Namiņa rīta stāsti (nr. 25) & viesi namiņā
Neraksturīgi man, esot kopā ar viesiem, nolēmām apmeklēt publisko pasākumu – dronu šovu.
Pirmajā vakarā pasākums neizdevās, visā Gijonā nebija, kur mašīnu novietot, pareizāk sakot – uz ielām i adatai vietas nebija.
Milzu sastrēgumi, policisti, brīvprātīgie, kundzītes ar cacīgi uzkrāsotām lūpām regulēja satiksmi, cilvēku plūsmu.
Nu, neko, noslaucīju no pieres sviedrus, kad izkļuvām no pilsētas.
Sestdien mēģinājumu atkārtojām, tik nu bijām gudrākas – ieradāmies pusdienas laikā, kad spāņi bauda nomiedzi.
Hā, ne mēs vienas tādas gudras! Bet vietu mašīnai atradām, tiesa, labā kaloriju dedzināmā attālumā no centra un pludmales.
Ko darīt ar 6 brīvām stundām pilsētā, kur veikalos atlaides???
Kādām šopings, kādai adings.
Vadāju dāmas no veikala uz veikalu, ielaidu iekšā, pati piemetos uz tuvākā soliņa ar adīkli un uzmanīju iepirkumu maisiņus, kas palielinājās neticamā ātrumā.
Šopings uzdzen milzu apetīti, īpaši pēc tam, kad kā trīs kalnu ēzeļi, apkrāvušās ar iepirkumu tarbām, aizceļojām uz mašīnu, tad atpakaļ uz centru.
19 000 soļu, tā paziņoja jauniete, ar mirdzošām acīm aplūkojot puspiekrauto auto bagažnieku, “laba diena, man patīk”.
Lielā cachopa, salāti un saldais tika iznīcināti vēja ātrumā, tur pat arī pieklājīgs daudzums vīna.
Pa virsu saldējums kā ķirsītis uz tortes, un tad jau pats dronu šovs mūzikas pavadījumā.
Tu esi daļa no lielā Visuma, novērtē un baudi to.
Bija skaisti aizpeldēt citā pasaulē, klausīties okeāna šalkas, kas mijās ar mūziku.
Manas saulītes devās naktsmierā ar tādiem dīvainiem, apgarotiem smaidiem.
“Cik tava zeme ir skaista, kāds miers ir te…”
Rīt jau cita diena un piedzīvojumi.
