Vētra!

(izvilkumi no dienasgrāmatas)

Rīt pirmais decembris, tā mazliet dīvaini rušināties pa zemi, klausīties strazdu dziesmās un redzēt, kā mīļkaimiņu dārzā uzziedējusi pirmā kalla. Smadzenes tiešām pielāgojas daudz lēnāk kā ķermenis.

Esmu palikusi atkarīga no laika ziņām, agrāk nekad neesmu tā sekojusi līdzi, bet tagad tas kļūst svarīgi, īpaši rudens – ziemas periodā.

Un ziņas stāsta, ka jau nedēļas beigās gaidāma lielā vētra, cik nu redzu, tad būs vismaz nedēļu. Lai visi svētie stāv klāt, cerams, negaisa nebūs. Lakšmi vēl no iepriekšējā nav atjēgusies.

Laika maz, tāpēc jāsarauj: pie lielās dobes palicis pavisam maz darba, domāju, pa pāris dienām visu padarīšu, grūtākais ir velēnu izpurināšana un kalnā uzvešana. Vētras tuvošanās ir labs stimuls, tāpēc kustos, cik nu aši iespējams. Raitākam darbam uzlieku telefonā radio Skonto un old, old dziesmiņu pavadījumā naski cilāju kapli, lāpstu, purinu saknes.

Kaut kur nemanot paskrien vairāk kā četras stundas, padarītā rezultāts priecē: pārstādītas visas pavasarī stādītās lilijas, gazāniju pušķi, kas jau sāk atgādināt mazus krūmiņus, nokoptas trīs ķerras ar velēnu, uzrakta lielā dobe visā garumā. Pavērojot ar kritisku aci, secinu, ka, ja pieraušu klāt vēl ap 15 cm, varēšu peonijas divās rindās stādīt. Laba doma. Sāk lēnām krēslot, bet, ja sasparotos, varbūt varētu pabeigt ar tumsu.

Domāt jau var, bet, paņemot rokās lāpstu, nevaru to nemaz tā kārtīgi satvert, ceļi arī trīc – esmu pārforsējusi, tāda skaudra apgaismība. Piespiežu sevi novākt instrumentus, doma, ka rīt pabeigšu, iesēdusies manā galvā.

Ieejot mājās, kanpi varu novilkt apavus, nu jau dreb ne tikai rokas, bet viss ķermenis. Ar sakostiem zobiem piespiežu sevi piecelties, ieslēgt tējkannu, iziet ārā uz garāžu, atslēgt apkuri, ieliet krūzē karstu tēju un uzvilkties uz istabu. Šovakar bez vakariņām.

1. decembris

Esi sveicināta, Ziema! vienmēr pirmajā decembrī sveicu ziemu, tā pat kā pirmajā martā – pavasari.

Vakardienas plosīšanās nav palikusi bez sekām, rokas grūti kustināt, lai nāk vētra, bet man šodien gulta, sega. Pirmo reizi uz virtuvi noeju ap pusdienas laiku. Ejot slēgt apkuri, laika izmaiņas jūtamas, gaisā tāds dīvains dzestrums, it kā tie paši +15, +16, bet tādi kā ledus īlentiņi baksta ķermeni. Mitrs, no sirds priecājos par savu lēmumu iegādāties mitruma nosūcēju, no rītiem rāda vairs tik 84-86% mitrumu 92-94% vietā. Kā smējās mana draudzene – vēl nedaudz, un tev telpās būtu savs personīgais lietus.

Nja, par mitruma un siltuma izolāciju, izskatās, ne celtnieki, ne darbu vadītājs nav dzirdējuši, bet varbūt tāda bija saimnieku vēlme, tāpat kā ielikt vislētākos logus, durvis ar alumīnija rāmjiem, kuri to vien dara, kā raso.

2. decembris

Rīts atnāca pelēkos mākoņos tīts, smidzina. Klusā cerība pabeigt dobi līdz vētrai pagaist. Skatoties pa logu, tur, kur jābūt okeānam, ir tikai liels, pelēks pleķis, viss ciems tāds kluss palicis, ovālās mājas saimniece nav redzama ar savu ik rīta kafijas krūzi. Mazliet skumji un vientuļi raudzīties uz tukšo ciemu, viscaur pelēko, mitro mantiju, kas ar neredzamām rokām mūs apņem.

Nezinu, vai pie vainas radio Skonto dzirdētās ziņas, viss tikai par vīrusu, par kaut kādām pilnīgi muļķīgām lietām, kas nudien iemet tādā nolemtības sajūtā, vai tas, ka pēc pāris dienām meitai vārda diena, bet krūtīs ieperinājies žņaudzeklis. Acis pašas uzmeklē bērnu fotogrāfijas pie sienas, ar to pietiek, lai sāktos iekšējais lietus… Kad es viņus redzēšu? Katrs savā valstī, savos procesos.

Vainas sajūta un skumjas mani pieplacina pie zemes. Ieraušos dīvānā un saraujos mazā čokuriņā ar bērnu bildi rokās, tur viņi vēl tādi mazi… Zvans pie durvīm atgriež realitātē, smaidīgā pastniece velk no mašīnas ārā mega smagu kasti:

– Kas tev tur iekšā?

Paskatos nosūtītāja vārdu un sajūsmā saucu:

– Tur ir grāmata par puķēm un puķes manam dārzam.

– Tās smaržīgās, kas vasarā ziedēja?

– Nē, te ir peonijas!

Tusnīdama ievelku kasti virtuvē. Ai, Jana, Jancīt. Paldies!! Ieraugot kastē čiekurus, kas kalpoja kā tukšo vietu piepildītāji, saraudātās acis iedzirkstīja, un vēl adventes vainagam salmu pamatne, gādīgi sedziņā ietīta jaunā Jāņa Rukšāna grāmata par puķēm.

Jā, interesanti un neizdibināmi Visums ar mums runā, šis bija kā atbilde – nu, kāda vientulība, paskat, cik tev plecu, roku apkārt, un bērniem ir un būs labi. Noslauku asaras un aizsūtu katram stariņu mīlestības, lai ir, lai sargā.

Nepaspēju atvērt grāmatu, kad atkal zvans pie durvīm – atvesta Lakšmi māja, atradu labu akcijas cenu. Kaste liela, smaga, nācās virtuvē izpakot un pa dalām stiept augšā. Lakšmi, ieraugot lielās detaļas, pārbijās, atkal lēciens man pāri galvai, pret sienām, un pazuda kaut kur pirmajā stāvā.

Ak, nē, atkal!…

Nolēmu – vispirms salikšu māju, tad iešu bailuli meklēt.

Neskatoties uz to, ka reālo skrūvju skaits neatbilst instrukcijā norādītajam, mājiņas būve iet gana raiti, lielais izbrīns, kad, pēc otrā plaukta salikšanas, tur kā uz burvja mājiena parādās Lakšmi. Sēž, skatās man acīs ar tādu skatienu:

“Kas ir, ātrāk nevarēji tādu atvest?”

Izskatās, ka vienu lielu problēmu būšu atrisinājusi. Dāmai tagad pašai sava mājiņa, savi kāpelējamie plaukti.

3. decembris

Vakardienas žņaudzeklis nav atstājies, kaut kas skumjš un pelēks ienācis manī. Šodien ņemu brīvdienu no darbiem, sameklēju adīkli, ietinos segās un uzlieku “Nārnijas hronikas”, tā i būs, barošu savu Iekšējo bērnu. Plauktā vēl atrodas dažas garšīgās konfektes: Sarkanā magone, Serenāde, Vāverīte.

Šogad vairāk kā jebkad gribas Ziemassvētku vecīti, gaišu brīnumu. Viennozīmīgi – šis ir viens no spilgtākajiem maniem gadiem, kuram varu veltīt daudz pateicības un mīlestības vārdus, bet ne no vieglākajiem. Un tas ir tikai sākums…

4. decembris

Pamodos vēl lielā tumsā, šķita, ka kāds durvis lauž. Pussamiegojusies kailām kājām noskrienu lejā – neviena nav, tikai vējš dauza aizslēgtās stikla durvis. Ne saukta, ne gaidīta vētra ir klāt. Paskatos laika ziņās, un paliek neomulīgi, rāda vismaz desmit dienas ar negaisu, lielām brāzmām.

Pilnai laimei – apkures degviela iet uz beigām. Lai kā negribētos, jātraucē Jekaterina, jāraksta mājas saimniekiem, vajadzīgs degvielas vedējs.

Pēc neilga brīža sākas lietus gāzes, starp vēja auriem un ūdens dārdiem pret logu stikliem sadzirdu kluso durvju zvanu – mīļkaimiņš atnācis. Mums jānorunā dīls, ka pasūtīsim degvielu kopā, tā būšot lētāk. Protams, ka esmu ar mieru. Esmu gatava piekrist gandrīz jebkam, ko var darīt kopā.

5. decembris

Naktī sākās krusa, negaiss, vēja auri līdzinājās smago mašīnu braucošajiem dārdiem, vienā brīdī pret stiklotajām ielas puses durvīm tika mesta kartona kaste, kas stāvēja uz Štirlica neizbūvētās mājas daļas augšas terases, kaut kur pa ceļu aizripoja mans mazais plastmasas puķu pods.

Ziņās izziņots dzeltenais brīdinājums un lūgums bez vajadzības mājas neatstāt. Skaidrs, nekādas braukšanas uz veikalu. Pat iedomāties negribu, kādas brāzmas ir uz augstajiem tiltiem. Domīgi pārskatīju pārtikas krājumus, uz pārtikas veikalu nav būts gandrīz četras nedēļas… Izdzīvošu, galvā top vairākas ēdienu receptes no tā, kas ir plauktos, ledusskapī. Sliktākais, ka dēļ negaisa nevaru slēgt apkuri. Ir auksti. Sapakoju ar spilveniem Lakšmi mājiņu, dāma apbrīnojami labi jūtas tajā, ja vēl ar sedziņu apsedz – pavisam labi. Dzirnavas maļ skaļi un mierīgi. Vismaz kāds nestreso.

Vakarpusē uz mirkli vējš mazinās, un es nolemju ieslēgt apkuri un nonāku skarbās realitātes priekšā – katlam spiediens nokrities zem pieļaujamā. Par to es domāšu rīt, vienai dienai stipri par daudz. Izvelku no skapja trešo segu, uzvelku vilnas kleitu, zeķes, jaku un pazūdu gulēt.

Vētra ar negaisu ir atgriezusies. Aiz loga dārd, auro, šķīst balti zibeņi. Visas manas fobijas kā sēnes lien ārā. Uzlieku mantras, aizveru acis un piespiežu sevi iet uz savu drošo vietu. Mīļo Dieviņ, sargi mani un man mīļos…

6. decembris

Brīnumi nav notikuši, katlam spiediens nav parādījies, atkal lielais helpppp pie Jekaterinas, jāraksta mājas saimniekiem, ko darīt? Atnāk atbilde, ka mīļkaimiņš atnāks apskatīties, ja nevarēs sataisīt, sauks meistaru. Mani mīļie, jaukie vecīši, tā negribas viņus traucēt, uztraukt. Abi slimo ik pa brīdim slimnīcā – te viens, te otrs. Sēž dzīvoklī, baidoties ārā iziet, dēls tālu. Jūtu dziļu radniecību ar viņiem. Ak, kaut spētu labāk sazināties…

Šis laiks šeit lieliski parāda, kas ir patiesās vērtības, vajadzības. Kas ir sīkumi, kas ir būtiskais. Šobrīd varu tikai pasmaidīt par tām bailēm par februāra vēja pūsmiņām. Tik tiešām, pret to, kas šobrīd notiek ārpusē, tie tādi maza bērna šļupsti vien bija. Droši vien, ka paies laiks, un arī uz šo raudzīšos ar vieglumu. Varbūt tāpēc vajadzīgi šie ieraksti, lai es neaizmirstu savus pakāpienus, lai tie būtu kā atgādinājums, ka vai nu bailes pār tevi valda, vai tu pār tām. Ka pats nosaki – sēdēt skumjās par to, kā nav, vai ieraudzīt un patiesi priecāties par to, kas ir. Un ir tik daudz!

Protams, arī skumjiņai, bēdiņai, asariņai laiks jāierāda, jo esmu tikai cilvēks. Un cilvēkam, īpaši sieviešu dzimtes pārstāvei, emociju ir pārpārēm.

Mīļkiamiņš, vēja brāzmas pūsts, burtiski ielido manā virtuvē kopā ar Liliju. Lilijai brīvdiena, un Tonijs viņu ņem par tulku. Sagaidām lielā pūtiena beigas, un aši uz garāžu. Tiek grozīti visādi kloķīši, kaut kas šņākuļo, un Tonijs ar Lilijas palīdzību man skaidro, kā jāpagriež šis un tas krāns, lai spiediens paceltos. Vēlreiz un vēlreiz tieku nobrīdināta, ka jādara uzmanīgi, citādi var uzsprāgt. Mī un žē, arī tas man jāapgūst.

Labi.

Vēl viens tarakāns paukšķēdams izlec.

Tā kā ārā laiks tāds, it kā vesela raganu orda būtu piedzimusi, nolemjam dienu veltīt rokdarbiem – taisīsim adventes vainagus. Ieraugot manu dārgumu – čiekuru kasti -, Lilijai acis iemirdzas:

– Oi, šos varētu zelta krāsā nokrāsot, tos zilā (!!!) un sudraba, zini, cik smuki izskatītos?!

Par gaumi nestrīdas, vainags viņas galdam, krāsojam, līmējam, kā īpašniece vēlas.

Sadzirdot mūs jautro kņadu, Lakšmi nonāk lejā un ieritinās Lilijai klēpī, ar ķepām apķerot radiatoru. Smejos, redz, kā mēs bijām nosalušas.

Pašā darbu procesa vidū zvans no mīļkaimiņiem, ka mums jāiet pie viņiem, viņi man savu apkures sistēmu rādīs. Tuvākā stunda paiet pētot, tulkojot uz divām valodām, pierakstot parametrus u.t.t . Viņiem bez degvielas apkures katla papildus uzlikta Jotul tipa krāsns ar siltā gaisa izvadiem uz blakus un otrā stāva istabām. Šis risinājums man ļoti patīk, un novienojamies, ka tad, kad apkures meistars brauks pie viņiem, to iesūtīs arī pie manis, lai paskatās, vai man tādu var uzlikt, kur tur skursteni var izvadīt, kā šahtas sataisīt.

Atkal esmu izvēles priekšā: salt vai pārgrupēt finanses + paņemt vairāk darba + izdomāt kaut ko jaunu.

Pārdomās paiet visa nakts, rīts nes atbildi negaisa un izsistu korķu veidā. Atkal dzeltenais brīdinājums, vēja ātrums brāzmās 84-86 km/h. Trīs reiz lasīju, lai pārliecinātos, ka manas acis rāda pareizi. Diemžēl nekļūdījos.

Nezinu, kā mīļkaimiņš atnāca pie manis, nezinu, kā aizgāja, bet, kad vēru durvis vaļā, pati gandrīz ar tām aizlidoju, tagad sapratu, kāpēc ir otras durvis – ne tikai tāpēc, ka tā ir ērtāk uz dārzu iziet.

Vējš auroja, un mēs sarunājoties mēģinājām to pārbļaut. Otrdien svētki, degviela būšot trešdien-ceturtdien.

Pavadot pa durvīm Toniju, ievēroju, ka Štirlica neizbūvētās mājas augšas terasē izžauta veļa – drosmīgi! Tiesa viss piestiprināts ar lieliem, smagiem knaģiem, un kā karogs visam pa visu – viens vešiņas gabals koši rozā krāsā ar sabatikotiem flokšu lillā pleķiem. Iespurdzos – nudien kā karogs!

Paskatījos ziņas – priekšā vēl vismaz 5 vērtas dienas, būšot vēl krusa, negaiss, dzeltenie brīdinājumi. Elektrība raustās, internets te ir, te pazūd, bet mani darbs gaida, jāliek grupās video lekcijas. Ķeru momentus, 35 minūšu video augšuplādējas 3-7 stundas. Mācos pacietību un vietējo relaksēto attieksmi pret apkārt notiekošo. Priecājos par katru pussoli, soli, ko lieku uz priekšu, pārvarot bailes, neziņu, iemācoties ko jaunu, apgūstot prasmes. Ir tā droši, kad zini – tur, aiz sētas, ir kaimiņi, kuri pastieps roku, palīdzēs, atbalstīs.

Vakarā Lilijas zvans:

– Kā tu? Silti, neesat nosalušas? Katls strādā? Klausies, manējie (mīļkaimiņi) nosprieda, ka tev vajadzētu….. (tālāk sekoja atstāstījums stundas garumā, ko teica Tonijs, ko atbildēja Lolina, kas man jādara, kas jāpārkārto, un vispār, abi nākšot inspekcijā , lai palīdzētu atrast labāko risinājumu). Mammīt mīļā, ar steigu jāķeras pie ģenerālkārtošanas…

Jā, kā “starp citu” mani kaimiņi nosprieduši, ka viņiem tak esot kāds vientuļš draugs… Man atliek tik ievilkt elpu, cerams, viņi to nedomāja nopietni.