Atmiņu takas

Šodien bija paredzēta iekšdarbu diena: nopucēt virtuves skapīšus, pielikt jaunos aizkarus, izsūkt paklājus u.c. Aukstumam namiņā un aiz namiņa sienām atkal pievienojās slapjums no gaisa. Kaķēm īdzīga oma, ko nekavējoties izrāda uzspēlējot plaukstiņpolku ar priekšķepām, pa vidu tiek man ar.

Viss tā arī notiktu, bet piebrauca pastnieks; nē, ne tas, kurš jau trešo dienu nevar atvest kaķiem barību, šis ir tas labais, kurš vienmēr visu piegādā laikā. Apbalvoju viņu ar Laimas lielkonfekti un sirsnīgu novēlējumu Jaunajā gadā.

Āaaaaa, paldies, Santa, gardā maizes zupa, aši pāris paciņas pašai no sevis jānoslēpj.

Otra paka tāda pasmaga, atveru un asaras sāk birt: abas Zanes Eniņas grāmatas un kārotā Karma Joga. Jāsaka, ka pēdējā grāmata no Latvijas arī bija Zanes Pingvīns.

Esmu atvedusi uz namiņu visu savu bibliotēku, bet šis ir kas cits.

Un top skaidrs, ka skapīšus nepucēšu, likšu mieru paklājam, bet, grāmatu rokās paņēmusi, ņēmu aizvērtām acīm, līdīšu gultā. Būs pidžamdiena, jo īpaši, kad ārā tā līst, vējo un ir auksti. Lakšmi šis lēmums īpaši sajūsmina, jo mazā nedaudz apslimusi un kā gražīgs bērns prasās opiņā, siltumā zem segas.

“Plāksteris pēdām un dvēselei”, jā, tā pilnīgi noteikti var teikt par Ceļu. Rindu aiz rindas kāri tvēru rakstīto. Atceros, kā pirmo reizi lasīju Zanes blogu, tobrīd traki kaitināja nemitīgā satikšanās, runāšanās ar cilvēkiem, asaras par to, ka kādu nesatiks. Nesapratu (pačukstēšu uz priekšu, ka, kopš man ir namiņš – saprotu, oi, kā saprotu).

Mans ceļš bija pavisam citāds. Pēc dabas esmu bikla un kautrīga, reti kad uzsāku sarunu pirmā, ja vien tas neattiecas uz darbu, tur varu kalnus stumdīt. Ejot Ceļu, biju nolēmusi, ka negribu nekādas sarunas, gribu vienkārši iet, saprast, kas ir Ceļš, kāpēc to iet. Neko par to nezināju, labi, ka bija Džerena, kura palīdzēja izplānot maršrutu 18 dienām (hā, nogāju 460 km), Ilona, kura pārliecināja, ka noteikti vajadzīgas labas botes un bikses, ka tas nav tas celiņš, kur garajos svārkos un kurpītēs iet (kādu brīdi tiešām domāju, kas tad tur – pastaiga pa ceļu, var tak svārkos un kurpītēs), Laila, ar kuru pirmo nedēļu vakaros tikāmies. Gāju viena, laikam divas reizes atļāvos sevi kādam “nomedīt” uz kādu skopu sarunu. Lielāko daļu dienu vienīgie izrunātie vārdi – sasveicinoties, pasūtot kafiju vai ēdienu, iereģistrējoties alberģos.

Lasot Zanes rakstīto, pati vēlreiz izstaigāju Ceļu, atpazinu vietas gan rakstītajā, gan bildēs, gan sajūtās, domās.

Ielūkojos savās bildēs, skatījos uz to dīvaino sievišķi bildē – vēl mājās, īsi pirms izlidošanas. Ak, ja es būtu zinājusi, ka jau pēc diennakts visa mana dzīve apgriezīsies ar kājām gaisā.

Ceļš bija tas, kas saveda mūs ar Zani kopā. Zane bija mans drošais balsts blakus sēdeklī, kad, kaķu dziesmu pavadītas, izbraucām no Bruņinieku ielas uz namiņu.

Ceļš bija tas, kas uzsāka visus manus ierakstus. Atceraties, tas bija 2017. gada 30. septembrī, kad sākās ieraksti par to, kā gāju, kā apmaldījos kalnos, kritu, kā mēģināju sajūtas, domas ietērpt vārdos, tad sekoja pirmā ekspedīcija kopā ar Kati namiņa meklējumos. Trakā iekulšanās sniegputenī ar vasaras riepām, negodīgā īrnieka naudas izkrāpšana, kas beigu beigās mani aizveda pie Pūčukiem. Septiņpadsmit trakas hospitalero dienas Sahagun klostera alberģī ar neskaitāmiem piedzīvojumiem. Atceraties vēl mazo Džordžiju? Mēs ar Danielu, kad satiekamies, vienmēr pieminam.

Tad bija otrs brauciens, kura plānošanā jau iesaistījās Jekaterina, tieši viņa bija tā, kura norādīja uz namiņu, cik tas jauks esot, kā radīts man. Nu, nu. 🙂

Un tad jau visa namiņa un mazciema ēra.

Staigāju līdz ar Zani burtu aiz burta, vārdu aiz vārda…

Jā, arī man prasīja, kāpēc es eju. Tā i teicu, ka Ceļš atsūtīja uzaicinājumu, kad biju Jeruzalemē.

Mazie ceļa brīnumi, tie nebeidzas pie katedrāles, tie paliek sirdī un ikdienas notikumos, tie veido dzīvi.

Paldies, Zane, par šo dāvanu!

Nogāju ar Tevi Franču ceļu, tūlīt sākšu siera un govju tēmu. 🙂

Kāds uzdevums bija šai dienai – gan nākotne nesīs atbildes.

Pielikumā dažas bildes no Mana Ceļa.