Vāveres ritenis sākās 05.45 , un tā visu dienu .
Konsultācijas , mājas darbi , plusā – šodien laba lauru lapu vācamā diena . Savācu krietnu ķeselīti , apkaltīs , malšu pulverī , ko visai drīz likt klāt pie vaska , kad liešu stiprās transformācijas sveces .
Vakarā , kad saules gaismu nomainīja laternu sveicieni , iededzu sveci saviem mīļajiem , kas aiz varavīksnes un kādreiz namiņā mitušajiem , tak jau neredzamām , redzamām saitēm esam sasieti, nepaspēju visu sakāmo norunāt ar uzaicinājuma tekstu , kad pie vārtiņiem piestāja Hit……lers . Sēdēja un skatījās tieši acīs , kustinot savas melnās ausis . Nu nepieņem mana sirds viņu , nepieņem , kā redzu , tā atceros Bosiku . Bet , pastāvēju , padomāju , vēl reiz padomāju , iegāju mājā pēc kāruma , ieliku trauciņā un noteicu : ,, no šīs dienas saukšu tevi par Draudziņu “.
Jā, varbūt sirds nepieņems , bet dzīvnieks atnāca , ja man būs ar ko dalīties , dalīšos un saukšu draudzīgākā vārdā .
Draudziņš klausījās , klausījās , bet uz manām darbībām noskatījās no mašīnas apakšas . Vēlāk , kad iegāju mājā , dzirdēju , kā škīvītis skan . Labu apetīti .
Nevari mainīt bijušo situāciju , maini attieksmi , izņem akmeni no azotes….
Citi raksti
Pēdējā laikā saņemu daudz vēstuļu ar domu, ka, ja neesot laika lielos ierakstus rakstīt, vismaz kaut ko, kaut maziņu, kaut nedaudz. Tie palīdzot iet uz priekšu, nenolaist rokas. Ziniet, ieraksti galvā veselos sējumos sakrājušies, bet līdz redzamam veidolam netiek. Arī mazos stāstus regulāri nesolu. No rīta pie brokastu kafijas centīšos pāris rindas uzrakstīt. Rīts kā vienmēr pienāk daudz par agru, līdz ar pirmo koši sārto gaismas strēli pie pamales un guļamistabas logā. Mostas putni, un Nanšukam miera nav, sēž uz galda pie loga un šņakstina - ņerk, ņerk, ņjauuu. Ir pavasaris, beidzot ir.
Vakar modinātājs zvanīja, kad saulīte vēl pat uz otriem sāniem nebija pagriezusies, aiz loga melna nakts, acu plakstiņi smagi kā akmens bluķi. Uz tausti centos atrast brilles, ieslēgt gaismu. Manas nakts aktivitātes abās kaķu dāmās izsauca lielu neapmierinātību, ko Lakšmi izpauda sev raksturīgajā veidā - aši iekost pirmajā ķermeņa daļā, kas pa zobam, un ātri palīst apakšā zem segas. Redzot, ka nejokojos, tiešām celšos, Nansija ar sašutumā savilktu ģīmīti jož lejā pa kāpnēm, gandrīz nogāžot manu nestabilo, samiegojušos stāvu - sak, ja reiz piecēlies, tad baro! Pusotras stundas laikā izdodas sapakot, izpakot, no jauna sapakot pēdējo lielo kasti ar pasūtījumiem, ar vienu roku pacelt neizdodas, smaga.
