Hospitalero – 5. daļa

Citādi Saulgrieži.

Šovakar alberģis pilns, esmu noskrējusies ar slapju muguru. Spānijas vasara dara savu, vēl nav pat pusdienlaiks, kad brīvas palikušas vien pāris istabiņas. Vienubrīd saskrēja 12 nakšņot gribētāji, tracis, jūklis, viens krīt no kājām, citam steidzīgi wc vajag, kādam tieši tagad jānoskaidro par vakara misi, tiek stumti iekšā riteņi un ceļa somu ratiņi, abi ar Danielu klonējamies un pumpurojamies, jo Antonio veic sagādnieka pienākumus, Andrea brīvdiena, bet seminārists devies diendusā (bļ…. ka viņa vecmāmiņu), visi saguruši, nervozi, lieku lietā savu uztrenēto balsi un nokomandēju – dokumentus man, un sekot līdzi Danielam apavus nolikt, pēc tam rindas kārtībā pie manis!

Nākamais lielais jūklis sākās, kad, labāko nodomu vadīti, ceļotāji sabrūk virtuvē “palīdzēt” pie vakariņām. Mani pūčuki, ieraugot cilvēku murskuli virtuvē, saķer galvas, piesaucot visas iespējamās mātes, izmisīgi mēģina iedibināt kaut kādu kārtību. Naivie. 😉 Tūdaļ tiek aplenkti un apbērti ar jautājumiem par visām iespējamām un neiespējamām tēmām, dažs francūzis, iekarsis, ar rokā esošo lielo nazi (iepriekš maizi grieza) žestikulē tik sparīgi, ka sāku uztraukties par apkārtējo drošību. Eju klāt, mīlīgi dudinot, izņemu nazi no rokām, tikmēr kāds paspraucies man garām, taisnā ceļā dodas uz māsu virtuvi. Pēdējā brīdī paspēju pārtvert, Antonio met krustus, Andrea tiek aizsaukts pie diviem tikko iebraukušajiem itāļu velosipēdistiem, Daniels ar viltīgām kustībām, sarunājoties, vedina atstāt virtuvi. Viņam izdodas, bet tas nozīmē tikai vienu – esmu bez reāliem palīgiem. Lai slavēti visi augstākie spēki par Helēnu – skaistu, enerģisku horvātieti, ar kuru saikne radās no pirmā acu uzmetiena. Strādājam saliedētā tandēmā, Augša atsūta vēl vienu palīdzi – burvīgu francūzieti, kura no acīm nolasa darāmos darbus.

Līdz astoņiem, kad tiek zvanīts vakariņu zvans, viss izdarīts, uz galda salikts. Man ir sajūta, ka esmu noskrējusi maratonu, uzcēlusi piramīdu, iztīrījusi Augeja staļļus vienlaicīgi.

Šovakar esam daudz, cik labi, ka tikai puse no alberģī esošiem. Kopš šodienas zinu, ka pasaulē man ir divas dvēseles māsas. 😉 Helena Valovic, Teresa Casal ❤️ How wonderful that there are soul sisters in the world, meeting them is surpriseful, to experience the feeling of closeness at the first sight. Now I know – you exist.

Dažas bildes no mūsu Saulgriežu vakarēšanas. Pie maniem acu lokiem nepiekasīties un komentārus par nogurumu neizteikt! 😉 Nogurusi, ļoti, bet laimīga!!!!

C:\Users\xa\Desktop\ivetas stastu bildes\hos5-5.jpg

C:\Users\xa\Desktop\ivetas stastu bildes\hos5(4).jpg

Citi raksti

#100LaimīgasDienasNamiņā – 45. diena

Pat vislielāko mamutu var apēst , ja dara to plānveidā un sāk no šaurākās vietas .Trešā krāsas kārta uzlikta, galds arī uzstiepts . Lai slavēti tie, kuri mani iepazīstināja ar WD 40!To , ka varētu galda virsmu aptīt ar spilveniem , tad pa virsu skapja plauktu piešņorēt un vienkārši uzvilkt pa trepēm , iedomājos tad …

Hospitalero – 5. daļa Read More »

Dzīve mazciemā – 59

05.01.2022. Robi

Drūms, pelēki drūms - tā pieņemts teikt par lietus dienām, tieši tādu, kāda ir šodien. Tikai Astūrijā pat vispelēkākajās dienās kāds zaļums spraucas pretī skatam, kāds zieds atdzīvina pelēcīgumu, pat visdrūmākajās dienās kāds saules stars, kaut uz sekundi, bet izlauž sev ceļu, rādot, ka viss ir pārejošs. Lai līst, būs zāle zaļāka, koku saknes veldzēsies, krāšņi saziedējušai plūmei būs spēks turpināt ziedēt, vēlāk briedināt ogas. Ko darīt, ja aiz loga ir tas, kas padara slapju pāris minūšu laikā, un veikalos sākušās atlaides?

Dzīve mazciemā – 38

19.04.2021. Par maz ir kaut ko radīt, tas jāmāk labi pārdot. /Lilija/

Rītu pār mazciemu satricināja mans mēmais kliedziens. Ja ar tām rīklē iesprūdušajām skaņām varētu nogalināt, tad... Zaļās mājas kaķu armija nograuzusi, nobradājusi visus manus tomātu stādiņus, saplēsuši kūdras podiņus. Stāvēju, skatījos ar drebošu lūpu un domās meklēju “Emīla bisi”. Dziedi vai raudi, bet svētdien būs jātiek uz 40+ km attālo Grado tirgu.

Dzīve mazciemā -162

31.07.2025. Svētki

Šejieniešiem ļoti patīk svinēt svētkus – ja kalendārā kādu pietrūkst, viņi izdomā jaunus. Tā radušies “Aroz con leche” (rīsu putras) svētki – konkurss, kur sabrauc liels daudzums tautas nogaršot n-to vārītāju veikto un nobalsot par gardāko. Pašu nominantu vaigi plīst no lepnuma, un katrā ēdienkartē lieliem burtiem būs ierakstīts – tāda un šāda gada nominants konkursā par gardāko rīsu putru, un, ja tiks pie kādas balvas, krodziņa sienu rotās milzu plakāts un īpaša atzīme pie ēdienkartes. Astūrieši ļoti lepojas ar to, kas viņiem ir, ar to, ko daba veido. Nu kaut vai, piemēram, Picos de Europa – ņem un nosauc tā vienu kalnu masīvu, un iestāsti, ka ir vēl augstāki kalni. Pamēģini to astūrietim pateikt – viņš paraustīs plecus: nu un, toties nosaukuma tāda nav.