Dzīve mazciemā – 52

Īsie stāsti

2. solis no 45

Naktī pamodos no ledainas sajūtas degungalā. Aiz loga tumšas, tumšas debesis ar miljons zvaigžņu podziņām. Skaisti, bet auksti, aiz loga 7 grādi. Ātri ieslēdzu apsildāmo palagu, un jau pēc mirkļa gulta kļuva patīkami silta, arī abas kaķu dāmas, sasilušas, atļāvās izbāzt galvas no segas apakšas.

Rīts nāca ar labām ziņām -viens no paziņu paziņām “nomedījis” kārtējo meistaru, kurš esot gatavs izdarīt darbu un palīdzēt visus materiālus sagādāt. Elpoju un apturu vēlmi laisties neprātīgā laimes dejā.

Pag, Iveta! Vispirms lai atbrauc, izdara darbu, tad i dejosi.

Zāli nopļaut neizdevās, jo mauriņā vietu vietām slapjums virs zemes. Toties tiku pie gailenēm un brīnišķīgas pastaigas pa Cudillero.

Kā sniegs uz galvas uzgāzās Lilija, mēs turpinājām sarunu, ko iesākām maijā. Visus šos mēnešus nebijām redzējušās. Viņai grūti redzēt, ka man ir mērķis, ka eju, daru, kamēr viņa tikai sapņo. Sapņus dzīvotspējīgākus nepadara alkohols.

Es mācos sadzirdēt, klusēt, nejautāt. Mācos vienkārši būt, kamēr pašai tas pieņemami.

Arī šonakt sola aukstu nakti, šobrīd darbinu savu jauno izpalīdzi Zuzīti, trakā parafīna smaka mazinājusies, un tas ir daudz.

Ar rītdienu sāksies gaidīšanas svētki – ar mīļu Sanitas gādību peonijas uzsāk ceļojumu pie manis.

Šodienas atziņa – ir labi vienkārši būt.

Citi raksti

Dzīve mazciemā – 85
20.03.2023. Namiņa rīta stāsti - 1

Pēdējā laikā saņemu daudz vēstuļu ar domu, ka, ja neesot laika lielos ierakstus rakstīt, vismaz kaut ko, kaut maziņu, kaut nedaudz. Tie palīdzot iet uz priekšu, nenolaist rokas. Ziniet, ieraksti galvā veselos sējumos sakrājušies, bet līdz redzamam veidolam netiek. Arī mazos stāstus regulāri nesolu. No rīta pie brokastu kafijas centīšos pāris rindas uzrakstīt. Rīts kā vienmēr pienāk daudz par agru, līdz ar pirmo koši sārto gaismas strēli pie pamales un guļamistabas logā. Mostas putni, un Nanšukam miera nav, sēž uz galda pie loga un šņakstina - ņerk, ņerk, ņjauuu. Ir pavasaris, beidzot ir.

Dzīve mazciemā – 128
10.10.2023. Rudens un...

Latvijā tādu īstu rudeni sajutu, kad dzērvju kāši rotāja debesis, kļavu lapas rīkoja sacensības par intensīvāko sarkano un dzelteno krāsu, sirdī iezagās dīvainas skumjas un sestdienas uguns rituālu laikā prasījās pēdas ietīstīt pledā. Astūrijā uz rudens tuvošanos norāda piebriedušie eikaliptu ziedu pumpuri, kamēliju pumpuru zaļie snīpji, sulīgi zaļās, leknās kallu lapas un nemainīgais: “Ждёшь, еще 3 дня?”

Dzīve mazciemā – 93
30.03.2023. Namiņa rīta stāsti - 9

Vakar no rīta, izejot ārā, bija jūtama spēcīga dūmu smaka, kas, mainoties vējam, pazuda dienas laikā. Diena bija silta, drīzāk karsta +25 grādi, praktiski bez vēja. Ziņās stāsta, ka tuvojas lietus un vēja periods. Steidzu dārza darbus, līdz viešņām palikušas skaitītas dienas, un lielu daļu no tām līs. Pret vakaru mugura īd, bet gandarījums liels - zemeņu vagas izravētas, aprušinātas, jaunā zeme uzlikta, apdobes sakārtotas. Pašā vakarā pārstādīju daļu pagājušā gada pelargoniju, labi samēslotas, apčubinātas, tās kāpa ārā no esošajiem podiem. Vēlā vakarā zvans no Gunitas: “Tu zini, ka starp mums ir lieli ugunsgrēki?”

Ceļā uz Sapni – 2

Diena sākas ar adaptēšanos spāņu ceļu satiksmes īpatnībās:

  1. luksoforos nav dzeltenās gaismas. Actiņa ir, gaismiņas - nav;
  2. spāņi sevi neapgrūtina ar pagriezienu rādīšanu;
  3. apļos (vidū) ir luksofori, dažos pat četri!!!

Braucam tālāk uz ziemeļiem, augstāk kalnos, paredzēti ap 320 km, mērķis - tikšanās ar Huanu Izspiedēju (iesauku dabūja pateicoties savai gaudošanai par naudas tēmu un acīm redzamo vēlmi izkāst vai uzmest).