130 dienas un pateicības

“Tu dzīva? Sen nav ziņu!”, draudzene viegli sašutusi. Nu, jā, gribēju, gluži kā deputāts, dot atskaiti par pirmajām 100 dienām, bet darbu, notikumu virpulī raksts palika pusratā.

Šis laiks Mazciemā ir mainījis mani, mainījis manus uzskatus un attieksmi pret lietām, galvenokārt jau pret sevi, un to var iedalīt nosacītās trijās daļās.

“Vecie, labie laiki”, kad entuziasma pilna jau pirmajās dienas ķēros darbiem klāt ar pilnu pārliecību, ka 1. maijā būs lielie alberģa “Casa de Flores” atvēršanas svētki ar lepnu pikniku, ielūgtiem viesiem (daži Latvijā īpaši gatavojās šim pasākumam), maniem pūčukiem.

Tad nāc otrais posms – karantīna, kas nesa sev līdzi neziņu, bailes, un tādu, es pat teiktu, dzīvniecisku paniku, kad redzi, ka tavam uzkalniņam, vienīgajam patvērumam, tuvojas uguns, bet tev nav kur mukt.

Tajā brīdī daudzi rakstīja “aizsūtīšu naudu ceļam, brauc atpakaļ”. Teikšu godīgi, ne mirkli nav bijusi doma atkāpties. Bailes, izmisums, panikas lēkmes ar visu vemšanu ir bijušas, bet es skaidri zināju, nē, jutu un jūtu joprojām – mana vieta ir šeit. Kā, kas būs – nezinu.

Tagad jau mēnesi sācies trešais posms, ko nosauktu par paģirām. Cita vārda nav. Likumi tiek izdoti juceklīgā kārtībā, brīžiem pat esot pretrunās vienam ar otru, loģikas nekādas. Cilvēki iebiedēti. Nākotne miglā tīta, jo lielais vairums gatavojas pasaules galam.

Šodien aprit apaļas 130 dienas kopš tā lietainā februāra vakara, kad viegli nogurušas, abas ar Zani ienācām namiņā, un 127- kopš pirmā trakā negaisa, kad mājai stikli drebēja, vēji kauca visos pakšos, zibens spēra baltas ugunis, kas atbalsojās arī mājas dzīvē – sprakšķēja visi kontakti, un mēs palikām bez elektrības, tātad, arī bez apkures. Tā bija baisa nakts, tonakt bailes mani žņaudza – kā ar šo tikt galā, kam lūgt palīdzību.

Mans drošības spilvens bija Zane – ātri novērtējusi situāciju, ar lukturīša palīdzību atrada drošinātājus, un, kad ciematā atgriezās elektrība, arī mūsu namiņā kļuva gaiši un silti.

Bet Zane aizbrauca, un bija pašai jāiemācās rīkoties ar drošinātājiem, dārdošo apkures katlu un vēl 100 mazo sīkumu.

Tad aizbrauca Otrdienis, un nu jau bija jātiek pašai galā ar datoru lietām. Tā kā Spānijas netam gliemežu gaita, visas lekcijas nācās nofilmēt un tikai tad grupās ievietot. Man tas bija kosmoss, kas nu ir apgūts.

Laikam tieši esot šeit līdz galam sapratu teicienu “ja kaut ko ļoti vēlies, ej mērķa virzienā, pasaule sadosies rokās, lai palīdzētu”. Tā arī ir. Nē, neviens nenāk, manā vietā neko nedara, bet katru reizi, kad tieku pāri kādam savam “es nevaru”, “man nesanāks”, “ko par mani padomās”, “kā tikt galā” u.t.t., palīdzība atnāk vienmēr.

Tā iepazinos ar saviem mīļkaimiņiem, kuri neatsaka savu palīdzību situācijās, kad pati netieku galā. Jāsaka, ka spāņiem, vismaz šeit, nav pieņemts talkot, tusot ar kaimiņiem, ģimenes turas savrup. Kad atkal nespēju iedarbināt lielo zāles pļāvēju, nācās nedēļu pārvarēt lielos kompleksus, lai ietu lūgt palīdzību. Vispirms jau pati vairākas stundas dienā raustīju to striķi, līdz sarāvu muskuli tā, ka nevarēju labo roku uz augšu pacelt. Cerīgi raudzījos, vai pie lielkaimiņa nebrauc dārznieku komanda, ieliku naudu jostas somā, domāju – iešu, kaut ar zīmēm rādīšu, ņemšu pie rokas, lai tik iedarbina to elles mašīnu -, bet dārznieki nebrauca.

Ieraugot nākam no pastaigas mīļkaimiņus, metos laukā pa vārtiem, atvainojoties un murminot, ka vajadzīga palīdzība, un atkal atvainojoties.

Tagad biju gudrāka – kamēr Tono, savas sievas Lolinas pamācīts, ņēma nost filtrus, kaut ko mazgāja ar benzīnu, es visu uzmanīgi vēroju un iekārtoju jaunu mapīti savā prātā – “zāles pļāvējs un tā apkope”.

Tas pats ar Liliju, oi, šī sieviete man ir īsta dāvana un liels pārbaudījums reizē. Viņa ir izteikta krieviete ar visu patriotiskumu un ieaudzināto pārliecību, ka pasaulei laimi atnesis komunisms. Šī un Latvijas okupācijas tēma ir mīnu lauks priekš manis. Reizi pa reizei kāda uzsprāgst, kad mani mēģina pārliecināt, ka nekādas okupācijas nav bijis, ka pirms komunistiem mēs visi esam dzīvojuši bez maz alās. Nācās uzmanīgi stāstīt par saviem senčiem, par Latvijas eksporta produktiem – bekonu un sviestu.

Kaut kā izlaipojām no mīnu lauka bez kritušajiem. Šoreiz.

Gods, kam gods, katru reizi, kad esam sabiedrībā, un Lilijai vaicā, no kurienes esam, viņa atbild – “Es no Krievijas, bet tā dāma no Latvijas, viņa ir latviete!”

Bet visā citā Lilija man ir liels palīgs un atspaids, viņa lēnām, ar patiesu uzticību, centību kā lāču mamma , ved mani vietējā sabiedrībā. Tā esmu tikusi pie vēl viena palīga – Vicentes, kurš palīdz ar tiem darbiem, ar kuriem nekādi netieku galā – skapīšu pielikšanu pie sienām, durvju remontu.

Lēnām kā mazs, par sevi nepārliecināts, bet ar milzu apņemšanos apveltīts strauts, plūstu iekšā lielajā upē, ko sauc par dzīvi Spānijā. Pārvarot visas nedrošības, esmu tikusi pie labas juristes, kura savā ziņā pārņēmusi visas juridiskās lietas, sertifikātu, licenču kārtošanu. Vietējie mani ir pieņēmuši, sveicina, uzsāk sarunas, lēnām dibinu kontaktus ar Asturijā esošajiem alberģu īpašniekiem, te man liels palīgs ir Pauls. Viņš regulāri atsūta jaunākās ziņas vai jaunizveidotās lapas, kurām piesekot. Tieši viņa bikstīta un bakstīta esmu sasparojusies “palaist dzīvē” savu mājas lapu, būs arī angļu valodā.

Rīt, jau šodien, ir atkal tā diena, kad gadi mainās, parasti rakstu, ko tad gads nesis, ko gaidu no jaunā.

Šis gads man mācīja un māca joprojām divas lielas lietas: pirmā – tik tiešām jebkuru mērķi, ja vien esi gatavs darīt, var sasniegt, bet tas sasniegtais ir jāprot, jāvar noturēt. Lūk, tas ir pats grūtākais. Tad to arī lūdzu savam nākamajam gadam – iespēju noturēt to, kas ar lielu darbu un atbalstu ir sasniegts.

Otra lieta – esmu sapratusi, apguvusi, ka ar visām grūtībām, nedienām varu tikt galā, bet līdz krampjiem bail, kauns lūgt palīdzību. Jebkādu. Bet palīdzība, lai noturētu to, kas sasniegts, šobrīd ir visvairāk nepieciešama.

Es gribu teikt paldies visiem, kas šajā gadā bijuši ar mani, atbalstījuši, sūtījuši pārdomu pilnas vai smieklīgas vēstules! Ai, ja jūs zinātu, cik patīkami saņemt ar roku rakstītas vēstules! Tik aizkustinoši saņemt vēstules ar tekstu “…Tev drīz dzimšanas diena, ko tu gribētu dāvanā?” Ne par dāvanām, bet par to, ka, pirms Facebook atgādina, atceras…

Man daudz jautā, vai es nejūtos te vientuļa. Tāda vientulība nemaz nesanāk, ikdienā, īpaši uz pilnmēnešiem , aptumsumiem, ir daudz vēstuļu, šad tad draugu zvani, svētdienās taifūns – Lilija, un, pats galvenais, mans dārzs. Ja nebūtu dārza, kas zina, kā būtu. Katrs metrs, ko iekopju, dod tādu gandarījuma sajūtu, un drīz ziedēs lilijas…

Rīt jūsu lasīšanas kārei nodošu savu mājas lapu. Tā vēl nav pabeigta, nav pilnībā tāda, kādu to gribu redzēt, nav visu šīgada ierakstu, jāpabeidz iesāktie, lai viss iet secībā, visticamāk, ka nepaspēšu visas bildes salikt, arī šis ir jaunums priekš manis.

Grāmata, ko te daži uzstājīgi vaicā, nebūs, bet iespēja izlasīt visu ceļu triju gadu garumā, kā soli pa solim atnāca sapnis par namiņu, par kritieniem, kāpumiem, par dzīvi namiņā – būs.

Draugi mīļie, lai kā man patīk pārsteiguma dāvanas, šoreiz vairāk priecāšos par konta papildinājumu. Mums ar namiņu ir jāizdzīvo līdz nākamajai sezonai, bet vajadzību ir tik daudz.

Iveta Laicena

LT393250047428858146

SWIFT: REVOLT21

Maksājuma mērķis: Donation par casa

vai

Iveta Laicena

ES4500815321480001956205

BIC: BSABESBB

Maksājuma mērķis: Donation par casa

Un – paldies jums par šo manu gadu!