īpašā dāvana. Abus kreklus neizgriežot iepakoju maisiņos, tikšu viesnīcā, izžaušu.
It kā viss apkārt tāds pats, tomēr kaut kas ir savādāk, atkal mans domu karuselis ir pierimis.
Pie autobusa dižojas tā pati dāmīte un lecīgi paziņo, ka „nogi popljeskala v reke”. Mums daudziem, un īpaši Dimam, ir viedoklis par to, un viņš pastāsta mazu pritču par spļāvēju un vēju, kas mainīja savu virzienu, un visi spļāvumi atgriezās pie spļāvēja. Un atkal, pa ceļam uz Bētlemi, Dimas interesantie stāsti, kur tik saprotami savijas vēsture ar mūsdienām. Kā jau rakstīju, atkal esmu ķērusies klāt astrosofijai, kuras pamatā ir bībelisko notikumu atainojums debess jumā un atkal saņemu mazās atbildes.
Tajā brīdī man aiz muguras vēl viens ukraiņu pāris uzsāk izskaidrošanos, kur vīrs neiztur un nošņāc:
– „Po svjatim mestam ezģesh, a sama kak jadovitaja kobra…”
Njā, pāri dažādi, viesnīcā redzēju daudzus seniorus, kuri, pat ļoti cienījamā vecumā esot, izrādīja patiesas rūpes viens par otru, kungs ar drebošu roku satvēra kundzes un roku, noskūpstīja to, un no viņas jau blāvajām acīm nāca tāds siltums. Ir, ir mīlestība pasaulē, tikai tā, līdzīgi augiem, jākopj un jāsaudzē. Dzīve gara, mūžs īss, ambīciju visiem pietiek, svarīgi – ko izvēlēsies. Te atkal vietā stāsts par Lāta sievu.
Un vēl atcerējos vēl vienu ukraiņu pāri, (un te nu man jāsāk ķiķināt – tā bija pirmā diena pie baseina: baseins liels, dziļš, peldu savā nodabā, jau pošos kāpt ārā, kad izdzirdu pērkondimdošu komandu:
– „Podsaģi menja!”
Kungs ap 60, ļoti iespējams, ka bijušais oficieris, nolēmis visiem un sev parādīt savu fizisko ,,sagatavotību” un varēšanu – baseina vienā malā virs ūdens novietota tāda kā skatuve, bet, lai no ūdens sasniegtu tās augšmalu, krietni vien jāpalecas virs ūdens; kungs lec, kaut kā saķert malu izdodas, bet tā īsti pieķerties nesanāk, karājas kā makarons un brēc sievai:
– „Podtalknji!”
Sieva kā uzticama biedrene, skaļi šļakstinot, traucas uz vīra pusi, bet – baseins dziļš, vismaz 2 metri, viņa mēģina šā un tā, bet nesanāk. Tad, kā apķērīga sieviete, apgriežas uz muguras, sparīgi kustina rokas un ar vienu kāju cenšas trāpīt pa vīra pēcpusi, laikam jau cerot, ka ar vienu kāju spēs to pacelt. Tas viss paliek tik interesanti, ka ielienu atpakaļ baseinā, tālajā seklākajā stūrī, un vēroju šo priekšnesumu. Mani māc priekšnojautas, ka tā speršana labi nebeigsies, un tā arī notiek. Pēc n-tā mēģinājuma, uzklausot vīra pavēles, stenot un vaidot, viņa savācas un mēģina pastumt ar abām kājām, tad atskan paskaļš mātes vārdu virknējums un ar skaļu blīkšķi, atsities pret skatuves malu, kungs iegāžas ūdenī. Sievas kāja trāpīja, tikai ne tur, kur vajadzēja…
Bet, atgriežoties pie ekskursijas, lēnām tuvojamies Bētlemei, kas atrodas palestīniešu teritorijā, kur ebrejiem ieeja aizliegta. Gids tur var atrasties tikai darba vajadzībās, bet kā privātai personai – ieeja liegta. Siena, kas norobežo šo teritoriju, ir kā baiss atgādinājums par to, ka, ja kāds ražo ieročus, vienmēr būs kāds, kas tos, diemžēl, pielietos. Dzeloņdrātis, ar automātiem bruņoti vīrieši un bērni, kas netraucēti starp viņiem spēlē ķerenes. Viņiem tā ir ikdiena, baisi… bet dzīvība atrod ceļu vienmēr. Palestīnieši dzīvo savu noslēgto dzīvi, jā, viņi var izbraukt ārpus sienas mācīties, strādāt, bet naktī jābūt atpakaļ, izņēmumiem jāsaņem atļauja. Dima skaidro, ka vietām sienu aizstāj tikai dzeloņdrāšu žogs, augstā siena ir tikai tajās stratēģiskajās vietās, kur varētu nobāzēties snaiperi.
Ziemassvētku bazilika ir skaista, un atkal stāsti par to, kāpēc tik zemas ieejas – lai ienaidnieki nevarētu izvilkt ieročus, un dotu iespēju cilvēkiem piezemēt savu augstprātību. Mazajā zālē, kur mūki pieņem lūgšanu zīmītes (aizlūgumi par dzīvajiem un mirušajiem), kur var salikt aizlūgumu sveces, tiekam pēdējā brīdī un tikai pateicoties gida blata iespējai un izmanībai. Atdodu abas lapiņas, sarakstīju visus savus mīļos, kuri aizsaulē un otru, kur aizlūgumi par dzīvajiem, saliku sveces, tiesa, tas ir visai dārgs prieks, tāpēc individuālās sveces tiek ļoti tuvajiem un tiem, kam solīju, pārējiem, pieminot katra vārdu, sadalu pa pieciem uz vienu sveci.
Mirkli pastāvu pie Bētlemes dievmātes bildes, parunājot par savām sievišķajām lietām un vajadzībām, palūdzu arī par pārējām, īpaši tām, kuras gaida ilgi gaidīto un loloto brīnumu, un tām, kuras ceļā uz to. Kā milzu balva tiek iespēja dzirdēt itāļu sieviešu dziedāto lūgšanu, tā tik ļoti pārņēma, ka par vēlu atcerējos to ierakstīt. No sirds pateicos viņām un tiku pie draudzīga apskāviena.
Tālāk pusdienas – kā darvas karote medus mucā. Virtuve atrodas pagrabstāvā, blakus wc, mums uzklāts zviedru galds. Tas, tā skaļi teikts, „otrajā stāvā”, kuram ejot garām, apkalpojošais personāls brīvi, ar pirkstiem pagrābj kāroto no mūsu pusdiengalda. Neteikšu, ka tas veicināja apetīti.
Pēc pusdienām Jeruzaleme, cilvēku pūļi, un ir skaidrs, ka Jēzus kapa vietā netiksim, kas neapšaubāmi sarūgtina. Sveces izdodas aizdedzināt, arī mājās vedamās. Ieguvu papildinformāciju par Golgātas ceļu un kalnu. Man patika gida teiktais – mēs nevaram zināt, ka tas centimetru centimetrā notika šeit, konkrētajā vietā, bet to, ka šajā vietā, tas gan zināms.
Par Jeruzalemi var rakstīt atsevišķus stāstus, tā tiešām ir īpaša vieta. Un pat, ja pieņem, ka viss ir tikai pasakas, (bet katrā pasakā, ir daļa īstenības), tad tik daudz gadus cilvēki, kas šeit brauc, lūdzas, šo vietu jau ir padarījuši par īpašu.
Un atkal duālisms, pirms došanās pilsētā gids brīdina par zagļiem, tie var būt tērpti mācītāju tērpos, var aicināt uz grēksūdzēm u.t.t., viņš zinot katru no profesionālajiem zagļiem vaigā, bet, tā kā viņam šeit jādzīvo un jāstrādā, konfliktos neiesaistīsies, tāpēc – sargā pats sevi un Dievs tevi sargās.
Tas šodienai viss, ir vēl ir daudz rakstāmā, bet ir vēls, un rīt jau trijos no rīta sauc jauni piedzīvojumi.
Ēģipte – 5. daļa
Samiegojusies jožu uz brokastīm. Šis nu bija tas rīts, kad acis galīgi nevarēju atvērt. Iekšēji jau ķiķinu – labs atvaļinājums, katru rītu 3/5 augšā, ja var līdz 06.20 pagulēt, tā jau svētlaime. Steigā ēdu brokastis, jo esmu nočammājusies, bet mans brokastu/vakariņu rūķis ir ievērojis, ko ēdu brokastīs, viss tiek acumirklī uzburts, un:
– „Madam, jūs parasti dzerat divas glāzes guaves sulas, ekskursija pagaidīs.”
Tieku atspiesta atpakaļ krēslā un paklausīgi izdzeru atnesto glāzi. Man ir stingrs rūķis, slimošanas dienās vārīja speciālās tējas, sūtīja uz istabiņu. Tā teikt, uzņēmies šefību par vienu blondu, vieglprātīgu madam, kura ne tikai klepo tā, ka visas haizivis emigrējušas no tuvākā rajona, bet vēl iemanās dabūt zilumus, pušumus, nobrāzumus, tā teikt – atvaļinājums tiek baudīts uz pilnu klapi.
Nu lūk, rūķis šorīt jautā:
– “Kur madam šodien dosies?”
Saku, ka īsti neatceros, kaut kur tuksnesī, uz dabas rezervātu. Rūķis saķer galvu un piekodina būt ļoti uzmanīgai (kad vakarā ieraudzīja manu kāju, noteica, ka mani vajagot piesiet pie baseina un tālāk nelaist, līdzīgi arī Sveta domā). Šodien tātad braucam uz vienu no lielākajām Šarmas ekskursiju pērlēm – dabas rezervātu. Kā var nebraukt, ja programmā Vēlmju ezers, Lauvas lūzums un vieni no skaistākajiem koraļļu dārziem un, protams, tuksnesis. Šeit tuksnesis iespaido ar saviem kailajiem kalniem, māla tumši sarkanajām klintīm, kas, saules apspīdētas, laistās un zaigo, sajūta, ka esi kādā paralēlā pasaulē (klintis līdzīgas kā Petrā). Pārmaiņas pēc atbrauc mazais busiņš; būsim tikai 12, pie tam 4 vācieši. Esmu pārlaimīga, jo kazahu, ukraiņu, baltkrievu kolorīta jau pār pārpārēm pietiek.
Izbraucam no pilsētas, un skatam paveras milzīgais tuksnesis ar saviem kalniem, kuriem saule, vējš un lietus piešķīruši individuālus vaibstus, tas ir, kā, kad, raugoties mākoņos, var saskatīt cilvēku sejas, putnus, zvērus, daži metri sānis un jau cits attēls. Piebraucam pie nomas kantora, paņemam pleznas, maskas, vesti un turpinām ceļu. Nedaudz satraukusies par savu klepu, vaicāju gidam, cik tas viņam un man būs droši. Viņš atbild:
– “Viss būs labi, tikai klausiet mani, turēšu jūs uzmanības centrā.”
Ok, esmu ar mieru riskēt. Nekad vēl neesmu peldējusi ar pleznām, masku, bet kad tad vēl, ja ne tagad?!
Caur milzu vārtiem iebraucam rezervātā, noelšos no skaistuma – tuksnesis kļuvis līdzens, vietvietām mazi, mazmazītiņi akmens krāvumi, it kā mēs būtu iebraukuši kalnu bērnistabā. Viss tik trausls, maigs, staigājamie ceļi no aizsargājamās zonas atdalīti ar akmeņu rindu, bet – vai tad tas attur tūristus, veltīgas ir gidu pūles savākt un noturēt kārtību. No sirds žēl šo skaisto vietu. Pirmā pietura pie lielas plašas pludmales. Gids brīdina, ka sākumā ūdens būs ļoti auksts un tā arī ir, kad, pēc pārģērbšanās busiņā, (jo šeit nav ne pārģērbšanās kabīņu, ne wc), aplikusi vesti, lēnām lāčoju ūdenī, kājas stingst. Ir gana liela straume un melošu, ka jūtos ļoti pārliecināta par savām peldēšanas spējām.
Ieejam ūdenī virs ceļa un gids dod zīmi uzvilkt pleznas. Vienu izdodas, otra neparko nepadodas. Izmēģinos visādi, nī un viss. Gids dod komandu pacelt kāju, turos pie peldriņķa un akrobātiski izceļu kāju virs ūdens, skats noteikti labs. Izrādās, nomā otru pleznu iedevuši mazāku, nu neko, ar kopīgām pūlēm uztūcām to kājai. Nākamais pārbaudījums – maska. Uzlieku, bet elpot caur muti nekādi nesanāk, stingri pie tā jāpiedomā; izmēģinu pabāzt galvu zem ūdens – ir labi, redzēt var, paelpot arī it kā varu. Dodamies dziļāk, gids velk aiz sevis peldriņķi, pastiepju roku, lai pieķertos, bet vietas vairs nav – pie viena sāna turas smalkā vāciete, pārējo riņķa daļu aizņēmis raženais kaimiņtautas tēvadēls, viņš ne tikai ar vienu roku turas pie riņķa auklas, bet ar otru apķēris arī otru pusi tā, ka smalkajai vācietei pavisam maz vietas, un vēl iemanījies ar pusi auguma uzgulties uz tā. Nu nekas, peldēšu tāpat.
Tas ir smieklīgi, pleznas ķeras un piņķerējas, bet uz priekšu kūņojos, viļņi palieli, un aiz visas savas nemācēšanas, ieriju ūdeni, sprauslādama paceļu masku, izklepojos un turpinu. Aiz muguras dzirdami sparīgi šļaksti, bet es cenšos koncentrēties uz jau labu gabalu priekšā esošo grupu. Brīdi pa brīdim pabāžu galvu zem ūdens un manām acīm paveras brīnumainā zemūdens pasaule, liels ir pārsteigums, ka esmu tik! dziļi, ūdens caurspīdīgi zils, šķita, nu, varbūt līdz plecam. Tai brīdī seko viens trieciens pa sāniem, otrs pa galvu. Vēl viens ražens tēva dēls, mani neievērojot, ar roku iebelž pa sāniem un tad ar pleznu pa galvu, un, protams, aizpeld i neatskatoties. Bet es esmu sarijusies ūdeni, satraukumā mēģinu elpot caur degunu, kas neizdodas, smoku, sāļais ūdens dedzina rīkli, rauju nost masku, mēģinu atgūt līdzsvaru sevī, elpu. Klepoju un saprotu, ka man sākusies panikas lēkme, vienīgais, ko gribu, nokļūt krastā, bet – spēka nav, straume gana liela un… grupa stipri tālu priekšā. Tagad es saprotu, par ko runā daiveri, ka visbīstamākās ir šīs panikas lēkmes, kad cilvēks nav spējīgs racionāli domāt. Pie kam, saprotu, ka trieciena brīdī esmu uzgrūsta uz koraļļiem, un, kā vēlāk izrādījās, ir pārsists celis un nobrāzums uz stilba. Tik daudz spēju nokoncentrēties un paceļu roku gaisā. Zibens ātrumā gids ir pie manis. Kā viņš to izdarīja, nav ne jausmas, satver aiz vestes, apgriež uz muguras un aizvelk pie riņķa. Pa ceļam tēva dēls arī viņu taranē. Gids, pavirzījis pirmo brašuli nostāk, izbrīvē vietu man pie riņķa, pats aizpeld izskaidroties ar otro, kurš paspējis iebelzt arī otrai vācietei.
Brīdi atelpojusies, izklepojusies, ļauju sevi pierunāt mēģināt vēlreiz, bet jau stingri turoties pie riņķa.
Mēģinu, un brīnumainā kārtā man izdodas! Elpoju mierīgi, dziļi un ieraugu visu Kusto zemūdens pasauli: vārdos neaprakstāmos koraļļus, daži no tiem kā lieli vēdekļi, citi kā smalkas knipelētas mežģīnes, vēl citi atgādina augļu traukus, kur apelsīnu, ābolu vietā gozējas dzeltenas, zilas, raibu raibās zivis un pat bruņurupucis. Ak, kas par skaistumu! Mazliet biedē lielais dziļums, cenšos par to nedomāt, jo tas, ko redzu, atsver visu, pat fantāzijas par haizivīm cenšos atvairīt. Dažas zivteles piepeld pavisam tuvu, bet atceros stingro norādi – neko ar rokām neaiztikt. Gids ik pa brīdim ienirst dziļumā pavērot, kas apkārt notiek, un var redzēt, kā augšā peldot, izpūstais gaiss veido burbuļus lielus kā balonus. Kontrasti – lielā, visās krāsās un veidos rotātā, koraļļu siena un zilā, dziļā dzelme. Fantastiski absolūtā laimes sajūta – būt daļai no šīs pasaules.
Bet pārdzīvojumi darījuši savu. Jūtu, ka kļūst grūti elpot un esmu piekususi. Gids bez teikšanas ar kādu devīto maņu to sajūt, un mēs griežamies atpakaļ. Jau seklākajos ūdeņos ieraugu mazos, kaktusveidīgos korallīšus, kā tādu botānisko dārzu. Krastā izkāpju pārlaimīga, bet pilnīgi bez spēka. Krastā gids veic nopietnus izskaidrošanās darbus ar abiem „tēva dēliem”. Ūdenī esam bijuši vairāk kā stundu, un ir taisnība – auksts bija tikai seklumā, pie koraļļiem ūdens kā uzsildīts piens.
Pārģērbjos sausās drēbēs, apkopju brūces , šodienai piedzīvojumu pietiks. Viens no tēva dēliem nāk ar asiņojošu pirkstu – esot gribējis zivtiņu pabarot. Nu gidam ir jūtas!
Otrā pietura – mangrovju audze, tādā kā ezeriņa krastā aug mangroves, dodot mājvietu dažnedažādiem ūdens iemītniekiem, tai skaitā īpašiem krabjiem, tāpēc gar ezeru izlikti akmeņi kā norobežojums, lai cilvēki ievērotu distanci, iet pa krastu stingri aizliegts. Bet viens no malačiem jau pārlēcis pār akmeņiem, ar rokām kašā vaļā alu un auro:
– „Zģes krabov ņet, ja ruku zasunul, pusto!”
Gidam nu ir lielas jūtas, un viņš niknā balsī uzbrēc medniekam. Man no sirds žēl šo fantastisko vietu, jo idiotu ir pietiekamā daudzumā…
Tālāk seko Vēlmju ezers un Lauvas lūzums, kurš izveidojies pirms dažiem gadiem pēc zemestrīces. Gids dod norādījumus – pie ezera iedomājies vēlēšanos, iemet monētu vai MAZU akmeni, MAZU! Viens no brašuļiem, tas pats, kas krabjus medīja, metas uz tuvējo akmens krāvumu pēc akmeņiem un stiep divus milzeņus, aurojot, ka viņam esot četras vēlēšanās. Lai nešķistu, ka šis ir izdomājums, pielikšu bildi, kur nofotografēju brašuli ar diviem mazākajiem akmeņiem. Nu jau diviem gidiem ir jūtas.
Tikmēr mums, četrām dāmām, ir cita steidzama vajadzība. Gida atbilde, ka “možno vezgje”, īsti neapmierina, jo apkārt daudz cilvēku, un ir pilnīgs līdzenums. Ierosinu paņemt lielos lakatus, un dodamies paliela akmens virzienā. Būsim draugi, Izabella un vāciete pasniedz man roku. Turpmākās divas stundas mums paiet smieklos līdz asarām, es dalos pieredzē ar pirts apmeklējumu, viņas par savu saindēšanos ar nekvalitatīvu ēdienu. Labi, ka par savām nedienām var pasmieties, kad no savas somiņas izburu konfektes, mūsu draudzība kļūst pavisam cieša.
Nākamajā pieturvietā raušamies augšā kalnā, kas viss noklāts ar fosīlijām – te kādreiz bijusi jūra. No augšas paveras burvīgs skats uz Suecas kanālu un jūru, esam viduspunktā. No otras iespējas snorkelēt atsakos, kaut gids visādi cenšas pierunāt un iedrošināt. Nogurums ir pārāk liels, un gribas pabūt ar smilšu un kalnu enerģiju. Laipni atvados no vācietēm un apsēžos uz liela akmens jūras krastā, atspiežu muguru pret klinti un sāku klusiņām dziedāt Gajatry mantru, tad jau arī Tēvreizi aramiešu valodā (jā esmu iemācījusies, bet ne visu 
), esmu pilna ar laimes sajūtu un sūtu pateicību visiem, kas šai saulē un tai saulē sarūpējuši man šo ceļojumu. Neapšaubāmi, līdz šim brīnumainākā ceļojuma diena.
Maza darvas karote – šoferis, kas pēc noraidījuma fotografēties ar viņu, bezkaunīgi fotografēja mani un vēl vienu blondu dāmu. Gāju pie gida un lūdzu pārbaudīt telefonu un izdzēst bildes. Lai nu ko, bet šis brauciens man iemācījis pastāvēt par sevi. Izrādās, ka mūsu grupai bijis piestiprināts arī fotogrāfs, man atliek tikai noelsties. Bez kārtīga vīna devas neriskēšu bildes skatīties – peldkostīmā, ar pleznām un vesti – daile, kuras daudz, gāž no kājām.
Pie vakariņu galda rūķis teic, ka man šodien acis mirdzot pa gabalu. Atbildu, ka tā arī ir, pat atdauzītās nieres smaida. Rīt laiskā diena un tad jau pēdējais lielais atvaļinājuma piedzīvojums – kāpiens Mozus kalnā.
Ēģipte – 6. daļa
Visiem pareizticīgo draugiem – priecīgus Ziemassvētkus! Lai miers un saticība mājās, mīļi cilvēki apkārt!
Šovakar dzirdēju kaut ko brīnumaini burvīgu, vairs nekad neteikšu, ka mani pārsteigt vairs nevar.
Kristīgie ēģiptieši arī svin Ziemassvētkus, kamēr posos vakariņām, ieslēdzu TV un sastingu – rādija kādu ofic pasākumu, veltītu Ziemassvētkiem, sieviete ar apbrīnojamu balsi dziedāja Ave Marija, un viņai pievienojās vīrietis, tajā pašā melodijā dziedot Allah akbar. Paņēma līdz kaulam. Fantastiski.
Bildēs kriksītis no mūsu svētku galda.
Ēģipte – 7. daļa
Mans ceļojums pa faraonu zemi tuvojas noslēgumam, daudz stāstu palicis neizstāstīts, visticamāk, ka taps, jau esot Rīgā. Nevar atstāt neizstāstītus piedzīvojumus par to, kā tiku pie rūtainas pēcpuses, par Antiņu un mazajām “haizivīm” jeb par to, kā tāds ar tādu satikās un aplauzās.
Jūsu vēstules ar tekstiem “kad būsi atpakaļ, kad varēs uz konsultāciju, masāžu tikt?” atgriež uz mirkli realitātē. Pieraksts atvērts ar 15.01.
Bet šovakar Lielais piedzīvojums. Viedajam Visumam labpatikās to atstāt uz pēdējo brīdi – kāpiens Mozus kalnā, šonakt būšot vismaz -3 grādi, esmu notuntulējusies kā kāpostgalva. Jau rīt tie, kas laimīgi nokāps, pirms atpakaļceļa tiks Sv. Katrīnas klosterī. Daudz dzirdēts, tagad arī redzēšu, šis ir viens no vecākajiem klosteriem. Un atkal, te nav stāsts par reliģiju, bet tikai un vienīgi – par vēsturi.
Lai jums jauki sapņi, kad pamodīsieties, es jau būšu redzējusi fantastisku saullēktu! 😉
Ēģipte – 8. daļa
Mozus kalns jeb – vai Tu sevi mīli?
Priekšpēdējais rīts, saulīte pa zemes virsu staigā, bet man neoma; esmu kaut cik atkopusies no slimošanas un varētu sākt baudīt visus priekus, bet – katrai pasakai pienāk beigas, droši vien, lai sāktos cita.
Brokastoju kopā ar kaķuli, kurš joprojām klibo un pilnu muti sūdzas par netaisnību, un, tā kā viņš ir cietušais, gulēšana man klēpī ir nopelnīta. Brokastu rūķis smej skaļus smieklus:
– „Var redzēt, ka tev mājās ir kaķis, un es zinu, kurš ir galvenais.”
Man tiek sarūpētas kārtīgas brokastis, jo izrādās, ka šis runcis ir brokastu rūķa mīlulis.
Līdz pat pēcpusdienai jūra un saule, brīdi pa brīdim pačalojam ar armēnieti, kura jau 25 gadus dzīvo Ukrainā, un viņai ir pilnīgs un noteikts viedoklis par to, kas tur notiek. Izrādās, ka ukraiņi ieviesuši kara nodokli, lai varētu uzturēt armiju, un esot ļoti skumji, ka pasaule klusē un ļauj šo zemi plosīt.
Es sākumā solījos būt nesabiedriskākais tūrists visā Šarmas vēsturē, bet kaut kā ap manu atpūtas vietu izveidojies jautrs tusiņš, bet, kad pievienojas Ahmeds, dvieļu un baseina pavēlnieks, smieklu asaras pār vaigiem birst visiem. Ahmedam arī pēdējā diena pie baseina, tālāk pāris mēneši pludmalē – tūristus un darbiniekus dzenāt. Izkāpjot no baseina, mums abām ar igauņu meiteni nolikti petūniju ziedi.
Tūlīt pēc vakariņām braucam uz kalnu. Esmu paklausīgi uzklausījusi visus viedokļus par šausmu aukstumu kalnā, tāpēc zem džempera un blūzes pavelku vēl divus krekliņus. Ak, vajag klausīt sevi! Grupā esam 15 cilvēki, gids Ahmeds (vismaz 35tais, ko satieku; vienā ekskursijā vadītājs, fotogrāfs un gids, visi bija Muhamedi) ir ar speciālo vēsturnieka izglītību, īpaši zinošs par Dieviem un dievībām, visu, kas skar ticības tēmas. Viņam ir nepārprotams viedoklis par ukraiņiem, tomēr ir ļoti korekts. Dažas viņa piezīmes, kā piemēram:
„Kad būsiet kalnā, atcerieties, ka tā ir svētvieta, ja ne jums, tad daudziem miljoniem citu, tāpēc fotografējoties ne nado utku delatj, i zadnicu tože pokazivatj ne nado; dā, zdes mnogo ukraincef, osobenno ukrainok, čto oni zdes delajut – ne znaju, im nravitsja, mne- net”.
Lielu daļu brauciena viņš stāsta par degošo krūmu, svēto aku, izraēļu tautas ceļu no verdzības, 10 baušļiem, kā arī par Svēto Katerīnu (man šis bija jaunums, tas pelnījis atsevišķu stāstu).
Uz kalnu virzāmies garā kolonnā, policijas/armijas mašīnas pavadībā. Tas, protams, aizkavē braucienu, bet drošība pirmajā vietā. Pirms paša kalna klostera veikals, un es ar pārsteigumu esmu atklājusi, ka man ir jauns hobijs – ikonas. Protams, tieku pie jaunām, vēl neredzētām un diviem Svētās Katrīnas gredzeniem – viens man, otrs – īpašai, pārāk stiprai blondai būtnei, kurai ļoti noderētu atbalsts un liela riekšava sievietes laimes. Uzvelku gredzenus pirkstos, katru savā rokā, lai varu iedot saulītei apspīdēt. Izstāvam rindu uz drošības pārbaudi, ap mums saskrien beduīni. Šie ir pavisam citi, viņu senči tika uzaicināti no Turcijas apmesties uz dzīvi šeit, apsargāt, kopt klosteri. Tikai šiem beduīniem ir atļauts tūristus pavadīt kalnā, atvērt klostera vārtus, tikai viņi nosaka speciālās privilēģijas un tikai viņiem ir tiesības šeit tirgoties.
Uzklausot kādu septīto maņu, par 5 dolāriem nopērku pončo. Mazliet ,,smaržo” pēc kamieļiem. Tez Tour gids no mums atvadās līdz rītam, nododot Dimas pārziņā. Dima, tas pēc principa “Can I call you Tommy?!”
Sākumā ceļš viegls, gluds, apgaismots, braši turos mūsu pavadošajam beduīnu gidam blakus, mūsu grupā visi vecumā ap 30-35, es vienīgā ar gadu stāžu, tāpēc uzņemtais temps gana straujš. Kad beidzas gludais, apgaismotais ceļš, liekam lietā lukturīšus, ir gana grūti pārvietoties pa akmeņiem un ar vienu aci vērot, kas notiek pa malām. Beduīni seko ar saviem kamieļiem, par 15 dolāriem iespējams pirmos sešus kilometrus pieveikt ar kamieļu taxi, pēc pirmā kilometra daži sāk izmantot šo servisu.
Melošu, ja teikšu, ka vienā brīdī neapsvēru šo iespēju. Nesenā slimošana un antibiotikas atstājušas savu ietekmi uz veselību, pamazām sāk trūkt gaisa, svīstu, pēc noieto trīs kilometru atzīmes sāku atpalikt no grupas un klepoju vienā klepošanā, pat inhalators nelīdz, esmu nosvīdusi viscaur slapja. Tā kā grupa krietni priekšā, gids vai grupai piestiprinātais fotogrāfs iet līdz ar mani.
Kādā no pieturvietām izdaru liktenīgo kļūdu – uzklausot gida ieteikumu, ieeju apsildīties beduīnu teltī, kur visi smēķē, līdz šim izvairījos, sēdēju ārpusē, jo tik skaistas naksnīgās debesis biju redzējusi tikai pāris reizes. Cigarešu dūmi, bezgaiss izraisa tādu klepus lēkmi, ka izsprāgstu no telts, baidoties to pievemt. Grūti atgūtie,s un apsveru divus variantus – izmantot kamieļu taxi pakalpojumu vai palikt šeit. Tai brīdī krīt zvaigzne, un, acis pacēlusi pret debesīm, lūdzu spēkus un iespēju iet, jo šo brīdi tik ilgi esmu gaidījusi.
Pēc dažām minūtēm klepus rimstas, vismaz tik daudz, ka varu kustēties. Novienojamies ar gidu, ka es iešu savā tempā, lai viņš droši iet ar grupu. Jāsaka, ka ilgi nācās pierunāt, abi ar fotogrāfu neparko nebija pierunājami mani atstāt. Nācās izstāstīt par Santjago ceļu un parādīt telefonā saglabāto pirmās dienas cēliena bildi. Abi nošūpo galvu un negribīgi piekrīt ar norunu, ka pauzes vietās gaidīs mani 10 minūtes.
Un tā palieku viena ar ceļu un blāvo lukturīša gaismu. Man ir laiks un telpa pārdomām par sevi, tevi un šīm brīnišķīgajām divām nedēļām. Prāts brīvs no rēbusu risināšanas, tarakāni pieklusuši, un es varu baudīt nakti, kalnus, zvaigznes. Venēra spīd tik spoži, un šķiet, pakāpšos nākamajā līkumā un varēšu pieskaries, tik tuvu tā ir. Liela, spoža kā mīlestībā atvērta cilvēka sirds. Un es atceros autobusā gida teikto – kādam šī būs tikai fiziskā slodze, kādam – visa pasaule, viss atkarīgs no tā, kas jūsos iekšā.
Pie piektā kilometra atzīmes esmu galīgi aizelsusies un viscaur slapja, pat vējjaka izmirkusi cauri, no matu galiem tek sviedri. Sāk klabēt zobi no aukstuma. Atkal nopietnas pārrunas ar gidu un mēs vienojamies, ka pirms pēdējiem 700 metriem es palikšu beduīnu teltī. Pēdējie 750 pakāpieni ir ļoti smagi kāpjami, daži pat 50-70 cm augstumā, viņš uzskata, ka turpinot ceļu, es varu nopietni kaitēt savai veselībai. Droši vien, ja visas drēbes nebūtu viscaur slapjas, es mēģinātu iebilst, un gan jau kaut kā divu stundu laikā uzkāptu. Vēsture atkārtojas. Kaut kas līdzīgs bija Santjago ceļā, kad savainoto kāju dēļ vienu gājiena dienu nobraucu ar taksi. Atkal asaras pār vaigiem – es gribu, man vajag! Es varēšu, sakodīšu zobus un varēšu! Tiešām? – tev to vajag? Kāpēc??? Kas man ir svarīgās – es pati vai ambīcijas, vai tas “ko padomās citi”? Un es paraugos sev acīs – labi, pietiek, man nevienam nav nekas jāpierāda. Es palieku.
Gids dod norīkojumus telts saimniekam, un viņš pārņem rūpes par mani. Tiesa, kad viņš aicina – „ģevuška, idi v palatku, buģjem gretsa”, redzot, ka teltī ir vēl divi kamieļu dzinēji un apkārt melna tumsa, visai omulīgi nejutos. Bet izmirkušās drēbes dara savu, zobs uz zoba vairs neturas, elpot grūti, klepoju bez apstājas. Pieņemu uzaicinājumu un novelku slapjo vējjaku, uzvelku nopirkto pončo un ietinos laipnu roku pasniegtajā segā. Tūlīt tiek sarūpēta karsta kafija, vēl viena sega, un mani pārsalušie pirksti lēnām sāk atgūt siltumu un spēju kustēties. Kad esmu puslīdz apsildījusies, satuntuļojusies segās izeju ārā, baudīt nakti, klusumu, ko reizēm pārtrauc kamieļu krākuļošana un beduīnu klusās sarunas. Kā viņi paši saka – pa dienu var skaļi runāt, bet naktis kalnā ir svētas. Viens no beduīniem, jauns puisis, ļoti grib runāties. Brīdi patērzējam un tad palūdzu, ka vēlos palikt viena, gribu runāt ar Visumu/Dievu. Puisis ar pietāti atvadās, piedāvā vēl savu garo silto mēteli, lai es nenosaltu.
Nemanot paiet pāris stundas, un pie apvāršņa parādās pirmie saules stari. Ir auksts, ļoti, bet skats, kas paveras no akmens terases, liek atmest segas un ķert telefonu. Vienā mirklī visi kalni pielijuši ar TĀDU gaismu, ka šķiet – tie pat skan. Stāvu kā apburta, tas ir pārpasaulīgs skaistums, kā krievi saka – ņe mogu nadishatsa. Vēl brīdi pavēroju fantastisko skatu, tad atvados no laipnā saimnieka, atstājot pateicību par kafiju un viesmīlību un pošos lejup, uz klosteri.
Lejā mums būs ierobežots laiks, lai paspētu uz kolonu 10:00. Eju savā tempā, un, pirms pirmie skrējēji mani panāk, man ir minūtes divdesmit tikai vienai. Milzu kalnu grēdas, siltie saules stari un es. Normālais sirds ritms un elpošana vēl nav atgūti, tāpēc varu dziedāt tikai dziļi iekšā, sajūtās. Ieraugot dienas gaismā ceļu, pa kuru naktī gāju, kļūst jocīgi. Reizēm der visu arī nezināt.
Kādu brīdi vēl sevi pašaustīju par to, ka neuzrāpos kalna augšā, bet, kad pārējie no grupas redzēja manas bildes, sapratu, ka man ļoti paveicies. Daži nāca ar vilšanās sajūtu:
– “Tik vien?? Es domāju, ka kāds uzraksts atspīdēs…”
Viss kā gids teica..
Un man tiek vēl dažas Visuma dāvanas: divu sveču vietā mūks man iedod trīs, nu varu vienu aizdegt par sevi, bērniem un lielo sapni, otru par saviem mīļajiem, kas vairs nav ar mani, un trešo par tiem, kas ap mani.
Senās baznīcas enerģija pārceļ citā dimensijā, aizkustinājuma asaras līst, un kādā brīdī jūtu pieskārienu savam elkonim – madam, nāc, gribi Svēto vietu redzēt, pieskarties? Jautājoši paskatos uz gidu – var? Gids nošūpo galvu – tā daļa apmeklētājiem ir slēgta, jo tur glabājas visvecākās ikonas no 4. gadsimta un Svētās Katrīnas pīšļi, bet – mūks tevi ir izvēlējies.
Un es sekoju mūkam aiz barjeras lentas. Fotografēt baznīcā aizliegts, tāpēc bildes tikai no kataloga, bet – TAS ir jāredz, to nevar izstāstīt. Ikonas zīmētas pa tiešo uz koka, sajaucot krāsas ar vasku. Vēl pirms dažiem gadiem apmeklētājiem bija atvērts viss komplekss, bet, pateicoties dažiem malačiem, kuri, pārkāpjot aizliegumus, fotografēja, ar pirkstiem skrubināja ikonas un darīja vēl daudz citu stulbību, komplekss tika slēgts, atstājot vien mazu mazumiņu apskatei.
Es nokļuvu neaprakstāmas enerģijas vietā.
Redzēju arī Mozus aku, pie kuras viņš satika savu nākamo sievu. Akai uzlikts stikla vāks, atkal jau dēļ malačiem – tur tikušas mestas monētas un zīmītes, un vēl visādi brīnumi.
Uz atvadām brīdis klostera dārzā, kur mani momentā ielenc minku bars, viens pilnīgi noteikti bija gatavs līdzbraucējs, tinās ap kaklu kā apkakle, otrs tikmēr, skaļi murrājot, gulēja uz ceļiem. Bija vērts iet, negulēt nakti, katrs solis ir tūkstoškārt sajūtās atnācis atpakaļ. Tas nekas, ka elpošanas ritms tikai lēnām nāk atpakaļ un sirds vēl dauzās, gan viss nostāsies savās vietās.
Ļoti ceru, ka šajos kalnos neviens neatradīs zeltu vai vēl kādu „figņu”, kas ņems pārsvaru pār saprātu un garīgajām vērtībām. Te, šajos kalnos, ir dzīva liecība cilvēces vēsturei. Šis ir vecākais klosteris, kas nekad nav bijis ieņemts vai nopostīts. Un vēl viens Ēģiptes paradokss – Grieķijas Pareizticīgās baznīcas klosteri, kuru dibinājis Bizantijas imperators Justinians 1., apkalpo un apsargā islamu pieņēmušie beduīni, kuriem, pateicībā par to, kompleksa teritorijā ir uzcelta mošeja. Šis ir vēl viens apliecinājums, ka Dievs ir viens, tāpat kā tas, ka idiotismam nav tautības.
Lūk, tāds nu bija mans lielais piedzīvojums. Ielieku vienu bildi, kur uzmanīgi jāieskatās mākoņos, varbūt kaut ko ieraudzīsiet…
