Ne katru dienu gribas būt čaklītei , varītei , bet , ja atrodu pareizo motivāciju , darbi sokas . Šodien par mazajiem laimes mirkļiem . Ir , kuri uzzibsnī kā sērkociņš, tad pagaist , atstājot siltumu sirdī . Bet ir tādi , kas spoži uzmirdz , dziestot sadalās simtos mazos zibšņos , kas veido katras dienas laimības sajūtas !
Citi raksti
Šodien bija paredzēta iekšdarbu diena: nopucēt virtuves skapīšus, pielikt jaunos aizkarus, izsūkt paklājus u.c. Aukstumam namiņā un aiz namiņa sienām atkal pievienojās slapjums no gaisa. Kaķēm īdzīga oma, ko nekavējoties izrāda uzspēlējot plaukstiņpolku ar priekšķepām, pa vidu tiek man ar. Viss tā arī notiktu, bet piebrauca pastnieks; nē, ne tas, kurš jau trešo dienu nevar atvest kaķiem barību, šis ir tas labais, kurš vienmēr visu piegādā laikā. Apbalvoju viņu ar Laimas lielkonfekti un sirsnīgu novēlējumu Jaunajā gadā.
Vispirms vēlos pateikties ikvienam, kurš dalījās, dalās ar maniem ierakstiem, jo, re, kā notiek! Kāds padalījās ar namiņa stāstiem, tie nokļuva Ivetas draudzenes redzes lokā, viņa padalījās tālāk, un Iveta ieraudzīja, izlasīja. Nosprieda, ka šī nu ir tā vieta, kur viņai vajadzētu nokļūt. Papriecājās, bet ierakstu nepiefiksēja. Tuvojās atvaļinājuma laiks, nu, kur tad ir tā vieta, kur gribēju nokļūt? Draudzene arī vairs neatcerējās, tad Iveta pacietīgi sērfoja pa draudzenes laika joslu, līdz atrada. Ceļš līdz namiņam bija piedzīvojumu pilns, ņemot vērā, ka Iveta dzīvo Amerikā.
Tas bija kāds piektais retrīta vakars. Bijām pavakariņojušas, ritinājām sarunu kamolīšus, bira pa kādai asarai, nopūtai. Šķita, ka būs nopietnais sarunu vakars, bet tad.. Biju solījusi brokastīs savu firmas auksto gaļu. Lai apvienotu lietderīgo ar vajadzīgo, virpinot sarunu tematus, iznesu ārā gaļas bļodu. Un sākās...