Hospitalero – 5. daļa

Citādi Saulgrieži.

Šovakar alberģis pilns, esmu noskrējusies ar slapju muguru. Spānijas vasara dara savu, vēl nav pat pusdienlaiks, kad brīvas palikušas vien pāris istabiņas. Vienubrīd saskrēja 12 nakšņot gribētāji, tracis, jūklis, viens krīt no kājām, citam steidzīgi wc vajag, kādam tieši tagad jānoskaidro par vakara misi, tiek stumti iekšā riteņi un ceļa somu ratiņi, abi ar Danielu klonējamies un pumpurojamies, jo Antonio veic sagādnieka pienākumus, Andrea brīvdiena, bet seminārists devies diendusā (bļ…. ka viņa vecmāmiņu), visi saguruši, nervozi, lieku lietā savu uztrenēto balsi un nokomandēju – dokumentus man, un sekot līdzi Danielam apavus nolikt, pēc tam rindas kārtībā pie manis!

Nākamais lielais jūklis sākās, kad, labāko nodomu vadīti, ceļotāji sabrūk virtuvē “palīdzēt” pie vakariņām. Mani pūčuki, ieraugot cilvēku murskuli virtuvē, saķer galvas, piesaucot visas iespējamās mātes, izmisīgi mēģina iedibināt kaut kādu kārtību. Naivie. 😉 Tūdaļ tiek aplenkti un apbērti ar jautājumiem par visām iespējamām un neiespējamām tēmām, dažs francūzis, iekarsis, ar rokā esošo lielo nazi (iepriekš maizi grieza) žestikulē tik sparīgi, ka sāku uztraukties par apkārtējo drošību. Eju klāt, mīlīgi dudinot, izņemu nazi no rokām, tikmēr kāds paspraucies man garām, taisnā ceļā dodas uz māsu virtuvi. Pēdējā brīdī paspēju pārtvert, Antonio met krustus, Andrea tiek aizsaukts pie diviem tikko iebraukušajiem itāļu velosipēdistiem, Daniels ar viltīgām kustībām, sarunājoties, vedina atstāt virtuvi. Viņam izdodas, bet tas nozīmē tikai vienu – esmu bez reāliem palīgiem. Lai slavēti visi augstākie spēki par Helēnu – skaistu, enerģisku horvātieti, ar kuru saikne radās no pirmā acu uzmetiena. Strādājam saliedētā tandēmā, Augša atsūta vēl vienu palīdzi – burvīgu francūzieti, kura no acīm nolasa darāmos darbus.

Līdz astoņiem, kad tiek zvanīts vakariņu zvans, viss izdarīts, uz galda salikts. Man ir sajūta, ka esmu noskrējusi maratonu, uzcēlusi piramīdu, iztīrījusi Augeja staļļus vienlaicīgi.

Šovakar esam daudz, cik labi, ka tikai puse no alberģī esošiem. Kopš šodienas zinu, ka pasaulē man ir divas dvēseles māsas. 😉 Helena Valovic, Teresa Casal ❤️ How wonderful that there are soul sisters in the world, meeting them is surpriseful, to experience the feeling of closeness at the first sight. Now I know – you exist.

Dažas bildes no mūsu Saulgriežu vakarēšanas. Pie maniem acu lokiem nepiekasīties un komentārus par nogurumu neizteikt! 😉 Nogurusi, ļoti, bet laimīga!!!!

C:\Users\xa\Desktop\ivetas stastu bildes\hos5-5.jpg

C:\Users\xa\Desktop\ivetas stastu bildes\hos5(4).jpg

Citi raksti

Dzīve mazciemā – 40

09.05.2021. Vētra nāk

Pamodos no dobja “bums, bums, bums”. Ak, nē! Laika prognoze piepildījusies, sākusies vētra. Ar puspievērtām acīm, taustoties, gaismu neieslēdzot, eju uz vannas istabu aizvērt logu. Kamēr tieku atpakaļ līdz gultai, vējš pieņēmies spēkā un aurodams rausta plānās alumīnija durvis, draudot tās izgāzt. Dzirdu, kā blakusmājā aizcērtas balkona durvis, un mani pie mājas sienas piekārtie vēja zvani sāk haotiski šķindēt.

Dzīve mazciemā – 70

30.07.2022. Liena. Pirmā diena.

Abpusēji vienojāmies, ka pirmo dienu vajag mieriņā, tāpēc vairāk kā divu stundu garās brokastis šķiet pārāk steidzīgas. Starp mums ir tāda kā telepātija - viena padomā, otra atbild. Pašām smiekli nāk. Abas kaķu dāmas arī atzina Lienu par labu esam, abas pieskrēja, kārtīgi noberzējās gar kājām, iezīmējot savu teritoriju. Lai tā īsti iezīmētu dienu “mieriņā”, devāmies pabeigt 10,5 metrus garās puķu dobes rakšanu.

Dzīve mazciemā – 6

11.05.2020. Sadzīves ainiņas.

No rīta, kā parasti - pirms sešiem, pamodināja abu kaķu rīta taure. Kopš atklājušas verandu, līdz ar pirmo gaismiņu aplaimo mani ar rīta koncertu. Rīgā droši vien būtu dusmojusies un izolējusi no savas istabas, bet te - pat prieks. Redzēt ar kafijas krūzi rokā, ietuntuļojusies siltā pledā, sēžot uz trepju augšējā pakāpiena, kā mostas kalni. Šķiet, kaķes domā tāpat un, izlaidušās katra uz sava krēsla, pagriezušas punčus pret pirmajiem rīta stariem, kaifo.

Dzīve mazciemā – 79

08.11.2022. Dzīves mācības. Sveces dodas ceļā

Vakar modinātājs zvanīja, kad saulīte vēl pat uz otriem sāniem nebija pagriezusies, aiz loga melna nakts, acu plakstiņi smagi kā akmens bluķi. Uz tausti centos atrast brilles, ieslēgt gaismu. Manas nakts aktivitātes abās kaķu dāmās izsauca lielu neapmierinātību, ko Lakšmi izpauda sev raksturīgajā veidā - aši iekost pirmajā ķermeņa daļā, kas pa zobam, un ātri palīst apakšā zem segas. Redzot, ka nejokojos, tiešām celšos, Nansija ar sašutumā savilktu ģīmīti jož lejā pa kāpnēm, gandrīz nogāžot manu nestabilo, samiegojušos stāvu - sak, ja reiz piecēlies, tad baro! Pusotras stundas laikā izdodas sapakot, izpakot, no jauna sapakot pēdējo lielo kasti ar pasūtījumiem, ar vienu roku pacelt neizdodas, smaga.