Dzīve mazciemā – 149

Mazās ainiņas

Vakar no rīta lija, tad brangi cepināja, tad atkal lija visu nakti. Šobrīd mostas diena, ir cerība, ka bez dušas, kaut gan mākoņi sola citu.

Mēs mostamies un rotājamies: kaķes, izbridušās pa slapjo zāli, aši atpakaļ gultā veikt žāvēšanās un skaistuma procedūras, es ar slotu un lupatu pa istabām, dārzs rotājas kā prot – ar jauniem ziediem, zirnekļu tīkla krellēm, rasas pilienu gredzeniem un diadēmām.

Mēs gaidām četras smējējas, kalnos kāpējas, pa viļņiem lēkājošas gavilētājas.

Mēs ar namiņu un kaķēm neesam perfektas, toties uzmanības, mīļuma un trakotas lutināšanas mūsos ir pārpārēm!

Mīļā čaukstene, foršā biktsmāte Jekaterina, Vita, paldies par vakardienas sarunām, čakra atvērās.

P.s. Mani 2+metrīgie liliju monstri sāk ziedēt, dāmām tiks visreibinošākā smarža, kur vēl var redzēt vienlaicīgu frēziju, gladiolu un liliju ziedēšanu?

Citi raksti

Spānijas sāga beigusies, esmu atpakaļ Rīga. Esmu atpakaļ Rīgā; pirmais rīts mājās, pie auss murrā Bohēma, kājgalī snauž tramīgā Lakšmi. Atveru acis un mēģinu saprast, vai tas viss bija īstenība vai tikai sapnis.
23.09.2024. Lūzums, 1. daļa

“Dari visu pati vai trīs mēnešu laikā izvācies.” Šodien ir tieši 7 gadi, kopš nogāju savu Camino un saņēmu sertifikātu. “Pastaiga”, kā es domāju, kura izmainīja visu manu dzīvi. Katrs ceļš, ko ejam ar iekšējo uzdevumu, lai kāds tas būtu, tas var būt arī vienkārši atpūsties, mūs maina. Nav obligāti jāskrien pār kalniem ar mugursomu plecos, dažkārt Ceļš, kurš maina, var būt vienkāršs gājiens uz veikalu pēc iepirkumiem; man tā bija, un toreiz pieņemtais lēmums pavēra visu notikumu sēriju.

26.05.2025. Kad aizraujas elpa

Maija beigās kalnu pilsētiņās, ciematos sāk svinēt viduslaiku svētkus. Uz pāris esmu bijusi, pārsvarā - nopūta. Bet daži tiešām jauki: interesanti izstrādājumi, gardi sieri, no viena pat pīts groziņš atceļoja. Nu, jā, esmu laikam Latvijas tirdziņu atmosfēras, piedāvāto preču daudzveidības izlutināta. Bet, ja nelīst, ja brīvdiena, ja vieta, kur nekad neesmu bijusi, degviela mašīnā ir – braucu. Pirmais pārsteigums - mana navigācijas sistēma atteicās ar mani runāt.

Vakar bija auksts vakars , vēl aukstāka nakts , mūs apciemoja salna . No rīta , izejot atvērt siltumnīcas durvis , pieneņu lapas viegli kraukšķēja . Bet !!! Tas trakais puķuzirnis , mīļkaimiņu mājas aizsegā, atbalstījies pret žogu , iesmej par aukstumu un parāda salnai savu koši sarkano ziedu mēli .Līdz kalendārā gada beigām palikusi …

Dzīve mazciemā – 149 Read More »