Ziemas elpa

Pār kalniem, apāvusi ledus kurpes un uzmetusi krusas sagšu uz pleciem, nāk ziema. Kur tā elpu uzpūš, tur leduspuķes rotājas; kam ar roku pieskaras, to ievada atpūtā.

Pagājušajā naktī tā gāja garām namiņam. Nedēļu ilgušās lietusgāzes nomainīja krusa — tā rībēja, dārdēja pret palodzēm, mašīnas jumtu, sitās pret stikliem, draudot tos izsist. Skurstenī gaudoja vējš, grabēja durvis, un pie ārsienas piestiprinātais puķpods mācījās lidot. Tikai svečturis ar ielikto sveci senču piemiņai palika savā vietā.

Abas kaķes, cieši piespiedušās katra savam manam sānam, satrūkās un piespiedās vēl ciešāk.

“Tas ir tikai vējš — ziema ir atnākusi,” noglāstot abu muguras, noteicu un savilku ciešāk biezo segu.

Rītā, kad melnie padebeši paklīda un caur pelēkajiem mākoņiem skopi uzspīdēja saule, kaķes, kājas augstu cilājot, devās dārzā apgūt jaunākās ziņas. Es pārlaidu skatienu dārzam — šur tur palauzts, paplosīts, bet tomēr dzīvs. Roze turpina ziedēt, raisa vēl vienu pumpuru. Pirmais no četriem apelsīniem turas zarā un sūc sevī ziemīgo saules gaismu. Siltumnīcā sadīgušie tomāti gaida manu brīvo dienu, lai katrs iegultu savā vietā, un paprika pilna ar sarkanajām pākstīm kā sārtām laternām.

Tālumā dzirdama okeāna viļņu saruna ar krasta oļiem.

Esi sveicināta, ziema. Kalnos tu jau esi sagatavojusi pirmās kupenas, bet mums, lejā, atnesusi salto spirgtumu. Visi zina, kam jāiet ziemas miegā — tie ies. Bet ziemas narcisēm drīz būs baltais uznāciens, un eikaliptu ziedu baltums mirdz pret debesīm.

Vai mēs esam gatavas? Jā, nē, varbūt 🙂