Parastais par neparasto jeb neparastais par parasto
Vakardien pār mazciemu un lielciemu kā īsta ragana Rumpumpele bija pārgāzies pelēks mākonis. Redzamība nekāda, viss tik’ uz tausti. Rīta daļu veltījām nesteidzīgām brokastīm četru stundu garumā. Tad ap pusdienas laiku nobraucām lejā uz biezās miglas apņemto Cudillero. Tā kā vēlme saskrieties pieri pret pieri ar kādu staigātāju neradās, doma par vīna glāzi un vēl vienu kūciņu likās ļoti pat pieņemama.
Vakara cēliens dāmām vienatnē, aprodot ar kalnu gaisu un namiņu, kamēr es čakli zoomojos ar stihiju grupām.
Šorīt steidzīgās brokastis un brauciens uz Somiedo dabas parku uz taku, kas vairāk pazīstama “te kāds ir gājis”.
Kamēr bijām “lejā”, viss pelēkā mākonī, un man jau raustījās lūpiņa par nelaikapstākļiem. Kamēr viņķelējāmies pa serpentīniem uz augšu, mākonis kā liela cepure, uzkritis uz kalna, palika tālu zem mums. Augšā mūs sagaidīja dzidri zilas debesis, viena ceļa mala klāta ar baltu sniega seģeni, otra ar baltās ziedu kupenās slīgstošiem ķiršiem un plūmēm. Manām dāmām šoks, man arī, ko centos noslēpt, es tak gandrīz vietējā.
Smaidiņš, protams.
Ceļš uz ezeriem klāts ar sniegu, brīžiem bridām gana dziļi, saules pusē ērti pa zālīti gājām. Pie ezera aizvējā atlaidāmies zālē, saule tik patīkami sildīja, ka pār visu ķermeni izlija laimība. No sniega atkusušajā daļā zeme uzsilusi, savus vaigus pret sauli grieza mazmazītiņas, koši dzeltenas narcises, pienenes. Turpat netālu, kādus pārdesmit metrus uz priekšu, zemi un akmeņus klāja sniega sega. Varenās kalnu virsotnes vēl snauda ziemas miegā, tik pa brīdim, vēja plūsmas nesti, ieskanējās govju zvaniņi. Gočas vēl ielejā, vēl pāris mēneši jāpagaida, līdz tiks leknajās kalnu pļavu ganībās.
Diena paskrēja vēja spārniem.
Par to, kas, kur, kad, kāpēc – kaut kad vēlāk varbūt.
Rīt Covadonga, priecīgu Pūpolsvētdienu!
