Patikšanas un ne visai
Vakar lija, ne vienkārši, bet dāsni, kā tikai Astūrijā prot. Šķita, ka katrā pilē apslēpts vismaz spaiņa tilpums.
Brrrr.
Laiks kartupeļu pankūkām, tās vienmēr silda.
Pēcpusdienā pošamies uz Tineo, bija plānā kādu jauku dāmu satikt un Guntai parādīt citu Astūrijas daļu.
Ar pilsētām, vietām, cilvēkiem ir tā: patīk uzreiz vai nē, lai cik dotu otru iespēju – nebūs.
Tā ir ar Tineo. Rudens pusē bijām ar Jekaterinu, abām nepatika. Kaut kas drūms, nomācošs. Informācijā par pilsētu rakstīts, ka skaista viduslaiku pilsēta, uz to arī uzķēros. Ir jau taisnība, ir viduslaiku, bet maz to liecību palicis, vairāk jaunie putnu būri sabūvēti, jau tā šaurās ielas padarot vēl šaurākas.
Bet pa kādai pērlei vienmēr un visur var atrast. Ieklīdu mazmazajās sānu ieliņās, kur cieši viena pie otras sabūvētas horio – senās astūriešu klētis, vakara gaismā tās izskatījās tik jaukas, dzīvas. Turpat blakus ielā atjaunota sena māja, un lielāka platība iegūta, izvirzot augšējo stāvu stipri virs ielas, kad lūkojos no sāna, šķita, ka pretējo māju jumti saskaras.
Man patīk staigāt pa senajām ielām, iedomāties, kā toreiz bija. Atradu šaurāko ielu pilsētā, tāda šaura sprauga, tik sāniski izspraukties. Izpētīju, kur krīt vakara gaisma, ja nu atkal fotogrāfi uzrodas.
Patīk apgleznotās flīzes pie māju sienām un dīvainās ielu lampas – kā svētceļnieku cepures.
Mājup braucām pa garāko ceļu, rādīju Guntiņai varenās melnās klintis un viņa sajūsmā trinās pa krēslu “vaai cik skaisti, cik skaisti, cik neaprakstāmi skaisti!”
Mēs bijām augstu kalnos, laikam jau esmu pieradusi augšā – lejā, bet Gunta, pagrozot galvu, noteica, ka tā kļuvusi vataina.
Ak, un vakar kalnos sniga. Tineo viena kalna puse krāsojās balta. Tāda te tā daba – skaista līdz sirds dziļumiem, bet ar savu skarbumu.
Brauc ciemos!
