Latvijā sniegs , mums salna , tāda pamatīga . Kaķi apjukumā cilāja kājas un iespruka atpakaļ gultā , dziedot protesta serenādes.
Krāmēju garšvielu kastīti , nav plašs klāsts , esmu gana konservatīva garšvielu izvēlē . Iztikas minimums : vairāku veidu pipari , muskatrieksts , krustnagliņas, ķimenes, kanēlis , kāds pikantāks maisījums , vaniļa , dažādas esences kūkām. Dzīvojot Asturijā , klāt nākušas kūpinātās paprikas divas garšas un safrāns .Paprika un safrāns kļuvuši neatņemamu ēdienu gatavošanas līdzbiedriem .
Dzīve , tā pat kā ēdiens ir gardāki , bagātāki , ja tos papildina ar garšvielām .
Manas dzīves galvenā garšviela ir mīlestība , visplašākajā nozīmē .
Arī laimīgajām dienām ir ēnas maliņas – saplīsa mana mīļā kafijas krūze . Tā gadās , ja mājās ir slidenas kāpnes un divi , gar kājām ložņājoši , kaķi !
Citi raksti
23.03.2020. Ierašanās.
Kad pamanu pazīstamo, galīgi ačgārno krustojumu, ir jau gana vēls, ārā tumsa. Tiesa, pati pabrīnos, cik precīzi esmu noteikusi mūsu ierašanās laiku - minūte minūtē. Braucot cauri mazciemam pa šauro iel-ceļ-taciņu, cenšos atcerēties, kā tad bija jābrauc, lai neiebrauktu kādā pagalmā.
Vakar, uzpildot sevi ar pretsāpju zālēm, skudru koka mizas pulveri, apliekot atvēsinošo apkakli, devos dārzā. Dārza nezālēm, puķēm, kuras grib ziedēt, kaut kā maz interesē mana migrēna, tās dzīvo savu dzīvi. Tupus, rāpus, brīžiem pusguļus, bet 11 peonijām gultiņas iekārtoju, asnus sadzinušās skaistules vietā ieliku. Milzu gandarījums par paveikto. Uz vakara pusi zāļu iedarbība beidzās, uz Zoom nodarbību novadīt bija visai grūti. Bet galā tikām. Naktī lija, tā smalki, silti un apjomīgi, kā jau pavasarī. Pirms rīta kafijas bija jāpaspēj nobraukt lejā uz Cudillero, tur tirgus diena, līdz ar to - cerība, ka mazais nieciņu veikals strādās. Vienai no manām čaukstenēm, pareizāk sakot, viņas vīram emociju gredzentiņu sagribējās, iepatikās vērot, kā mainās gredzena krāsa dažādās situācijās.
11.05.2020. Sadzīves ainiņas.
No rīta, kā parasti - pirms sešiem, pamodināja abu kaķu rīta taure. Kopš atklājušas verandu, līdz ar pirmo gaismiņu aplaimo mani ar rīta koncertu. Rīgā droši vien būtu dusmojusies un izolējusi no savas istabas, bet te - pat prieks. Redzēt ar kafijas krūzi rokā, ietuntuļojusies siltā pledā, sēžot uz trepju augšējā pakāpiena, kā mostas kalni. Šķiet, kaķes domā tāpat un, izlaidušās katra uz sava krēsla, pagriezušas punčus pret pirmajiem rīta stariem, kaifo.