Laimes cepumiņš

Ir notikumi, kuru jēgu ieraugām tikai pēc laika.

….viņas acu skats, maigais pieskāriens manai mugurai izsauca asaru strautu no manām acīm.

“Tev sāp?” viņa – smalka, maza auguma kundze ar skaistiem, bieziem, lokainiem matiem, kuros laiks ievijis baltas takas, jautāja.

Papurinu galvu, nesāp, tikai kaut kas dvēselei pieskārās.

Viena no lietām, kā man pietrūka, joga. Nē, nu, onlainā ir, cik uziet, bet man tā apnikusi dzīve onlainā. Pameklēju, pameklēju, vienreiz, otrreiz atdūros pret aizslēgtām durvīm un metu mieru.

Bet ilgas, tās ilgas, un ķermenis ir gudrs, nāca palīgā ar sēžas nerva palīdzību. Trešajā sāpju dienā, kad katru, pat vismazāko, kustību pavadīja sāpju blieziens, kam sekoja kliedziena atbalss, es pati sev apsolīju – tikko uz ķepām, tā meklēšu atkal. Tajā vakarā ieliku FB ierakstu, ka sāp, uzreiz atsaucās Elita, kura ieteica (ja ir) Nimesil, un Vizma, kura piedāvāja izrakstīt e-recepti. Pateicoties Nimesil, varēju nokāpt pa trepēm, iesēsties mašīnā un aizbraukt līdz aptiekai. Manas sāpēs ieplestās acis un sastingušie žokļi lika aptiekāram ātri kustēties, e-programmu atvērt nevarēja, prasīja, kas par zālēm izrakstītas, parādīju Vizmas rakstīto, tūlīt pat tiku pie prasītā. Abas palīdzes piesteidzās palīgā, jo izskatījās, ka no sāpēm zaudēšu samaņu. Kaut kā iekūņojos mašīnā, uzvilkos augšā un raudot iekritu gultā. Kaķi saprata, piecieta četras dienas neiztīrīto kastīti, neiedotu mitro barību.

Zāles iedarbojās, varēju sākt normāli staigāt, laiks pildīt sev doto solījumu, atradu jogas pasniedzēju. Tālu, 46 km no namiņa. Dārgi, 30 eiro par nodarbību. Šajos gados pirmajā vietā tika nolikts namiņš, tā vajadzības, ne es. Arī tagad kāda mana daļa protestēja, nu nevar tā, namiņam tik daudz vajadzību. Bet… atmiņas par TĀM sāpēm lika pieklauvēt pie Carmenas studijas durvīm.

Šodien saplūcu dārzā ziedus un braucu uz nodarbību, būs man joga un iespēja praktizēt spāņu valodu.

Satraukums liels – vai pratīšu, vai pieņems u.t.t.

Man laimējās, pirmās desmit minūtes es biju viena ar Carmenu, viņa uzmanīgi, lēnām iztaujāja par veselības lietām, kā pratu, tā stāstīju par muguras traumām, lauztajām kājām, iedzimto pārsitienu sirds ritmā un sadumpojušos asinsspiedienu. Viņa uzmanīgi pieskārās rokām, nu, jā tūska.

Sākām vingrot, viegli, maigi, liegi, fonā skanēja mantras, kaut kas manī sāka plaukt un ziedēt, sastinguma bruņas sprāga vaļā un asaru veidā tecēja pār deniņiem.

“Muy bien, muy bien,” tā Carmena, redzot, ka brīvi sēžu lotosa pozā, varu “taurenīti” uztaisīt. Vienā no elpošanas vingrinājumiem aizpeldēju pie savas “Uguns saimes”, sajutu Dhunija smaržu un bruņu vietā ielidoja tauriņi.

Aaaa, redz, kā, ieraudzīju, kurās “lamatās” pati biju iekritusi, mans sēžas nervs nāca palīgā, lai es varētu izkāpt. Kaut kā starp visiem darbiem, pienākumiem, traci ap mājas papīriem biju piemirsusi savu bausli “nemelo sev”.

Ilgi nav bijuši ieraksti par mazciemu, kāpēc? Tāpēc, ka tad man būtu jāuzraksta, ka nepieciešama palīdzība, un to rakstīt ir bail, kauns. Tas būs garš ieraksts, šobrīd varu pateikt tikai to, ka gandrīz gadu jau man ir piešķirta licence, esmu nokārtojusi visus papīrus, visu apmaksājusi, un tas ir vairāk kā deviņi tūkstoši eiro, un man nav nekā no visa tā, tikai pirmais saņemtais un apmaksātais sods par nenokārtotiem licences saņemšanas dokumentiem. Saimniekzellim muša iekodusi, neliek savu gala parakstu. Arī šo jau esmu puslīdz ar arhitekta un juristes palīdzību sakārtojusi, nu visi dokumenti iesniegti bankā. No oktobra muļļājam papīrus, lēni, bet kustās. Pa šo laiku saimniekzellis, mīļkaimiņu pieaicinot par liecinieku, bija ieradies traci taisīt. Tiku galā. Stāvēja tāds spurains, izkliedzot savas tiesības, prasības, neklausoties. Es piegāju viņam klāt, mierīgi, klusi sakot, ka tiksim galā, bet tikmēr “free hugs” un apskāvu viņu. Bija interesanti vērot, kā lēnām atlaidās viņa saspringums un ienāca miers.

Bet manam ķermenim bija par daudz, to visu no malas redzēju jogā. Redz, cik viegli iekrist lamatās, i nepamani.

Varbūt tieši tāpēc apzināti-neapzināti tieši šajā nedēļā ieliku “Lamatu” semināru.

Reizēm arī lielajiem, stiprajiem vajag skatu no malas, kādu maigu pamudinājumu ar pavārnīcu.

Ja arī tev to vajag, nāc bariņā!

Kāpēc “Laimes cepumiņš”? Tas veltījums Anitai, Rūtai, Ievai, Grietai. Tas bija tā – latvieša izlutinātajām garšas kārpiņām astūriešu cepumi nu tā – ne visai, maigi sakot. Bet, kad esi nomaldījies, pa kalniem, lejām nolēkšojis 12-14 km, somā atrodot no rīta izbrāķēto cepumiņu, tas šķiet tik gards, tik gards, kā pašai Laimas mātes gādāts.

Tā, lūk!