Septiņas dienas, tā dziedāja Tranzīts

Pirmā daļa

Septiņas dienas paiet ātri, ai, cik ātri. Pat, ja pirmajā šķiet, ka vēl tik daudz laika priekšā.

Tikai dažas nedēļas iepriekš, kad vienā vakara sarunā Gunita pēkšņi izšāva “Man vajag atdzist, vajag restartu, brīdi klusumā, lai varu pastrādāt pie jaunā projekta. Būs kāda istaba brīva? Braucu!”, tajā pat vakarā tika atrastas biļetes un sākts lielais somu, paku, vedamā menedžments.

Mana lielā baža par laika apstākļiem, jo, kamēr Latvijā visi laimīgi pa jūriņu plunčājas, mēs te, Spānijas ziemeļos, jakās, vilnas zeķēs staigājam. Manas abas kaķu dāmas pieprasīja flaneļa pidžamas un mīkstas trušādas midziņas, lai varētu zaļo dienvidzemes ziemu pārvasarot. Kamēr man tikvien atlika, kā ar nopūtu vērot, kā vakaros pret JŪNIJA debesīm no kaimiņmāju dažādu izmēru un formu skursteņiem vijās dūmu vītenes. Degoša malka tik patīkami smaržo…

No visiem trim pieteiktajiem meistariem ziņu nav, joprojām esot aizņemti pēc pieraksta, arī mīļkaimiņi vēl rindā gaida uz sava apkures katla apkopi. Ik reizi satiekoties, viens otram noprasām – kur vasara? Atbildē abi pasmaidām, paraustām plecus – “Drīz būs, noteikti.”

Šoreiz Gunita lido viena, un šis būs tīrs atpūtas brauciens, dārzā tik vien, kā pārskatīt mūsu eksperimentu rezultātus – mēs abas esam zaļi domājošas un cenšamies mana dārza nedzīvo, sūnām klāto, noblietēto zemi atdzīvināt, augļu koku un rožu slimības apkarot ar dabai draudzīgiem preparātiem.

Pirms dažām dienām biju lecīgi paziņojusi, ka dārzā redzēju pirmo vardi. Tas man atsauca atmiņā manu pirmo braucienu uz Angliju, kur apmeklējām bioloģiskās saimniecības, vienā no tām saimnieks lepni stāstīja, ka viņa teritorijā mītot divi varžu pāri. Toreiz es to lepnumu nesapratu, tagad saprotu. Redz, cik pasaule apaļa!

Norunātajā brauciena dienā abas esam vieglā stresā, Gunita par visām pārbaudēm, dokumentiem, es tā merkantili – par vedamo kravu, jo, zinot Gunitas prasmes un apgriezienus, ja vajadzēs, raķeti saorganizēs, par viņu esmu mierīga, tik piesaku, lai pārbauda telefona ietaisījumus. Te tāds īpašs pastāsts:

Rudenī, braucot pie manis, tas netika izdarīts, un es, aprēķinot laiku, jau divreiz sildījusi vakariņas, bažīgi zvanu – kur esi?

– A te kaut kur kalnos, brūna māja, un viens smagais pa priekšu lēni velkas jau kilometrus padsmit.
– Kur? Kādos kalnos??? Kur tu uz lielā bāņa kalnus, māju un smago ņēmi?
– Nav bāņa, pa kalniem braucam.

Tad gan apkritu, vēl tagad nav skaidrs, kā no lielā bāņa varēja tikt uz šaurā kalnu ceļa. Tajā brīdī sapratu, ka abas esam i Susaņina, i Mozus pēcteces. Plānoto piecu stundu vietā brauciens aizņēma gandrīz astoņas. Toreiz vakariņas ēdām melnā naktī.

Šoreiz viss kārtībā, un mazā, baltā vabolīte ātri ievizināja manu ciemiņu mazciemā.

Zināt to sajūtu, kad redzi mašīnas ugunis, jūti, ka tavējais brauc, kā ir tad lēkāt ap vārtiņiem un laicīgi atplest rokas lāča cienīgam apskāvienam…

Pretēji norunai, vēl pirms vakariņām un dārgās kravas atvēršanas dodamies ievērtēt manu sniegumu. Lilijas, gaidot revizoru, uzbozušas savus kuplos brunčus caku cakās un smaržoja tik saldi, jasmīns ne soli neatpalika, un visam punktus uz i salika dīvainā krūma zilo ziedu un petūniju aromāta kopbuķete.

“Jāaa,” Gunita kāri novelk un tūlīt pievēršas lielajiem, pilnos ziedos ziedošajiem hortenziju krūmiem, kuriem zari smago ziedu dēļ noliekušies līdz pat zemei.

“Doooh,” noelšas mana viešņa un pagriež galvu nākamā aromāta buķetes virzienā – okeāns. Pūš pareizais vējelis, un ieklausoties var dzirdēt, kā viļņi pludmalē akmeņus dzenā – okeāns dzied. Virs galvas tumst sākušās debesis ar pelēko mākoņu aitiņām, mazciema klusums un kanpi dzirdamā eikaliptu lapu čaboņa. Esi sveicināta mūsmājās, tavs atvaļinājums ir sācies.

Kamēr mēs pa āru, kaķes sākušas pildīt muitnieku funkcijas, abi atvērtie čemodāni izpētīti, Lakšmi vienu atzina par gana labu esam un mierīgi ieritinājās uz vieglu snaudienu, Nansija, ieraugot Gunitu, nosprieda, ka mājās ieradies briesmonis, un varonīgi devās uz otro stāvu sargāt manu pagulti, uzticot pirmo frontes līniju Lakšmi.

Vēl viens roku pāris masāžām, vēl viens kāju pāris gulēšanai – tas mazajai strupastei ir pa prātam, un viņa, acis piemiegusi, ieritinājās Gunitai klēpī, skaidri norādot, ka ne smalko spāņu baltvīnu viņa te dzert ieradusies.

Starp sarunām par un ap notikumiem, sajūtām, cilvēkiem mums apkārt, vīna un vakariņu baudīšanu kā “starp citu” izmetu sastādīto brīvdienu plānu, uz ko Gunita noreaģē zibenīgi:

– Pēc tādas atpūtas man mēnesi rehabilitāciju vajadzēs!!!

Nu, neko, plānus mainīsim, bet atstāsim to uz rītu.