Desmitā diena
Juhū – jubilācija! Jau desmit dienas čāpojam.
No rīta izgājām agri, dīvaina vieta, dīvainas sajūtas. Īsti nesaprotu, kas šeit ir noticis – gruvešu kaudzes, kas vājajā lukturīša gaismā iznirst no miglas plīvuriem, ir gana biedējošas. Laila nosaka – Bāskervilu tīrelis, tādas sajūtas arī ir – Bāskervila krustojumā ar Drakulu. Ir auksts, pat ļoti, un vējains. Tā kā mana vilnas jaka saplīsa, savilku trīs džemperus un ievīkstīju galvu (ausis) lakatā. Šķiet, ka Vēja mātei arī ir viedoklis par šo vietu. Vēl nākamais ciems tāds pabaisāks, kājas aši cilājas, lai tiktu ātrāk prom. Pārejot pāri kalnam, pavisam citas sajūtas, skaists ciemats, garšīga kafija un spārni paši izplešas – ejot atplešu rokas, dziļi ieelpoju kalnu gaisu. Te nav lauku, tikai mazas, zemas priedītes, kadiķi un trekni virši, ai, kā mūsu bites priecātos!
Eju un dungoju pie sevis bērnībā dzirdētu dziesmiņu, kas pēkšņi iešāvusies prātā: “Dari gaišu savu stūrīti, dažam, kas pa tumsu klīst, gaismas neliedzi, dari gaišu savu stūrīti…” Vairāk neatceros, bet ar to pietiek.
Pēc kāda laika parādās iemīļotie vīnogu lauki, rudens krāso lapas, gluži kā mūsu kļavām. Šonakt nakšņosim gana lielā alberģī, ko uztur vietējā baznīca (vismaz tā es sapratu), un mums tiek tikai dāmām domātā istaba un dušas telpas arī dalītas. Ko vēl laimei vajag!
Un ir vēl viena laba ziņa – lielā tulzna uz papēža malas, kas bija izaugusi līdz paipalu olas lielumam, ir pārsprāgusi, nu visai pēdai ir vieta apavos. Mazliet bažīgu dara, vai paspēju noreaģēt uz otra pirksta īdēšanu, izskatās stipri saspiests.
Ceļš un viss šis pasākums patīk aizvien vairāk. Zinu, ka pienāks diena, kad kāja beigs niķus un varēšu dejas solī iet.
Vienpadsmitā diena
Esam saldi nočučējušas gandrīz līdz septiņiem. Ai, ai, priekšā gandrīz pilni 30 km. Vēlākai iešanai ir savs labums, gaismā var visu redzēt, izdzīvot. Diena solās būt ļoti silta, pirmā pietura ieplānota pēc 15 km. Eju raitā solī, bet ir viens “bet”. Tomēr par vēlu noreaģēju uz pirksta sūtīto signālu, nags būs zaudēts, un tas ir sasodīti sāpīgi.
Pirmā pauze sanāk daudz ātrāk, jo sirma kundze pie baznīcas dala končas, ir svētdiena, un dāmu komitejas biedres čakli pilda savu misiju. Spiež zīmodziņu, dala konfektes, smaidus, uzmundrina un novēl laimīgu ceļu, reizēm viņām pievienojas melni kaķi. Klusībā pie sevis noķiķinu – spāņu katoļticīgās baznīcas un melni kaķi. Viss plūst, viss mainās.
Zīmodziņi saņemti, kāja apkopta (nav īsti labi), un nu jau krietni lēnākā tempā, pieklibojot, eju uz priekšu. Saulīte pacēlusies virs galvas, dāsni dalās ar savu siltumu, un spāņu lauksaimnieki, gluži kā mūsējie, sarīkojuši talkas dienu – rok kartupeļus, vāc vīnogas. Kas to būtu domājis, nav baznīcā, bet strādā – vēl viens atklājums.
Nonākot lejā no kārtējā cēliena, uzmanību piesaista “lavočka”, eju pēc zīmodziņa, kamēr īpašnieks iespiež, pie manis pienāk viņa melnais, tīrasiņu spāņu krancis ar neparasti viedām acīm un noliek pie kājām akmentiņu. Prasu – man jāmet? Suns apstiprinoši raugās man sejā. Labi, metu ar. Labu brīdi tā norotaļājamies, grasos doties projām, suns stāv takai priekšā un lūkojas uz akmentiņu. Šoreiz aizmetu tālu, kad lutausis mani panāk, esmu jau uz lielās takas, kādu brīdi suņuks nāk līdzi un skatās pārmetošām acīm – cilvēk, nu kur tu skrien???
Pēdējie 10 km ir smagi, saulītes siltumā kājas un rokas atkal sapampst, un izskatās, ka būs jaunas tulznas. Lai kaut cik sevi uzmundrinātu, atļaujos pacienāties ar lielu vīnogu ķekaru. Garšīgākās, kādas esmu ēdusi. Tā vien gribas palikt tai laukā zem kāda krūma un ēst, cik puncī lien. Kuņģītis sarāvies, lielu skādi nenodarīšu.
Apkārtējās ainavas skaistums nedaudz kliedē nespēku un nogurumu. Domāju, kā jutās tie, kuri šo ceļu gāja pirms 500, 1000 gadiem? Kā te izskatījās?
Nakšņojam līdz šim senākajā alberģī (manas domas), nav divstāvīgo gultu, ir skaistas, no koka darinātas, kā senatnē, un pati māja arī sena jo sena.
Spānija pavisam noteikti ir ieņēmusi vietu manā sirdī, liekot sabīdīties Šveicei, kura līdz šim bija vienīgā sirds valdniece.
Rīt priekšā 26 km un cēliens. Kāja, kāja, mana kreisā kāja…
