Robi

Drūms, pelēki drūms – tā pieņemts teikt par lietus dienām, tieši tādu, kāda ir šodien.

Tikai Astūrijā pat vispelēkākajās dienās kāds zaļums spraucas pretī skatam, kāds zieds atdzīvina pelēcīgumu, pat visdrūmākajās dienās kāds saules stars, kaut uz sekundi, bet izlauž sev ceļu, rādot, ka viss ir pārejošs. Lai līst, būs zāle zaļāka, koku saknes veldzēsies, krāšņi saziedējušai plūmei būs spēks turpināt ziedēt, vēlāk briedināt ogas.

Ko darīt, ja aiz loga ir tas, kas padara slapju pāris minūšu laikā, un veikalos sākušās atlaides?

Braucam iepirkties, pareizāk sakot, braucam iepirkt Kriksim drēbes, jo puisis zem Astūrijas lietus un saules iemanījies piebriest, izaugt, izrēķināties ar vienīgajiem zābaciņiem.

Kamēr braucam uz iepirkšanās centru, manī dzimst doma – nu, ļoti apnikusi tā aste, kas vairāk atgādina pīcku. Mani mati friziera rokas nav jutuši divus gadus, sekas jūtamas. Mani atturēja divi faktori: viens, protams, finanses, otrs, un laikam galvenais – briesmu stāsti par spāņu frizieru meistarību parastajās frizētavās.

Mēs Latvijā savā ziņā esam ļoti izlutināti gan ar frizieru, kosmetologu, gan manikīra, pedikīra meistaru pakalpojumiem pat vienkāršajos salonos. Nopietni, ir taisīts manikīrs, pedikīrs visai “krutos” salonos, bet neviens rūpības, kvalitātes ziņā nelīdzinājās manas Maijas roku darbam.

Lai vai kā, jau pāris nedēļas doma, ka kaut kas jādara ar matiem, mieru nelika, jau grasījos pati ar mašīnīti uz “ezīti” nodzīt.

Tā nu, kamēr Gunita ar Kriksi iepirktos, es varētu riskēt ar friziera apmeklējumu, it īpaši, ja Papa Noels atnesis tam paredzēto dāvanu.

Salonā mani sagaida mazs, sīks fledermausis, kurš ar visiem augstajiem papēžiem, kas liek iet klumbur-klumburiski, sniedzas man līdz ausu ļipiņām. Brūnās acis smaidīt smaida, solot tikt galā ar manu spuraino pīcku. Izrādās, matu mazgāšana pirms griešanas ir ekstra, arī kondicioniera ieziešana. Nu, labi, kad jau, tad jau. Smalkā fledermauša rokas tik jauki čubina galvas ādu, ka esmu gatava palikt krēslā visu dienu – uzspiediens, apļveida kustība, uzspiediens, galvas pamatnes masāža, es jau murrāju, šķiet, skaļi. Gluži nolasot manas domas, viņa uzsāk galvas masāžu ar plaukstas spilventiņiem…. es iegrimu transā.

Nu, kāpēc laime ir tik īsa? Atgriežoties zālē, uz darba galda šķērītes neredzu, bet savā iztēlē jau iztēlojos, kā šī burvīgā, sievišķīgā būtne ar brīnumainajām rokām tik pat virtuozi kā mana Lolita vai Ilze dancinās šķērītes ap matu ērkuli. Tā vietā rokās tika paņemta matu griežamā mašīnīte. Pie blakus galdiņiem strādājošo dāmu rokās arī šķēres neredz, tik tās mašīnītes. Nu, labi.

Aizmirsu piebilst, ka visu pirms izrunājām, ko, kā es gribētu. Parādīju bildes, fledermausis savā katalogā atrada – jā, pakausi īsāku, pakāpi, sānos garāku, lai apaļajiem vaigiem mazliet slaidāku formu piešķirtu, “poniju” slīpo, jā, jā senjora, ļoti laba izvēle, jums tik skaisti izskatīsies….

Kad sāka dūkt mašīnīte, es, drošs paliek drošs, atgādināju, ar pirkstu vēl reiz iebakstīju izvēlētajā fasonā. Jā, jā, viss būšot kā vēlos.

Mani mati krita un krita, es aizvēru acis. Kad atvēru, labāk nebūtu to darījusi. Visu briesmu stāsti savijās vienā. Priekšpusē mati bija izcirpi dīvainā līkloču līnijā, aizmugurē – nu, tā, it kā katliņu galvā būtu uzlikusi un nošņāpusi divās rindās ar dažu centimetru starpību, sānos – tik ilgi līdzināti, pielīdzināti, ka, bailēs tik nogrieztiem līdz ādai, apturēju fledermausi, ka būs jau labi. Kaut kur ar aizmugurējām smadzenēm mierināju sevi, ka veikalos atlaides, droši vien mazo matu dzenamo mašīnīti varēs nopirkt par pieņemamu cenu, gan jau par abām ar Gunitu  man to “ezīti” nocirpsim, bet varbūt vispār uz nullīti, a, kas, mode tāda, cik daudz laika ietaupīšu.

Kamēr risināju šos rēbusus, fledermausis, pagrābusi bārdas nazi, sāka “filēšanas” procedūru – tas, kas bija taisns, tapa slīps, tas, kas bija robains – vēl robaināks.

“Gatavs!”, fledermausis paziņo ar mirdzošām acīm. Vai senjora vēl nāks? Mī un žē, es šai vietai ar trejdeviņiem līkumiem iešu garām visu atlikušo mūžu.  Elpoju, elpoju un domāju, ka šie robi ataugs, varbūt viss šis bija kā tests par tiem robiem, kas savulaik cirsti dziļāk, sāpīgāk. Vēlreiz ieelpoju, izelpoju, nesāp, vairs nesāp. Mati ataugs, un fledermausim puķi atnesīšu. Paldies.

Uzsmaidīju atvadu smaidu kā pateicību par jauniegūto mācību, atstājot prasītos 50 eiro, devos uz tuvējo veikalu aši lakatiņu vai tā saucamo “bandanu” nopirkt. Gunita, mani ieraugot, atplauka smaidā “oi, mūsu skaistulīte nāk,” bet teikums iesprūda kaut kur starp smadzenēm un balss aparātu.

Nesaki, neko, mājās ar laku pielīmēšu, ja nelīdzēs, nogriezīšu.

Kamēr es apguvu jaunās pacietības, miera un iecietības iemaņas, Gunitai ar Kriksi ticis labs ķēriens – pusaudzim džīnas par 5-7 eiro, zābaciņi 14, krekliņi 1-4 eiro, hūdiji 5-8 eiro. Puisis starojošs stiepj  lielos iepirkumu saiņus.

– Iveta, tu tā mazliet jocīgi izskaties…

– Nu, es ne tikai tā izskatos, bet arī jūtos.

Mājās, nostājoties pie spoguļa, paņēmu mazās manikīra šķērītes, pielīdzināju lielos robus, ar laku “pielīmēju” izgrauztos robus pie ausīm, cenšoties izveidot kaut ko līdzīgu “babetei”. Būs jau labi, vismaz galvai vieglāk, tā es sevi mierinu un cenšos savilkt smaidu priecīgā tūtiņā, jo rīt mūs gaida traks piedzīvojums.

Pareizāk sakot, tas jau ir sācies, rīt rezultēsies.

Divas trakas latvietes…

Vakarā vēl līdz okeānam aizbraucām, sēdējām, vērojām, kā saule riet, un runājām par robiem. Par to, cik tie svarīgi katram, ka nes sev līdzi visu mūžu, baidoties sākt jaunas attiecības, mainīt dzīves vietu, darbu. Cik atkarīgus šie robi padara no apkārtējo viedokļiem.

Mati ataugs…