Mazās brīvdienas

Brīvdienām kopā ar Liliju ir savas šarms. Apvienojot viņas nevaldāmo kāri pēc apmaldīšanās un manu pat īsti negribēto magnētu piedzīvojumu pievilkšanai, tās izdodas lieliskas, kaut reizēm nervus kutinošas.

“Ну ты представь себе, мне в моем возрасте, предложить просто перепихнуться. Так грубо,” Liliijas sašutuma pilnā balss dzirdama labu brīdi pirms noskan durvju zvans. Viņa burtiski ar brukšanu iebrūk virtuvē, vienlaicīgi palūdz kafiju, lai noskalotu aizvainojumu, un turpina sašutumu pilno stāstu par kārtējo pielūdzēju, kurš, pat neizmaksājot kafiju tuvējā bārā, tā vienkārši, laiku nezaudējot, uzaicinājis uz skaidri noformulētu aktivitāti. Lilija ir tik sašutusi, ka stigri sapītā, uz augšu saceltā rudā bize dusmās dreb.

“Un man vēl teica, ka bāros varot labi iepazīties,” sašutuma pilnā balsī viņa turpina.

Pagatavoju kafiju, nolieku vienu sataupīto “Serenādi” uz apakštases un klausos. Stāsts paliek kaut kur pusratā,  jo esot tak jaunumi… un seko kārtējais Putinu slavinošais pastāsts, kā Krievijā vairs alkoholu tik pat kā nelietojot, ka radīta vislabākā vakcīna u.t.t., tad vēl laba pusstunda ar šausminošajiem stāstiem par vīrusu, otra tasīte ar kafiju, līdz atskan jau ierastais:

“Не могу на тебя смотреть. Жаба душит. Все тут у тебя цветет, все произходит а я так и сежу на месте. Не могу смотреть”.

Te jau balsī smejos.

Jau ierasta reakcija uz katru jaunumu. Sākumā bija grūti, līdz sapratu, ka tas ir veids, kā viņa izsaka komplimentus.

Vēl jau īsti nekas nezied, tik mazie krokusi degunus izbāzuši no zemes, un uz lielās terases puķupodos dīvainās puķes saziedējušas, pats dārzs tāds pielijis, spurains un skumīgs.

Šodien arī līst, tāpēc no pārgājieniem kalnos jāatsakās, brauksim uz tuvējo ciemu skatīties senās ķeltu ciema drupas. Neticīgi nogrozu galvu – ķelti? Te?

Pēc ašas apspriedes nolemjam braukt pa lielo ceļu, kamēr es pieskatu stūri, Lilija var izpausties, komentējot apkārt redzamos, elpu aizraujošos skatus.

Jau gandrīz gadu esmu šeit, bet joprojām vēderā tauriņi plivina sajūsmas spārnus ikreiz, kad ieraugu eikaliptiem apaugušos tumšos kalnus, kas šobrīd spilgti kontrastē ar šosejas malā redzamajiem kailajiem, rūsgansārtajiem kokiem un spilgti zilajām debesīm virs kalnu baltajām sniega cepurēm. Žēl, ka fototehnika nevar nodot to, ko redz cilvēka acs.

Coanu atrodam bez īpašām pūlēm, tāds dziļš apmierinājums, ka vismaz reizi bez maldīšanās, un liels ir pārsteigums, ieraugot info biroju ar kasi pie seno drupu apskates vietas. Bet tā tiešām reāla, tāpat kā kundze, kura tirgo biļetes.

Mēs esam vienīgās, un ne tikai šodien, bet visa pēdējā mēneša laikā.. Janvāra vidū atkal aizvēra starpprovinču robežas, tūristu kustība apsīka. Kundze ir acīmredzami nogarlaikojusies, un drīz vien abas ar Liliju iegrimst dziļā sarunā par to, “cik briesmīgs vīruss”, “ kāda nu pandēmija, spāņu gripas laikā, tad gan bija”, “tikai Krievija var visus glābt”, izdzirdot vārdu “Putins”, viegli nosmaidu, jo ir skaidrs, ka tuvākā pusstundu paies, apgaismojot jauko senjoru par Krievijas varenību un Putinu nemirstīgo.

Atstāju abas dāmas un dodos baudīt senatni.

Skats no kalna paveras elpu aizraujošs, mēģinu iedomāties, kā ir bijis, kad vēl nebija pretējā kalnā saceltās mājas, ceļu, kad visu klāja meži, un šodienas acīm redzamās drupas bija mājvieta kādai ciltij, izrakumi vēl notiek, tāpēc liela daļa teritorijas apjozta ar lentu, apskatei tik vien neliela daļa.

“….Ну ты скажи мне, где они тут своих коз держали, тут мне одной место не хватает,” manu domu lidojumu pār gadsimtiem pārtrauc Lilijas skaļā balss. Man nemanot, paspējusi atnāk līdz drupām un tagad stāv rokas izpletusi, “nomērot” šķietamo attālumu no sienas līdz sienai. Lilijas sejas izteiksme ir tik amizanta, ka burtiski atkrītu pret drupu sienu un lokos no smiekliem. Viņa ir nepārspējama.

“Oi, tā senjora bija tāda tarkšķe, knapi tiku vaļā,” – man otra smieklu šalts.

Izstaigājam krustu šķērsu tūristiem atvēlēto vietu, es vēl atrodu avotu ar ļoti gardu ūdeni, padzeros un uzpildu līdzpaņemto pudeli. Pamājušas atvadu sveicienu kundzei, dodamies tālāk uz Naviju, ir plāniņš tuvāk izpētīt šo pilsētu, kurai vairākkārt braukts cauri.

Mums par lielu izbrīnu, pilsētiņā rit gana spraiga dzīve – bāri atvērti, cilvēki, protams, ievējot noteikumus, sēž pie galdiem, malko vīnu, alu un saviesīgi tērgā. Lilijai piemīt “tiešā runa” – ko padomā, to bez filtriem atskaņo. “Слава Богу, не все умерли,” un es jau atkal kratos smieklos.

Pilsētu atstājam saldajam, dodamies pludmales inspekcijā. Tā kā laiks apmācies, līņā, pūš gana ass vējš, pastaigā devušies vien daži cilvēki, tāpēc visa nelielā pludmale mūsu rīcībā, to arī izmantojam, iemēģinot dažādas tūristiem atvēlētas atrakcijas. Kamēr Lilija, sajūsmā spiedzot, slidinās pa trosi, es izpētu mazo upes līcīti un, apsēdusies uz priedes celma, atkal ieslīgstu pārdomās. Sajutos kā čūska, kas īsti vairs nav vecajā ādā, bet pie jaunās vēl nav tikusi, patīk tas klusums, kas sāk iemitināties manī.

Kā uz burvja mājienu, mainās laiks, un pēkšņais vējš ar troksni met lielos viļņus pret molu , šļakatas lido augstu un tālu. Tādu skatu nevar laist garām, un mēs, viena otru pieturot, dodamies pastaigā pa molu. Jāsaka, kā ir – nākas cieši vienai otru pieturēt, bet sajūtas fantastiskas. Vēl brīnišķīgākas tās top vietējā krodziņā, baudot sātīgās pusdienas. Pašas iesmejam, ka tās ir mūsu pirmās ārpusmājas pusdienas šajā gadā.

Porcijas lielas, es riskēju pagaršot vienu no astūriešu nacionālajiem ēdieniem – kaut ko līdzīgu pildītai, panētai karbonādei; Lilijas šķīvī gozējas astoņkājis. Diena izdevusies!

Tā kā laika vēl daudz, nolemjam saulrietu sagaidīt okeāna krastā. Uz īpašiem skatiem neceram, jo viss pelēks, nomācies, līst, bet tas jau noskaņojumam netraucē.

Dienas noslēguma izvēlamies skaisto Playa de Cueva. Atstājam mašīnu stāvvietā un dodamies lejā pa kalnu uz mazo, mazliet mežonīgo pludmali, prom no lielās, tūristu iecienītās. Ceļš ved pa nule ziedēt sākušo eikaliptu mežu, smarža gāž no kājām.

Nonākušas lejā, atrodam nelielu, bet spēcīgu ūdenskritumu. Tā sēdēt un baudīt ūdens un ziedošo eikaliptu smaržu… Ir kāda maģija šajā vietā, pat Lilija pieklust, un mēs vienkārši, sēžot katra uz sava akmens, baudām noskaņu. Visums mums labvēlīgs, lietus mitējies, arī lielās, skaļās vēja brāzmas mitējušās, dodot vietu putnu dziesmām.

Jau tumsā raušamies augšā kalnā pa slideno taciņu, lēnām atgriežoties realitātē.

Kad atvadāmies pie manas mājas vārtiņiem, Lilijas teikums mani nogāž gar zemi un pavisam atgriež skarbajā realitātē: “Runāju ar meistaru, viņi ir pārslogoti, pierakstīja tevi un jūniju.” Tas par apkures krāsniņas ievietošanu.

Ai, pavasari, nāc, lūdzu, ātrāk.

Turpinājums sekos.