Merkura retrogrāds jeb – kad gribas kādu atbildīgo
Viss sākās ar manas datorkastes veselības problēmām. Mana kastīte jau gana veca, un, tāpat kā cilvēkiem gados, arī tai piemetas visādas vainas. Par laimi, ir mans “datorrūķis”, kurš kā zinošs reanimatologs ik pa brīdim to atdzīvina. Tomēr nopietni jādomā par jaunas domu un zināšanu glabātājas – saziņas veidotājas – iegādi.
Tikko tikām galā ar datoru, tā uz vizīti pieteicās migrēna. Vai nu gulēdama ne tā pagriezu sprandu, vai arī iekšējais stress sasniedza kritisko punktu, bet manā galvā ar troksni iesoļoja bundzinieku, dūdotāju un šķīvju dauzītāju apvienotais ansamblis. Ik pa brīdim solo spēlēja vijole – ne visai veiksmīga spēlētāja rokās –, kas atgādināja tālo bērnību, kad ar Amīti dzīvojām komunālajā dzīvoklī. Tur kaimiņiene savu dēlu piespieda spēlēt vijoli, un viņš, lai atkratītos no šī pienākuma, izvilināja no instrumenta tādas skaņas, ka sāka sāpēt zobi un visi kaimiņu suņi gaudoja.
Tā nu trīs dienas staigāju ar puspievērtām acīm, pieturot galvu un, liekot soļus, cenšoties uzminēt, kur atrodas Nansijas aste. Visā šajā jūklī ceturtdien neieklausījos intuīcijā – būtu vajadzējis izpētīt Lakšmi, kura rātni, gandrīz nekustīgi gulēja man blakus un ik pa brīdim ieņaudoties.
Piektdienas rītā, kad ansamblis manā galvā beidzot sāka izklīst, ievēroju, ka mazā neēd – tikai reizēm padzeras. Paņēmu klēpī, pataustīju un ieraudzīju, ka labais vaigs viegli pietūcis. Sākās vetklīniku apzināšana. Diemžēl arī te valdīja “mañana” princips. Pierakstu pie ārsta uz zoba raušanu dabūju tikai pirmdienas pēcpusdienā. Lieki teikt – līdz pirmdienai mums bija grūti.
Pirmdien saģērbos, nogūstīju kaķi, ievietoju pārnēsājamā somā, izklāju to ar mīkstu šalli, jo ārā – vētra, vējš un lietus. Lakšmi necieš braukšanu ar auto – parasti skaļi ņaud –, bet skaņas, ko šoreiz izdeva viņas mazais ķermenītis, pat šausmu filmu cienītājus liktu nodrebēt. Un tā – visus 46 km līdz klīnikai.
Kāpēc tik tālu? Vienkārši. Tuvākā klīnika – 10 km –, bet tur dakteris bez nopietna aprīkojuma, un visticamāk zobu rautu bez anestēzijas. Avilesā, kas 27 km attālumā, ir laba klīnika, bet tur – kalni, lejas, daudz luksoforu, nav kur novietot auto un līdz klīnikai kājām ap 2 km. Tāpēc braucu uz Candām: ceļš taisns, bez asiem pagriezieniem, iebraukšana pilsētā līgana, bez luksoforiem. Arī tur tieši pie klīnikas piebraukt nevar, bet attālums līdz tai – tikai 6–7 minūtes ar kājām.
Par laimi, kad tikām klāt, lietus mitējās, un ēku aizsegā vējš nebija tik jūtams. Kaķe bija pārbrēkusies, es – pārstresojusies. Tālāk viss spāņu garā – Lakšmi nosvēra, apjūsmoja, cik skaista, izpētīja, iztaustīja un paziņoja, ka jāatstāj klīnikā uz trim stundām. Labi. Ātri atteicu vakara konsultāciju, paņēmu opītē pūkdupsi un gaidījām dakteri.
Pēc pusstundas māsiņa paziņoja, ka šodien tomēr daktere būs aizņemta – jābrauc rīt. No domas, ka par velti esmu mocījusi mazminci ar braucienu, un tagad tādā pašā stāvoklī ar sāpošu zobu jāved mājās, man rokas un balss sāka trīcēt. Mēģināju pierunāt, bet nekā.
Atkal ceļš uz mājām ar bļaujošu kaķi blakus sēdeklī, negulēta nakts un pašpārmetumi: ja jau ceturtdien dienas laikā būtu ievērojusi… varbūt, varbūt…
Otrdien atkal soma rokās. Nansija, somu ieraugot, pazuda kā nebijusi. Lakšmi gribēja sekot, bet man izdevās viņu pārtvert. Vētra turpinājās, un arī Lakšmi ārijas tikai pieņēmās spēkā.
Šoreiz viss noritēja raiti – mazo apskatīja, vienojāmies, ka paņems visas analīzes, lai saprastu kopējo veselības stāvokli, jo iedzimto kaišu pietiek. Kamēr ārsti viņu čamdīja un pētīja, mazā nepārtraukti lūkojās uz mani, it kā pārliecinādamās, ka nenodošu, neatstāšu un nepametīšu.
Ne reizi neuzšņāca, nesaskrāpēja, neiekoda – lai gan parasti nekautrējas to darīt, ja kaut kas nepatīk. Dzīvnieku uzticība ir apbrīnojama.
Minci aiznesa uz operāciju telpu, bet es braucu mājās, jo kaķi varēja saņemt tikai vēlāk vakarā, un man bija konsultācija.
Nansijas sejā un ķermenī bija redzams neizpratnes un izmisuma kopums, kad atgriezos bez “briesmīgās somas” un bez Lakšmi. Viņa staigāja, ņaudēja, meklēja, negāja ārā, bet piespiedās man klāt un skatījās acīs, meklējot atbildes.
Klīnikā mani sagaidīja pati dakterīte. Ilgi runājām – viņa pirmo reizi redzēja Kurili, tāpēc interese par šķirni un tās īpašībām bija liela. Zobiņš izrauts, zobakmens noņemts, analīzes labas. Līdzi iedeva antibiotikas, šprices un vēl zāles kuņģim, jo mazā četras dienas nebija ēdusi. Maka saturs tika patukšots par 155 eiro.
Mājupceļš bija daudz mierīgāks – Lakšmi pusmiegā ik pa brīdim ieņaudējās, bet acis no manis nenovērsa. Mājās gan miera nebija – Nansija Lakšmi neatpazina: šņāca, rūca, apsēdās susļika pozā un vēroja to dīvaino radījumu, kas izskatās kā Lakšmi, uzvedas kā Lakšmi, runā kā Lakšmi, bet nesmaržo kā Lakšmi.
Abas drošību meklēja man klēpī, bet kā sadalīt klēpi divām, ja pat atpazīstamām tas vienmēr bijis par mazu.
Arī nākamajā dienā rūkoņa un šņākšana turpinājās, bet es dejoju virtuozās dejas ar tabletēm un špricēm. Nezinu kā, bet pūkdupse ideāli sajuta brīdi, kad eju pēc šprices, un uzreiz pazuda pagultes valstībā.
Otrajā dienā viss pavisam slikti – mazajai pacēlās temperatūra. Daktere bija brīdinājusi par tādu iespēju. Tabletes, šprices, centieni noturēt siltumā.
Un tad visvarenais retrogrāds nolēma mani “iepriecināt” vēl: šķībi, līki ieliktajai krāsniņai, kuru varēja tikai sutināt, ne kurināt, nepareizi pievienotā skursteņa truba iebruka izrūsējušajā virsmā. Viss – esam bez siltuma. Sutināt arī vairs nevarēs.
Sasedzu kaķi ar plecu lakatiem, Nansijas iemīļotās guļvietas izpolsterēju ar spilveniem. Būs skarba ziema.
Tagad retrogrāds beidzies. Ceru – viss ieies sliedēs. Šodien, kad rakstu, Nansija Lakšmi jau atpazinusi. Mazā jūtas labi, atkal skraida pa dārzu un ēd. Bet man gribas siltumu… un gulēt. Daudz, daudz gulēt……
