Ne katru dienu gribas būt čaklītei , varītei , bet , ja atrodu pareizo motivāciju , darbi sokas . Šodien par mazajiem laimes mirkļiem . Ir , kuri uzzibsnī kā sērkociņš, tad pagaist , atstājot siltumu sirdī . Bet ir tādi , kas spoži uzmirdz , dziestot sadalās simtos mazos zibšņos , kas veido katras dienas laimības sajūtas !
Citi raksti
No rīta paskatos plānotāja un rakstu saimniekam ar lūgumu neieplānot mājas apsekotājus līdz 02.06., jo visas dienas jau sarakstītas ar darbiem. Atnāk ziņa “labi”. Vēl pēc pāris dienām atnāk ziņa, ka rīt, tas ir, 31.05., būs abi kontrolētāji klāt. Ievelku elpu, pastāvu plankā, lai “nolaistu tvaiku” un vēlmi uzrakstīt visu, ko par viņu domāju. Un domāju es daudz un krāšņi, te pat vairs nav teiciens “man ir jūtas”, te prasās pēc lielās enerģētiskās pannas. Kamēr pārgrupēju darbus, atnāk ziņas no jaukas Latvijas piligrimes, ka labprāt šo nakti pavadītu namiņā un, ja vēl vakariņas, tad pavisam labi. Ievelku elpu...
Namiņam ir savi neredzamie iemītnieki, to jūtu ik brīdi, to piedzīvoja arī retrīta dāmas. Tas bija varen jautri. Abām kaķu dāmām arī nācies sastapties ar namiņa sargiem, tad visas trīs sēžam gultā, viena uz otru skatāmies un murminām gariņiem mīļvārdiņus cilvēku un kaķu valodās. Bet vienu vakaru bija citādi...
Tiešām, atpūtas diena – vismaz tā bija domāts. Kur mēs tos 15 000 soļus salasījām, kas to, lai zina 😉. Lēnās, mierīgās brokastis ar kārtējo n-to sieru degustēšanu (viņi ir iemīlināti Astūrijas sieros), tad ceļojums uz austeru degustēšanu. Un negaidīti tikām pie barības sirdij, emocijām, dvēselei – 15. augusts, Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas diena. To svin arī Astūrijā, vēl jo vairāk – te ir Dievmātes zeme.