Liena. Otrā diena.

Mūs abas saista ne tikai 12 gadi pazīšanās, bet arī astroloģiskās, psiholoģiskās, mākslas un pat lauksaimniecības un politikas tēmas. Katra tējas/kafijas dzeršana, vienkārša apsēšanās uz akmens ieilgst nepiedodami ilgi, jo man tik ļoti gribas parādīt šejienes skaistumu. Saprotot, ka nepaspēsim i simto daļu, vienojamies, ka labāk mieriņā ar baudu mazāk nekā skrienot daudz.

Svētdiena, lielā tirgus diena Grado. Jau laicīgi brīdinu Lienu, ka būs dziļa vilšanās un šoks, tomēr braucam.

Izvēlos tālo ceļu uz Grado, tā varu parādīt, kā mūsu pusē aug slavenie Asturias kivi, ceļu uz skaisto Somiedo dabas parka kalnu pasauli. Kalni šorīt ietinušies miglu plīvuros, brīdi pa brīdim kāda augstā šķautne iznirst, parādot visu skarbo varenību. Ar acs kaktiņu vēroju Lienu un smaidu – viņai patīk, viņa, tā pat kā es, iemīlas šajā zemē. Nu mums būs vēl viena kopīga tēma.

Mēs abas esam kinestētiķes, tāpēc brīdi pa brīdim pieskaramies viena otras rokai, lai pārliecinātos, ka tiešām, tas nav sapnis, esam satikušās pēc četru gadu pauzes.

Hā, man bija taisnība, Grado tirgus iedzen šokā – pārsvarā lupatnieki, nav amatniecības, nav mājražojumu produkcijas, nav zemnieku ar saviem lauku gardumiem. Jā, ir daži stendi ar augļiem, dārzeņiem, bet tikai kādi 4-6 būs pašu audzēti, pārsvarā produkcija ņemta no bāzēm. Gaļas un desu tirgotāju stendi rosinātu Latvijas PVD pārstāvjus uz ļoti drudžainu rīcību, un, lai cik liela opozicionāre šai organizācijai esmu, šeit vienotos kopīgā dziesmā. Sālījumi, saldējumi kopā ar desām sakrauti tur pat uz galdiem, bez aukstumvitrīnām, bez jebkādas aizsardzības no mušām. Tieši tas pats pie sieriem, tiesa, tie ir iepakojumos, bet arī bez aukstumvitrīnām, un temperatūra uz ielas ir tuvu 30 grādiem.

Jā, tagad atkal es tevi saprotu,

Liena domīgi nogroza galvu.

Lai nebūtu tā, ka viss ir tikai slikti, jāsaka, ka bija liels pupiņu un ķiploku piedāvājums, arī maize bija pietiekamā daudzumā, bet ne konditoreja. Tā kā, jā, te ir daudz brīvu darbības nišu.

Tā kā esam vienojušās “mieriņā un ar baudu”, tad esmu nolēmusi Lienai paradīt vienu no skaistākajiem ciematiem, ko šobrīd esmu atradusi. Noteikti te tādu vēl ir daudz, tik atklāšanas vaina.

No Grado dodamies cauri ogļraču rajonam, garām Logrno, dziļāk Astūrijas vidienē. Daudzie mazie ciemati, daži pat kā iebūvēti kalnos, priecē acis, un, protams, skaistie kalni, kalni, kalni un mazās, straujās upītes, kas, līkumojot starp kalniem, ielejām, veido tādus pat rakstus kā līnijas cilvēku plaukstās. Sarunās esam aizklīdušas bioķīmisko procesu apspriešanā, par to, kā cilvēks ar savām domformām veido mikroklimatu mājā, kā mājas sienas to uzsūc un nodod to tālāk.

Tā, tinot vienu sarunu kamolīti pēc otra, esam iebraukušas Soto, kur arī sāksies mūsu ceļš pa meža taku. Bet vispirms pusdienas mazajā, jaukajā krodziņā, ko atklāju kopā ar retrīta dāmām.

Mīļās, tur bija tik pat garšīgi, cik jūnija sākumā, un mazais kaķulis tik pat badains.

Tā kā man jau labu laiku nopietni saniķojusies veselība – nojukusi ķermeņa termoregulācija, ātri uzkarstu, tad novienojamies, ka es iešu tik, cik droši manai veselībai, Liena – cik sirds vēlas.

Vidienē āra temperatūra ir vēl krietni augstāka, un jau pēc pirmā pusotra kilometra saku, ka iešu tikai līdz lielajam akmeņu krāvumam upē.

Upē ūdens ir tik patīkami vēsinošs, ka, ja tur būtu kaut 10 cm dziļāks, mestos ūdenī, tagad tik kājas knapi līdz potītēm iemērcēju. Tā mēs tur sēdējām klusējot, vērojot ūdens līkločos un klausoties mazā ūdenskrituma dziesmā.

Cik ilgi tā sēdējām, nezinu, bet krietns laiciņš pagāja.

Atpakaļceļā kārtīgi izstaigājām mazo ciematu, tas tiešām ir pasakaini skaists. Ja pāris “modernās” mājas izvāktu, viegli varētu iedomāties, kā izskatījās 100 un vairāk gadus atpakaļ. Ejot gar vienu no seno māju rindām, kuras nopietni skāris laika zobs, prātojām, cik ekskluzīvi te būtu ierīkot mazas viesu mājiņas, bet obligāti ar kārtīgu baseinu pagalmā. Šis ciemats ir ļoti labi apmeklēts visos gada laikos, apmeklētāju netrūktu.

Mājup ceļš daudz klusāks, jo iespaidu pārbagātība spridzināja smadzenes.

Mani pašu visvairāk piesaistīja sejiņas uz akmeņiem visā upē un klintī gar to. Kā tās radušās, cik ilgā laika posmā, kāpēc tieši tādas..

Mazie brīnumi sastopami ik uz soļa, tik jāatver acis un sirdis, lai tos ielaistu savā dzīvē.

Jūlija pēdējā diena tik emocionāli bagāta, raudzīsim, ko piedāvās augusts.