#100LaimīgasDienasNamiņā – 17. diena

Siltās dienas silda zemi , silda prātu un sirdi . Mazie stādiņi saņēmušies , aug griezdamies , līdz ziemai būs krietni saņēmušies .
Starp konsultācijām, dārza darbiem , pirksti un adatas prasa savu tiesu .
Rudens – ziemas periodā saulīte riet kā ar zeltu apklājusies , viss okeāns laistās un mirguļo, viļņi uzmet baltu putu cepuri un tūlīt ietinas zelta sagšās .
Rīti , tie vasarā zeltaini , bet rudenī , debesis krāsojas sārti – lillā krāsā , koku silueti , pret debesīm , zīmē savus stāstus.
Mums , te lejā, viss koši zaļš, saulīte rotājas, bet augstajās kalnu galotnēs zemi sedz pirmais sniegs . Tā mani pirksti , Asturijas dabas stāstus , ievirpināja trijos zeķu pāros . Saullēkta zeķes tikko no adatām , vēl “ siltas”

#100LaimīgasDienasNamiņā

Citi raksti

Dzīve mazciemā – 170
07.12.2025. Kad vējo

Vakar manā lielciemā iededza svētku ugunis. Tas bija tik skaisti, kā parasti – pasākumu ievadīja dūdu skaņas, tad deju solī laidās dejotāji. Apkārtējie, arī es, viegli līgojās dejas ritmos un skaļi aplaudējām. Tik daudz cilvēku! Mazajās ieliņās nebija, kur adatai nokrist. Karstvīna vietā te dzer saldo sidru vai šokolādi. Ja pavisam godīgi, mazliet pietrūka kanēļa un krustnagliņu smaržas. Piparkūkas te aizstāj ar čurrosiem – tie gan bija gardi.

Dzīve mazciemā – 91
28.03.2023. Namiņa rīta stāsti - 7

Sestdien pārforsēju, lielo dobes daļu pabeidzu un, līdz ar vētras sākšanos, knapi ievilkos iekšā. Kādas gudrākas domas vadīta, pirms apsēsties, uzliku gatavoties ēdienu, nomazgāju trauku kaudzi, tiku galā ar kaķu darbiem, nedarbiem. Svētdien grasījos uz tirdziņu braukt, bet ķermenis pateica “nebūs”. Varbūt, ja ārā neplosītos tāda vētra, arī aizbrauktu, bet doma, ka stūre būs jātur ar visām četrām, braucot pāri augstajiem tiltiem, nepadarīja šo pasākumu iekārojamu. Tā vietā man tika pidžamdiena. Nansija nelaimīga raudzījās ārā pa logu, jo kaut kā nejuta vēlmi lidot, toties Lakšmi sajūsmā, ka saimniece nākusi pie prāta, skaļi murrājot, ieritinājās man blakus.

Dzīve mazciemā – 41

10.06.2021. Kalnā

Ar vēl ciet acīm sajūtu agrās rīta saules siltos starus, kaķi arī kaifo, abas izstiepušās visā garumā abpus maniem sāniem. Lakšmi kā mazs, pūkains lācēns pagriezusi punci saules stariem, atgāzusi galvu guļ uz smaida, Nansija guļ cieši blakus un maļ dzirnavas. Abas noskaņotas uz garšīgu rīta miegu, varētu to izmantot, jo arī man rīta miegs tas garšīgākais, bet nejaukais dūrējs, žņaudzējs ir klāt.
Dzīve mazciemā – 146
12.06.2024. Kad viņas satiekas

Vispirms vēlos pateikties ikvienam, kurš dalījās, dalās ar maniem ierakstiem, jo, re, kā notiek! Kāds padalījās ar namiņa stāstiem, tie nokļuva Ivetas draudzenes redzes lokā, viņa padalījās tālāk, un Iveta ieraudzīja, izlasīja. Nosprieda, ka šī nu ir tā vieta, kur viņai vajadzētu nokļūt. Papriecājās, bet ierakstu nepiefiksēja. Tuvojās atvaļinājuma laiks, nu, kur tad ir tā vieta, kur gribēju nokļūt? Draudzene arī vairs neatcerējās, tad Iveta pacietīgi sērfoja pa draudzenes laika joslu, līdz atrada. Ceļš līdz namiņam bija piedzīvojumu pilns, ņemot vērā, ka Iveta dzīvo Amerikā.