Rudens un …
Latvijā tādu īstu rudeni sajutu, kad dzērvju kāši rotāja debesis, kļavu lapas rīkoja sacensības par intensīvāko sarkano un dzelteno krāsu, sirdī iezagās dīvainas skumjas un sestdienas uguns rituālu laikā prasījās pēdas ietīstīt pledā.
Astūrijā uz rudens tuvošanos norāda piebriedušie eikaliptu ziedu pumpuri, kamēliju pumpuru zaļie snīpji, sulīgi zaļās, leknās kallu lapas un nemainīgais:
“Ждёшь, еще 3 дня?”
Tas nozīmē tikai vienu – jaunas takas, traki kāpieni, līšana pa aizaugušām takām un braukšana, kur deguns rāda. Ar Katii vienmēr apgūstam jaunas takas.
Mūsu devīze:
“Mašīnai jābūt uzpildītai, siera un sidra rezervēm – neizsmeļamām.”
Katii ļoti garšo vietējais sidrs un polvoroni (dīvaina paskata un garšas saldumi, ko astūrieši ēd uz Ziemassvētkiem). Iespēju robežās cenšos sagādāt.
Šogad programmā: lielais, augstais kalns (ap 22km turp, atpakaļ), zeltraču taka, garais Somiedo maršruts, salas, baraviku medības un pārējais – kā sanāks.
Sveiks, rudeni!
P.s. Jau pirmais vakars deva lielu daļu jautrības: Katii uzlīda tur, kur normāli ļaudis nelien (cerībā ieraudzīt vaļus, jo pa dienu bijuši), navigācija sagāja kukū un izvadāja mūs tur, kur normāli ļaudis neiet. Viss pēc plāna.
