Miglā asaro logs…
Sestdienas rīts sveica ar patīkamu siltumu un spirgtu okeāna gaisu.
Tā kā viesi bieži jautā par tirdziņiem, mājražotājiem, esmu cieši apņēmusies izpētīt piedāvājumu mazliet tālāk no namiņa.
Pēc nelielas diskusijas izlēmām braukt uz Vegadeo, no šīs pilsētas pirms diviem gadiem Gunta sāka savu ceļu pie manis. Kur vienas nakts vietā palika uz pusmēnesi, un tagad atbrauca uz ilgāku laiku.
Vegadeo nieka 35-40 minūšu braucienā no namiņa. Iebraucot pilsētā deviņos no rīta, tā šķiet vēl aizmigusi. Atvērta vien baznīca un dažas kafejnīcas. Tieši tādā secībā arī apmeklējam.
Tad jau pats tirgus. Tas ir liels, bet lielākais uzsvars uz lupatniekiem, diemžēl. Anotācijā lasīju, ka piedalīsies vietējie amatnieki, redzēju tieši vienu. 🙁
Diena solījās būt karsta, tāpēc tiešām biju izbrīnīta par svaigās gaļas pārdošanu stendos bez aukstumvitrīnām. Tā vienkārši – gaļa sakarināta uz āķiem nojumes priekšā un nedaudz piesegta ar pārklāju.
Kādi pieci – seši tirgotāji piedāvāja tomātu, paprikas, gurķu, ķirbju un pat burkānu stādus. Vienā stendā bija pat ļoti noskumušas petūnijas. Stādi ņemti no bāzēm, nekas pašaudzēts. Tas skumdina.
Kā vienmēr, pēc tirdziņu apmeklējuma ieslīgstu pārdomās.
Tālāko dienas daļu pavadījām Tapia, ļoti skaista piekrastes pilsēta ar brīnišķīgu, garu molu, pastaigu takām un skaistu, smilšainu pludmali.
Man ļoti patīk Tapia, ar katru reizi vairāk. Patīk nesteidzīga pastaiga pa molu, vērot, kā viļņi sarunājas ar klintīm, kā mijas tirkīzzilais ūdens ar viļņu šļakatām, kā dzied ūdens nestie akmeņi.
Kā jau katrā pilsētā, vietā, jāiemēģina vietējā virtuve, lai zinu, ko piedāvāt viesiem.
Tā kā neēdu jūras veltes, mana izvēle ir gana ierobežota, toties Gunta tika pie astoņkāja sautējuma savā sulā. Paskats – nu… tā… Uz balto rīsu fona kaut kas melnā mērcē, bet Gunta ēda un labsajūtā murrāja. Esot bijis ļoti gards.
Kad atnesa rēķinu, viņa fiksi pagrāba čeku un paziņoja balsī, kas necieš iebildumus, ka viņa šodien cep gaļu un mizo kartupeļus.
Pa vidu visam iemanījos ieklīst vietējā dārza centrā un krist grēkā. Man vajadzēja vēl vienu labu mazo kaplīti, melno plēvi un bazilika stādiņus. Gribēju tādus palielus, jo manus mazos gliemeži nokopa pilnībā.
Plēves lietas nokārtoju ātri, vienu podiņu ar gauži saskumušu baziliku atradu, gāju pie kases un sākās. Ieraudzīju VIŅU!!!! Sen jau pēc viņa kāroju, viņā ir kaut kas maģisks, kaut kas pārpasaulīgs. Paskatījos uz cenu, uzsitu sev pa pirkstiem, bet, kamēr grozījos, viņš pats iekāpa ratos. Viņš – pūķaugļa koks jeb Pitaija, tas ar tiem gardajiem, tumši sarkanajiem augļiem.
Nu būs daudz jautājumu Andrejam.
Tālāk sākās mistika, tak teicu – maģisks VIŅŠ! Dzirdu, kāds mani balsī sauc, paskatos apkārt – neviena, bet mani sauc, paskatos uz leju, tur galīgi skumja lefkoja ar lillā ziediem, viņa man aizgūtnēm stāsta, kā ilgojoties pēc savām mājām, pēc lielāka puķupoda, jo mazajā nevarot kājas izstiept un stipri šaurs ar esot. Skatos un saku “ni, ni. Tikko pie Pitaijas grēkā kritu”. Bet šī mani ķer pie brunču stērbeles un kaismīgi stāsta, ka par nieka sešām naudiņām varot viņu izpirkt. Nu, labi, mājās makaroni ir, zupu sagataves ar vēl ir, mašīna uzpildīta, lai brauc uz namiņu. Noliecos, ceļu mazo podiņu ar raženo matronu, kad šī turpina vārdošanu, sak, re, ku viņas draudzene ar rozā ziediem, nu galīgi mirstot nost. Tiesa, lai raženais augs mazajā podiņā neapgāztos, atstutēts ar lielu podu. Nopūtos un cēlu abas ratos pie Pitaijas. Pagriezos un redzu, kā ratos ar lekšanu ielēca divas studentneļķes, sak, mēs kopā ar lefkojām, mēs vakaros zolīti spēlējam, komandu izjaukt nedrīkst. Redzot, kā apkārtējie mazo podu iemītnieki sāk cierēt uz manu ratu pusi, ņēmu kājas pār pleciem un aši pie kases. HĀ!!!! Apkalpojošais puisietis ik pa brīdim izveda nopietnas sarunas ar internetu un datorprogrammu, tās pusstundas laikā, kamēr rakstīja rēķinu, vēl daži augi mani panāca…
Gunta, ot, nebeidzamā optimiste, ieraugot manus pirkumus, noteica, ka mums dārzā daudz skābenīšu, tādu garāku zupīti var izvārīt, toties es laimē starojot.
Un tā mūsmājās uz ielas terases lielos, ērtos podos uz dzīvi apmetušās Nuria un Furija. Pūķkokam vārda vēl nav.
Lai jauka nedēļa!
Vēlies piedzīvojumus, skaistus rītus, vakarus, brauc ciemos!
P.S. Kāpēc “miglā asaro logs”? Tāpēc, ka otro dienu uz mazciema uzgāzies mākonis – biezs, slapjš, neko cauri neredz, neta praktiski nav.
Un vēl žagatu pasts ziņo, ka no Amsterdamas uz manu (Oviedo) lidostu var atlidināties par ļooooti pieklājīgām naudām.
