Aši norunājamais

Dienu steigā sakrājušies daudz neuzrakstīto stāstu, tā kā tuvojas nozīmīgas enerģētiskās dienas, kad jāpabeidz nepadarītie darbi, tad nu steidzu kādu norunāt nost, lai mazāka pauniņa.

Jau labu laiku namiņš sāk pildīt savu otru funkciju, bet par to vairāk, kad būs stāsts par būšanām un nebūšanām. Īsi sakot, brīdi pa brīdim dodu vietu, drošību, telpu, sevi un ēdienu kādam, kam vajag atjaunoties, padomāt. Ne par visiem var rakstīt, bet par Guntu var.

Pirmo reizi satikāmies pirms pāris gadiem, kad viņa gāja savu Camino. Atnāca uz vienu nakti, palika uz pusmēnesi, piepalīdzot darbos, esot ar sevi. Ziemā atnāca ziņa, ka labprāt piepalīdzētu darbos pāris mēnešus. Es priecīga, jo esmu sākusi mazos remonta darbus, kas pieplusojas visiem jau esošajiem, bet diennaktī papildus stundas Dieviņš nepiešķir.

Tā jau desmit dienas Gunta, dungojot Austras bērnu dziesmas, čubinās pa pagalmu. Viņai lielais prieks katru rītu apraudzīt, kura puķe uzziedējusi, kurš putniņš atlidojis, parunāties ar garām ejošajiem pilgrimiem.

Pa šīm dienām esam paspējušas daudz, pats galvenais – gandrīz pilnībā uz “punto limpio” aizvest “mauzoleju”. Mašīnā iekraut viegli, bet izkraušana prasa piepūli – jāpanes gabaliņu un jātrenējas augst-tālmešanā. Divatā tas veicas krietni ātrāk. Tā vienā dienā, vaigus piepūtušas, starp manām lekcijām aizvedām divus lielus vedumus. Namiņš sāk ieelpot, atbrīvojoties no savu laiku nokalpojušām, laika zoba bojātām mēbelēm, kas piesūkušās ar mitruma un pelējuma smaku.

Nākamās divas dienas cēlāmies agri, kad viss mazciems vēl tinās nakts plīvuros, tik austrumu pusē knapi jūtama nojausma lika manīt, ka drīz ausīs saule.

Rīta agrumā, kad pludmale klusa, varu uzbraukt uz lielā, akmeņiem izklātā ceļa pie pašas pludmales. Krietni strādājot, nepilnas stundas laikā uzkraujam mašīnu. Mums darba dalījums – Gunta vāc maisos mazos sprungulīšus, es stiepju lielos, tik lielus, cik vien mašīnā ielikt var. Kad mašīna uzkrauta, nobraucu lejā, stāvlaukumā, un, paņēmušas laicīgi sagatavotās termokrūzes ar kafiju, katra pēc saviem ieskatiem saplūstam ar austošo dienu un okeānu. Brīdī, kad lec saule, viss gaiss sāk zumēt, okeāns vizuļo un sirdī ielīst gandarījuma, laimes un tāda kā piepildījuma sajūta.

Ir tik labi ļaut, atrast stundu sarunai ar rītausmu. Tas dod tādu enerģiju! Mums ir plāns – jāatklāj peldēšanās sezona, tik es nosmēju, ka jābrauc vēl agrāk, lai manus spiedzienus neviens nedzird.

Tālākās dienas daļas man paiet datordarbos vadot, rakstot lekcijas, individuālās konsultācijas, grupas, Gunta atrod pielietojumu savām rokām – te lapas jāsagrābj, te nezāles no dobes jāizceļ, kaķi jāpieskata (tiesa, Nansija ir pilnīgi pārliecināta, ka namiņa hierarhijā Gunta ir stipri zem viņas).

Vēl mums ir plāns, ka reizi nedēļā dosimies izpētīt vēl kādu neizpētītu/neaprakstītu ciemu vai taku.

Sestdien, par ko jau rakstīju, tas bija tirgus Vegadeo un Tapijas apmeklējums.

Kur ceļi vedīs tālāk, kas to lai zina, bet mums ir plāns.

Cik svarīga ir mijiedarbība it visā, labi, ka, kamēr es šo rakstu, kāds rūķis uzmana ugunskuru!